Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība).
– Šis ir brīdis, kad ir jāsāk rakstīt vēsture par tiem, kam ir vislielākie nopelni, panākot Latvijas pievienošanos eirozonai. Kādi bija grūtākie soļi šajā ceļā?
– Jautājums par iestāšanos eirozonā kļuva aktuāls tikai kādu laiku pēc tam, kad mēs bijām iestājušies Eiropas Savienībā. 2004. gadā nebija vērojami kaut kādi valūtu riski. Tobrīd viss notika prognozējamās sliedēs. Nebija jautājumu par eiro vai par eirozonu, jo cilvēki vairāk fokusējās uz dalību ES. Par eiro viedoklis bija, ka agrāk vai vēlāk uz eiro būs jāpāriet, ka tā ir laba lieta, valūta ir stipra utt.
Nākamais solis bija 2006. gada 6. martā apstiprinātais Latvijas Nacionālais eiro ieviešanas plāns. Tad arī sākās reāls darbs, lai sagatavotos eiro ieviešanai. Tad bija jāapzina nepieciešamās likumdošanas izmaiņas un citi jautājumi. Kā pirmā eiro projekta vadītāja ir jāmin Sanita Bajāre, kura šobrīd ir valsts sekretāre Finanšu ministrijā. Viņa ir pirmais cilvēks, kas nodrošināja eiro ieviešanas procesa uzraudzību un koordinēšanu no paša sākuma.
– Latvija tolaik pat nemēģināja iestāties eirozonā. Lietuva 2007. gadā mēģināja, bet viņus neuzņēma.
– Lietuvieši neizpildīja visus formālos kritērijus. Viņiem inflācijas rādītājs bija nedaudz virs pieļaujamā. Turklāt reģionālais fons tajā laikā bija nedrošs. Citās Baltijas valstīs – Latvijā un arī Igaunijā – bija vērojams inflācijas sprādziens. Tie bija pirmie signāli, ka Baltijas valstu ceļš uz eiro būs ilgāks. Taču Latvija tehniski sāka gatavoties pārejai, apzinot jautājumus par likumdošanu, apzinot Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas prasības. Tolaik sākās viedokļu apmaiņa ar uzņēmējiem par kopējo sadarbību, lai ar laiku Latvija kvalificētos eirozonai. Kad 2008. gadā sākās finanšu krīze, tad eiro ieviešana uzreiz kļuva par galveno stratēģiju. Manuprāt, tā bija pareiza pieeja. Mums tika noteikts konkrēts mērķis – panākt Latvijas atbilstību Māstrihtas kritērijiem, respektīvi, būt fiskāli stabilai ekonomikai un panākt izaugsmi. Galu galā sanāca pat labāk, nekā mēs gaidījām. Visus krīzes gadus mums bija vēlme nodrošināt Māstrihtas kritēriju izpildi. Tālāk bija ļoti smags darbs gan Finanšu ministrijai, gan Latvijas Bankai, 2012. gada laikā mēģinot saprast, vai mēs atbildīsim kritērijiem vai nē. Liels darbs kopā ar Latvijas Bankas vadītāju tika paveikts pagājušā gada beigās un šā gada sākumā, tiekoties ar citu valstu centrālo banku vadību un eirozonas valstu finanšu sistēmu vadītājiem, skaidrojot Latvijas virzību un panākumus, ka mēs varam izpildīt Māstrihtas kritērijus ilgtermiņā un nākotnē vairāk neplānojam uzvesties tik neadekvāti kā iepriekš. Ka mēs, līdzīgi kā Igaunija vai Somija, būsim valsts, uz kuru var paļauties, kuras vadība neblefos un neizvairīsies no kopējās atbildības. Šajā laikā vislielākā slodze bija Finanšu ministrijai un Latvijas Bankai. Tas ir abu institūciju kopējs nopelns. Turklāt tas nebūtu bijis iespējams, ja sabiedrība iepriekšējos gados nebūtu sapratusi, ka krīze ir jāpārvar un valstij finanšu jomā ir jānostājas uz savām kājām.
– 2008. gada nogalē, kad Latvija jau bija tuvu valsts bankrotam, Vitālijs Gavrilovs un citi uzņēmēji aicināja pāriet uz eiro vienpusējā kārtā. Varbūt, ja Latvijas valdība lūgtu mūs uzņemt eirozonā 2008. gada decembrī, tad par mums iežēlotos. Vai bija šāda iespēja iekļūt eirozonā?
– Es ik pa laikam esmu dzirdējis šo jautājumu. Ir arī konkrēts piemērs – Melnkalne, kura vienpusēji kā savu nacionālo valūtu ir pieņēmusi eiro. Arī Ekvadora, Panama, Argentīna un vēl vairākas valstis izvēlējās iekšējos norēķinos lietot citu valstu valūtas, un viss notiek. Taču tad, ja mēs būtu vienpusēji pārgājuši uz eiro, tad tā nebūtu uzņemšana eirozonā. Mums tik un tā kaut kad būtu jāiziet iestāšanās procedūra. Šāds solis 2008. gadā būtu vairāk nekā tracinošs pasākums, kurš nekādā ziņā mums nepalīdzētu pietuvoties eirozonai. Vienpusēju pāreju uz citu valstu valūtu var izmantot tiešām ļoti sarežģītā laikā, lai novērstu sprādzienbīstamu sociālās attīstības scenāriju.
