Valdībai apstiprināšanai tiek virzīts jautājums par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu līdz 65 gadiem, sākot no 2014. gada; sociālās apdrošināšanas stāža, lai saņemtu pensiju, paaugstināšana no 10 uz 15 un vēlāk 20 gadiem; priekšlaicīgās pensionēšanās noteikšana par pastāvīgu normu, kā arī pensiju piemaksu izmaksu pārcelšana uz pamatbudžetu no 2014. gada.
Uz Neatkarīgās jautājumiem par izmaiņām pensiju likumā atbild labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība).
– Kādi ir galvenie argumenti pensionēšanās vecuma paaugstināšanai?
– Viens no pamata argumentiem ir fakts, ka sabiedrība noveco – pieaug cilvēka mūža ilgums. Mainās ekonomikas struktūras – no smagiem vienkāršiem darbiem pāriet uz darbiem ar lielāku pievienoto vērtību, kā arī samazinās dzimstība, kas nozīmē, ka nākotnē Latvijā būs mazāk darbspējas vecuma cilvēku. Latvijas īpatnība un problēma ir arī tā, ka darbspējas vecuma cilvēki izbrauc. Ņemot vērā visu minēto, uzņemtās saistības pret pensionāriem un citiem maksājumiem sociālās apdrošināšanas kontekstā pašlaik ar esošo nodokļu maksātāju skaitu nevaram nosegt.
– Kur ir garantija, ka šīs problēmas ar pensionēšanas vecuma paaugstināšanu atrisināsies?
– Ja pie esošās demogrāfiskās struktūras saglabājam esošo pensionēšanās vecumu, tad jaunajiem cilvēkiem jāstrādā intensīvāk, nodokļos jānomaksā vairāk. Darbinieku jābūt ievērojami vairāk, lai 2020. gadā varētu nofinansēt pensionāru vajadzības. Veco cilvēku skaits pieaug, un cilvēki pensijā nodzīvo ilgāk. Cilvēkiem, kuri līdz 2020. gadam pensionēsies, viņu veikto sociālo iemaksu apjomu pie ilgāka mūža pensijā nevarēs nosegt esošie strādājošie ar savām iemaksām. Negribu to likt kā galveno akcentu, bet ir arī finansiāli aspekti, piemēram, jau pirmajā – 2014. – gadā mēs plānojam deviņus miljonus papildus budžetā, un tas tikai, ņemot vērā, ka pensionēšanās vecums tiks paaugstināts par trim mēnešiem. Mēs varēsim ietaupīto naudu izmantot savādāk, piemēram, koriģējot iemaksu summas apjomu māmiņām, kuras kopj bērnu.
– Tātad liekat visas cerības, ka šie cilvēki, uz kuriem attiecas izmaiņas, varēs strādāt ilgāk, maksāt nodokļus un nesaņemt pensijas...
– Jā, pensija attālināsies. Un nedomāju, ka vairāk cilvēku aizies pensijā priekšlaikus. Neredzu nekādu pamatu, ka cilvēks, kuram ir 62 gadi, 2014. gada janvārī skries priekšlaicīgā pensijā. Kāpēc lai viņš ietu pensijā priekšlaikus, ja pēc trim mēnešiem viņam būs iespēja iet pensijā ar pilnu pensiju.
– Tātad šis, pēc jūsu domām, ir pietiekami maigs risinājums?
– Jā, šiem cilvēkiem tas ir pietiekami labs risinājums, no kā nevajadzētu ciest. Ja Saeimā būs vēlēšanās dzirdēt argumentus, mēs paskaidrosim. Lai gan zinu, ka kolēģi Saeimā labi orientējas skaitļos, arī opozīcija. Kompromisa variants varētu būt vēl lēzenāks pensionēšanās vecuma paaugstinājums. Tas nozīmē, ka ilgākā laika termiņā sasniegtu 65 gadus, vēlāk nekā 2020. gadā. Bet vēlos uzsvērt, ka tomēr vajadzētu no 2014. gada.
