Tiesībsargs Juris Jansons intervijā Neatkarīgajai analizē Latvijas politiskās vides nievājošo attieksmi pret cilvēktiesībām; tiesību uz aizstāvību ierobežošanu atzīst par būtisku cilvēktiesību pārkāpumu; atbalsta priekšlikumu dot tiesām tiesības nosūtīt papildu izmeklēšanai nekvalitatīvas krimināllietas un norāda, ka kompensācijas nepamatoti represētām personām ir pārāk niecīgas.
– Tiesībsarga amatā strādājat vairāk nekā gadu. Ar kādiem darbiem cilvēktiesību sargāšanas jomā varat lepoties?
– Uzsākts intensīvs darbs pie vairākiem projektiem. Piemēram, bērnu tiesību jomā sadarbībā ar nevalstiskām organizācijām esam risinājuši jautājumu par to, kas būtu labākais grūtībās nonākušam bērnam. Secinājām, ka bērnunams nav tas labākais. Bērna attīstībai viens no perspektīvākajiem virzieniem būtu alternatīvās ģimenes aprūpes veicināšana. Pateicoties mūsu iniciatīvām, šajos jautājumos arī nevalstiskās organizācijas kļuvušas saliedētākas un tagad jau jūtu to atbalstu.
Nākamais virziens bērnu tiesību aizsardzības jomā ir jautājums par izglītības pieejamību atbilstīgi Satversmes 112. pantam. Tas ir jautājums par to, kas ietilpst bezmaksas vidējā izglītībā un kā tiek nodrošināts Satversmē noteiktais pamatizglītības obligātums. Par šo tēmu ir izveidota izglītības pieejamības konsultatīvā padome, kurā ir iesaistīti dažādu nevalstisko organizāciju pārstāvji, juristi, par to ir daudz spriests. Ar apkopoto informāciju tuvākajās dienās vērsīsimies Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, prezentēsim mūsu redzējumu, kam vajadzētu būt šajā bezmaksas izglītības grozā. Labā ziņa, ka arī Izglītības un zinātnes ministrijā pie šiem jautājumiem sākuši strādāt.
– Vai bērniem mācības būtu jāturpina līdz Jāņiem? Šis taču arī nav tikai izglītības organizācijas, bet arī cilvēktiesību jautājums.
– Būtu jābeidz eksperimentēt ar bērniem. Katru gadu izglītības sistēmā kaut kas mainās, katru gadu jauni paziņojumi par gaidāmajām izmaiņām.
Izglītības politikai nav ilgtermiņa attīstības programmas. Būtu jārunā par to, vai ar 9 klašu pamatizglītību kā obligāto izglītību nav par maz. Ja vienīgā vērtība un galvenais resurss šai valstī ir cilvēks, tad bērnu izglītībā jāinvestē tādā apjomā, lai mēs būtu konkurētspējīgi.
– Savulaik jūs Latvijas Bankā vadījāt analītikas nodaļu un kā analītiķis droši vien esat analizējis, uz kuru pusi cilvēktiesību sargāšanas jomā Latvija virzās – uz labo vai slikto pusi?
– Pasīva ir intensitāte, ar kādu politiķi ir iesaistījušies cilvēktiesību sargāšanas jomā. Jāmin kliedzošie traģiskie gadījumi sociālās aprūpes centros. Ar nožēlu jākonstatē, ka mūsu prognoze 2011. gada oktobrī vēstulē premjeram apstiprinājusies. Vēl iepriekšējā tiesībsarga Romāna Apsīša laikā sociālās aprūpes centros tika veiktas 22 monitoringa vizītes, regulāri norādīti trūkumi, kas jānovērš. Pērn mūsu prioritāte bija sociāli vismazāk aizsargāto cilvēku tiesību monitorings, viņu tiesību stiprināšana. Mēs veicām piecas monitoringa vizītes un vērsām Veselības un Labklājības ministrijas, arī valdības uzmanību uz trūkumiem, kuri pēdējo gadu laikā konstatēti un nav novērsti. Par to informējām arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju. Ar rūgtumu jāsaka, ka nekādas jūtamas darbības šajā jomā netika veiktas. Šogad mēs runājam jau par diviem reāliem nāves gadījumiem šajos centros. Aprūpes centra galvenā misija ir cilvēka rehabilitācija, viņa sagatavošana, kā atgriezties sabiedrībā, taču dzīvē viss notiek pilnīgi pretēji – cilvēki tur atrodas zināmā nolemtībā.