– Melnkalnē eiro tika lietots lielākajā daļā norēķinu. De facto situācija pārtapa par de iure. Visi jau tāpat norēķinās ar eiro, un valdība tikai oficiāli atzina, ka tā ir vietējā norēķinu vienība. Mums jau arī liela daļa biznesa jau sen lietoja norēķinos tikai eiro, sākot ar auto tirdzniecību, beidzot ar nekustamajiem īpašumiem.
– Latvijā pāris gadus pēc iestāšanas Eiropas Savienībā auto un nekustamo īpašumu tirdzniecība no dolāra pārgāja uz eiro. Pirms tam tas bija izteikts dolāra tirgus. Savukārt Melnkalne nav definējusi, vai un kā tā virzīsies uz integrāciju eirozonā. Tā nav juridiski noformēta iestāšanās eirozonā. Nākotnē redzēsim, kāda būs Eiropas bankas un Eiropas Komisijas politika attiecībā uz šādu eiro ieviešanas modeli.
– Jūs pieminējāt, ka valdība neblefos. Pagājušajā nedēļā ar kolēģiem iegāju kafejnīcā Sala, kur vienas dienas laikā picas cena tika pacelta no 50 uz 56 santīmiem, ievārījuma maizītes cena no 25 uz 28 santīmiem. Septembrī noticis 12% cenu pieaugums. Oficiāli mums ir deflācija. Viena patiesība skan no Statistikas pārvaldes un valdības ēkas, kamēr pavisam cita patiesība ir uz ielas un supermārketu plauktos. Jautājums, vai tā ir blefošana? Precēm, kuras nav iekļautas uzraugāmo preču sarakstā, cenu pieaugums ir krimināls.
– Attiecībā par cenu celšanos, tad septembris vēl bija brīdis, kad cenas vēl nebija obligāti jānorāda divās valūtās. Es rīkošos vienkārši, ja precēm, kuras es pērku, cena būs neadekvāta, tad es prasīšu, lai man izskaidro, kāpēc tā ir. Protams, bieži vien pārdevējs neko neprot paskaidrot. Ar kaut ko līdzīgu sabiedrība saskārās aptuveni pirms desmit gadiem, kad bija izmaiņas nodokļu likmē un frizētavas un vēl citas iestādes nodokļu izmaiņas izmantoja, lai palielinātu savu pakalpojumu cenas. Mana pirmā reakcija bija boikotēt tās iestādes, kas pārmērīgi paaugstināja cenas. Tagad ir laiks, kad sabiedrībai vajadzētu pastiprināti pievērst uzmanību notiekošajam. Principā, inflācijas aprēķināšana, balstoties uz patēriņa cenām, notiek tieši tāpat kā iepriekšējos gados, metodoloģija nav sevišķi mainījusies. Preču grupas laiku pa laikam tiek mainītas. Ja ir tādas preču un pakalpojumu grupas, kuru cenas ir strauji pieaugušas, tad ir jāvērtē, cik liels ir attiecīgo preču īpatsvars patēriņa grozā.
– Klīst baumas, ka ar tirgotājiem ir panākta vienošanās: tirgotāji necels cenas tikai «uzraugāmajām» precēm. Savukārt neuzraugāmajām precēm ir pilnīga cenu celšanas brīvība. Šai grupai tirgotāji drīkst celt cenas, lai kompensētu peļņas zudumu par uzraugāmo preču cenu necelšanu.
– Jautājums ir, kas tās par precēm, vai cilvēki var bez tām iztikt. Lielākoties uzraugāmo preču grupā ir iekļautas tās preces un pakalpojumi, kurus cilvēki visvairāk lieto. Ievārījuma maizīti Rīgas centra kafejnīcā var pirkt vai arī nepirkt. Tas nav pirmās nepieciešamības jautājums. Šādu piedāvājumu var arī ignorēt, aizstājot ar citu produktu citā veikalā vai kafejnīcā. Ja jau patiešām ir tik liels cenu kāpums, ko arī es esmu novērojis vienā otrā vietā attiecībā uz saldumiem, tad acīmredzot ir pieprasījums. Tirgotāji nevarētu ilgstoši uzglabāt savas maizītes, ja neviens nepirktu viņu preces par paaugstināto cenu. Pieprasījuma un piedāvājuma izmaiņas, kas ir nejauši sakritušas ar eiro ieviešanas laiku, notiktu arī tad, ja eiro nemaz netiktu ieviests. Tās nav jāsaista cēloņu un seku ķēdē kopā ar pāreju uz eiro.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
Avots: nra.lv /Juris Paiders
Saistītie raksti