– Jā, 2014. gads. Sekojot līdzi notikumu attīstībai, nerodas pārliecība, ka ir stipri argumenti tieši attiecībā uz 2014. gadu – argumenti mainās, tiek izmantoti dažādi atkarībā no situācijas, piemēram, sociālā budžeta krahs, demogrāfijas problēmas... Vai, piemēram, pēkšņi jaunie tautas skaitīšanas dati, kuri situāciju parādot vēl sliktāku. Labklājības ministrija pirmā nāca klajā ar šo ideju pērn novembrī. Vienā no Saeimas sēdēm jūs minējāt tieši 2014. gadu...
– Jā, tas bija viens no maniem pirmajiem kā ministres uzstādinājumiem.
– Un pēc šīs sēdes un citām es neatradu, ka arodbiedrības it kā būtu piekritušas 2014. gadam (runājot par pensijām, Nacionālajā trīspusējo sadarbības padomē 24. februārī, klātesot premjeram, tika paziņots, ka arodbiedrības piekritušas). Tās vienmēr uzsvērušas, ka vienošanās panākta par 2016. gadu, kad uzsākama pensionēšanās vecuma paaugstināšana.
– Nekad neesmu teikusi, ka arodbiedrības ir piekritušas 2014. gadam.
– Labi, tātad par argumentiem...
– Nepiekritīšu tam, ka argumenti mainās. Tos var salikt trīs grupās. Demogrāfijas dati – tur gan klāt tiešām nāk jaunumi, kas apliecināti ar tautskaites datiem. Man liekas, esmu pietiekami konsekventa. Protams, zināmas korekcijas ir saistītas ar to, ko 10. Saeima izdarīja, pagarinot priekšlaicīgas pensionēšanās iespēju par diviem gadiem, kas nebija paredzēts. Šī pieeja no opozīcijas puses ir selektīva. Neviens nevienu brīdi 10. Saeimā negrasījās runāt par pensionēšanās vecumu kā par likumprojektu. Bija koncepcija [jau 2010. gadā apstiprinātais dokuments par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā, kas paredzēja celt pensionēšanās vecumu no 2016. gada], tad arodbiedrību akcija, lēmums nr. 2, un piemirsās visi likumprojekti. Saeima runāja tikai par divām lietām – pensiju indeksācija un priekšlaicīgā pensionēšanās. Nekādu koncepciju neviens negrasījās īstenot.
– Es arī paskatījos ziņu arhīvos, publikācijas, un tomēr 2011. gadā valdība, balstoties uz šo koncepciju, pieņēma lēmumu grozīt pensiju likumu un sākt paaugstināt pensionēšanas vecumu no 2016. gada un...
– Ko nozīmē lēmums par pensijām?
– Valdības veikti grozījumi pensiju likumā, kurus sāka izskatīt arī Saeimā, tos atbalstīja pensionāru federācija un sakostiem zobiem arī arodbiedrības...
– Kā grozījumi likumā? Nu, bet pēc tam Saeimā nekrāmējās ar tādiem sīkumiem, tur bija diskusija tikai par indeksāciju un priekšlaicīgo pensionēšanos [2011. gada februārī grozījumi pensiju likumā tiek virzīti uz Saeimu, aprīlī valdība tos pieņem, un 28. aprīlī Saeima nodod izskatīšanai komisijām, bet vēlāk pirms ārkārtas vēlēšanām nolemj par to pagaidām nelemt].
Jā, tas viss piemirsās, un koncepcija tika nomesta kaktā. Saeimas komisija izvēlējās aktualizēt divas lietas, kuras tika noraidītas koncepcijā, pensiju indeksācija un priekšlaicīgā pensionēšanās.
– Tomēr vēlreiz par 2014. gadu. Šie argumenti, kurus jūs minējāt – demogrāfija, novecošanās, sociālais budžets – tiek lietoti, arī vispār runājot par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu kā tādu, bet mani interesē, kas ir mainījies, lai uzsvērtu tieši šo 2014. gadu?