– Juristi apgalvo, ka aizvien biežāk Eiropas Cilvēktiesību tiesā no Latvijas nonākot sūdzības, ka kriminālprocesā apsūdzētām personām netiek nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, nav ievērota nevainīguma prezumpcija. Vai esat saskārušies arī ar šāda rakstura sūdzībām?
– Esam saņēmusi aptuveni desmit sūdzības par pārkāpumiem tiesībās uz taisnīgu tiesu. Runājot par pieejamību tiesai vai tiesībām uz taisnīgu tiesu, labā ziņa ir tā, ka Latvija uz Eiropas Padomes dalībvalstu fona īpaši neizceļas. Runājot par šiem iesniegumiem, divās sūdzībās bija runa par to, ka ir pārkāptas apsūdzētā tiesības apcietinājumā. Proti, pirmās instances spiedums ir notiesājošs, tas nestājas spēkā, taču tiek noteikts drošības līdzeklis – apcietinājums. Persona, atrodoties apcietinājumā, nevar realizēt visas notiesātās personas tiesības atbilstoši Latvijas sodu izpildes kodeksam, piemēram, tiesības uz ilgstošām satikšanām ar tuviniekiem. Apcietināta, bet vēl nenotiesāta persona nevar uzsākt progresīvā soda izciešanu, līdz ar to uz viņu neattiecas arī dažādas sociālās programmas. Pēc mūsu un Tieslietu ministrijas iniciatīvas ir uzsākts darbs pie grozījumiem Kriminālprocesa likumā un Latvijas sodu izpildes kodeksā. Tiek meklēts līdzsvars, lai personas, kuras gaida galīgo spiedumu, atrodoties apcietinājumā, varētu izmantot tās tiesības, ko paredz Latvijas sodu izpildes kodekss.
Sūdzības par kriminālprocesa ilgumu pamatā saistītas ar apelācijas instanču lielo noslogojumu. Šobrīd tiek strādāts arī pie grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kur tiek piedāvāts, lai visas krimināllietas būtu piekritīgas rajona tiesām kā pirmās instances tiesām. Tas atslogos apelācijas instanci un saīsinās iztiesāšanas laiku.
– Ir dzirdēts – agrāk Eiropas Cilvēktiesību tiesā no Latvijas pārsvarā saņemtas sūdzības par apstākļiem apcietinājumā un nesaprātīgiem kriminālprocesa termiņiem, bet tagad arvien vairāk sūdzas, ka tiek liegtas tiesības uz aizstāvību, tiesības uz taisnīgu tiesu. Vai jūs arī ko tamlīdzīgu esat novērojis?
– Krimināllietās, kuras tiek iztiesātas atbilstoši Kriminālprocesa likumam, problēmām nevajadzētu būt, jo likums strikti nosaka šīs tiesības. Turklāt, pēc Kriminālprocesa likuma, procesa virzītājs nevar veikt nekādas darbības ar apsūdzēto vai aizdomās turamo bez advokāta klātbūtnes, ja persona to pieprasa. Atsevišķos gadījumos mēs varam runāt par aizstāvības kvalitāti.
– Kāds ir jūsu viedoklis par tā dēvētajiem sarežģītajiem kriminālprocesiem, kur cilvēki gadiem sēž tiesās zālē, pārbaudot prokuroru savāktos pierādījumus, krimināllietas sējumu kalnus? Vai tādējādi personas netiek sodītas jau ar pašu kriminālprocesu? Kā šādos gadījumos ir ar cilvēktiesībām?