– Nopietns apsvērums ir tas, ka ir saglabāta priekšlaicīga pensionēšanās, kas nebija koncepcijā, bet Saeima to viegli pieņēma. Sociālais budžets vēlreiz tika apseglots vai vismaz tika mēģināts to darīt. Vēl es neloloju ilūzijas, ka tuvojoties vēlēšanām – Saeimas un pašvaldību, politiķi spēs atturēties no kārdinājuma, lai kārtējo reizi nepiedāvātu publikai tīkamas iniciatīvas, kuras vēl vairāk maldinātu sabiedrību un kuras sociālās apdrošināšanas sistēma nevar Latvijā atļauties. Par kolēģiem valdībā man tādu bažu nav. Tā kā pašlaik priekšlaicīgā pensionēšanās ir spēkā līdz 2013. gada beigām, mēs nākam ar priekšlikumu – priekšlaicīgo turpināt arī 2014. gadā, bet sākt celt pensionēšanās vecumu.
– Kas lika izšķirties par priekšlaicīgo pensionēšanos, ja jau tā nebija koncepcijā?
– Analizējot citu valstu pieredzi, redzam, ka ir šāda iespēja, sociālie modeļi atšķirīgi, bet pastāv. Tiem ļaudīm, kurus skars pensionēšanās vecuma paaugstināšana, varētu būt ļoti svarīga sajūta, ka viņiem ir iespēja doties priekšlaikus pensijā, ja viņi to vēlas. Tas ir kā reveresanss 50 un vairāk gadu paaudzei. Runājot par četrdesmitgadniekiem, tur ir cita domāšana, šie cilvēki būs sagatavojušies.
– Cik liela loma lēmuma pieņemšanā bija starptautiskajiem aizdevējiem?
– Sarunas bijušas smagas. Viens ir viņu oficiālais viedoklis pie galda, otrs – ar kādu spiedienu viņi savu viedokli pauž, kamēr piesēžas pie galda. Neatlaidīgi visu laiku tika runāts par pensiju apmēru. Aizdevēji arī pagājušā gada nogalē norādīja, ka algas samazinātas, bet izdevumu pozīcija pensijas – palikusi neskarta. Arī attiecībā uz pensionēšanos viņu viedoklis bija skaidrs – neizbēgami jāpaaugstina.
– Arodbiedrības pārmet, ka galvenais arguments neesot sociālais budžets, bet aizdevēju intereses.
– Nejūtu nekādus sirdsapziņas pārmetumus, jo tā ir arī mana pārliecība, un tāda doma man bija, vēl pirms runāju ar aizdevējiem.
– Uzsvērāt, ka fiskālais ieguvums nav galvenais, bet ir būtisks.
– Runājot par 2014. gadu, varam nosaukt konkrētu skaitli – 9 miljonus latu, ko plānojam ietaupīt sociālajā budžetā. Runājot par ilgtermiņu, nevaram izvairīties no sociālā budžeta vērtēšanas 10–20 gadus uz priekšu. Īstenojot visu plānoto, tiksim ārā no deficīta un atgriezīsimies pie uzkrājuma.
– Cik lielu deficītu paredzat?
– Nākamgad jau ir reāls deficīts, tas nozīmē, nevaram izdevumus kompensēt ar iepriekšējos gados uzkrāto.
– Cik liels?
– Apmēram 20 miljoni latu, kas ar katru nākamo gadu būs lielāks. Tomēr, ja ieviesīsim visus pasākumus, 2018. un 2019. gadā no budžeta deficīta nāksim ārā. Līkne uzskatāma, kas notiek, ja neveic izmaiņas [ministre rāda shēmu pa gadiem, skat. grafiku]. Tomēr agri vai vēlu jārunā būs par migrāciju, jo, lai kā un ko mēs te darītu, bērnu dzimst maz, un būs bedre šā vai tā.
– Vai aprēķinos ņemts vērā, ka daļa šo cilvēku šādā vecumā, kuriem būs ilgāk jāstrādā, nestrādās, būs priekšlaikus pensijā, nemaksās nodokļus? Varbūt prognozes ir pārāk rožainas?
– Kāpēc lai apzināti cilvēki ietu priekšlaicīgā pensijā, kāpēc jūs domājat, ka visi gribēs iet priekšlaicīgi? Mēs redzam, ka to izmanto kā galīgo krīzes risinājumu, jo pie laba darba neviens neiet pensijā. Turklāt priekšlaicīgai pensijai ir būtiski ierobežojumi.
– Runājot par pensionēšanās vecumu, izskan doma, ka nākotnē vajadzēs doties pensijā 75 gadu vecumā. Tas cilvēkus sabiedē un novirza no diskusijām par reālo situāciju šeit un tagad. Cik auglīgas ir šādas diskusijas – jo var runāt par to, ka pensionēšanās vecums ir jāceļ, bet eksperti, lielākoties ekonomisti, nereti iebrauc grāvī, uzreiz runājot par 75 gadiem...
– Es pati izmantoju katru iespēju, lai skaidrotu, kāpēc jāpaaugstina pensionēšanās vecums. Nevis lai propagandētu, bet skaidrotu, kādi ir iemesli. Par ekspertiem – jānošķir: viens ir cilvēka pārliecība un kā cilvēks reaģē uz cilvēku viedokļiem. Otrs – cilvēkiem ir dažādi biznesi, profesionālā nišā tu esi atkarīgs no tā, cik daudz par tevi runā. Par 75 gadiem – nedomāju, ka tuvākā laikā par to būtu jārunā, un personīgi es uzskatu, ka tas patiešām ir laiks atpūtai.
– Drīzumā jums būs gatava jaunā nodarbinātības politika. Vai tur varētu būt paredzēti kādi pasākumi cilvēkiem pirmspensijas vecumā?
– Ir jomas, par kurām mums ir vairāk vai mazāk skaidrs. Piemēram, skolotāji. Būs jāparedz kādi pasākumi, lai cilvēkiem, ja viņi nevarēs veikt vairs pilnvērtīgi savu iepriekšējo darbu, dotu iespējas pārorientēties uz darbu, bet tajā pašā profesijā. To risināsim. Vēl viena lieta – izdienas pensionāri, kur nereti cilvēki iet pensijā jau pie 40 gadiem.
***
Viedoklis
Jārunā par priekšlaicīgās pensionēšanās nosacījumiem
Aina Verze, Latvijas Pensionāru federācijas vadītāja:
– Neesam mainījuši savu viedokli un uzskatām, ka pensionēšanās vecumu jāsāk paaugstināt no 2016. gada, tomēr, redzot šo izmaiņu – celt pensionēšanās vecumu jau no 2014. gada – pensiju likumā straujo virzību, mēs pieļaujam iespēju diskutēt par atsevišķiem jautājumiem. Viens no tiem varētu būt diskusija par atsevišķām profesijām, kurās varētu atstāt esošo pensionēšanās vecumu, piemēram, skolotāji, medicīnas māsas un citi. Vēl 2014. gadam mēs varētu piekrist, ja priekšlaicīgā pensionēšanās likumā tiek noteikta kā pastāvīga norma, un obligāti vajadzētu atjaunot iepriekšējo priekšlaicīgās pensionēšanās pensijas apmēru, proti, no 2009. gada tie, kuri aiziet priekšlaikus pensijā, saņem tikai 50 procentus no pensijas, iepriekš bija noteikti 80 procenti. Taču priekšlaicīgā pensijā var aiziet, ja ir vismaz 30 gadu darba stāžs. Tāpēc uzskatām, ka tikai taisnīgi, ja šie cilvēki varētu saņemt 80 procentus savas pensijas. Visus šos jautājumus Pensionāru federācijas valde diskutēs martā un tad pieņems lēmumu, darot to zināmu valdībai un Saeimai.
Avots: nra.lv /Inga Paparde