– Protams, šādos gadījumos ir saskatāms cilvēktiesību pārkāpums, it īpaši tad, ja kriminālprocesā, personai esot aizdomās turētā vai apsūdzētā statusā, gadiem ierobežota rīcības brīvība, personīgā dzīve un profesionālā darbība. Protams, tas ir cilvēktiesību pārkāpums, bet katrs gadījums jāvērtē individuāli. Mēs novērojam, ka bieži vien iztiesāšana ieilgst tiesas sēžu atlikšanas dēļ, piemēram, advokāts aizņemtības dēļ nevar ierasties uz tiesas sēdi, atlikšana var būt arī saistīta ar procesa dalībnieku slimībām, un visbeidzot sēde var tikt atlikta tiesas neizdarības dēļ, jo tā, piemēram, piemirsusi laikus uzaicināt liecinieku. Tādējādi apsūdzētā tiesiskā nenoteiktība saglabājas gadiem. Šeit ir saskatāms cilvēktiesību pārkāpums, jo personai liegtas tiesības, piemēram, ieņemt amatus vai vienkārši liegtas tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos.
– Vai tiesa, saprātīgu termiņu ievērošanas vārdā ierobežojot apsūdzētajam liecinieku pratināšanas laiku, rīkojas pareizi?
– Tas nav atzīstams par saprātīgu rīcību, jo kriminālprocess neparedz pratināšanas termiņu ierobežojumus. Tā ir problēma. Tas ir personas tiesību aizskārums.
– Šo cilvēktiesību pārkāpumu pēc daudziem gadiem, visticamāk, atzīs arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Taču par to neviens netiks sodīts – pārkāpumu pieļāvušais tiesnesis būs devies pensijā; prokurors, kuram būtu jārūpējas arī par cilvēktiesību ievērošanu, pārcelts citā amatā, un beigu beigās valsts cietušajam pat atvainošanos neizteiks.
– Jūs pareizi teicāt par atvainošanos. To es saistu ar kompensācijas mehānismu. Šis mehānisms šobrīd ir ļoti vājš. Paiet gadi, apsūdzētā vaina netiek pierādīta, tiesas process beidzas ar reabilitējošu spriedumu. Šādos gadījumos ārkārtīgi svarīgi, lai tiktu nodrošināts taisnīgs kompensācijas mehānisms. Salīdzinot ar attīstītajām valstīm, Latvijā kompensācija ir niecīga. Ja personas tiesiskās nenoteiktības termiņi bijuši nepamatoti, tas atstāj pamatīgas sekas uz personu, tās dzīvi, ģimeni, tuviniekiem, radiem. Tam ir smagas juridiskās un morāli ētiskās konsekvences.
– Ir piemēri, kur nevainīgiem cilvēkiem gadiem nācies pavadīt tiesas zālēs, kurus tiesa ir attaisnojusi, taču šajā procesā viņu dzīve pilnībā sagrauta – zaudēts darbs, izjukusi ģimene, novērsušies tuvinieki, sagandēta veselība. Varat iezīmēt konkrētāk, kādiem būtu jābūt šiem kompensācijas apmēriem?
– Ideālā variantā – atbilstoši tam, kas ir zaudēts. Metaforiski izsakoties, ir zaudēta dzīve, un ne jau personas vainas dēļ, bet gan tāpēc, ka valsts nespēj atrast vainīgo personu un pierādīt vainīgās personas noziegumu. Kompensācijai jābūt tādai, kas kompensē visas ciešanas, ko sagādājis nepamatotais tiesas process.
– Ar to jūs domājat materiālo kompensāciju naudas izteiksmē?
– Jā.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
Avots: nra.lv /Uldis Dreiblats, Ritums Rozenbergs
