Valsts kontroliere Inguna Sudraba sarunājas ar Neatkarīgo par politisko misiju un valsts mērķi.
– Tā vien liekas, ka jūsu politisko nākotni dažs labs te zina labāk par jums pašu.
– Es varu tikai apbrīnot cilvēkus, kuriem ir tik daudz laika un enerģijas, lai atbildētu citu vietā un par citiem. Neuzdodot jautājumus pašiem sev. Jo iedziļināties sevī – tas ir ļoti smagi, grūti un droši vien arī nepatīkami.
– Tomēr jūs stumj uz politikas pusi. Pat ASV vēstniecība saistījusi jūsu izteikto valdības kritiku ar politiskām ambīcijām. Un varbūt jūs pašu velk uz to pusi. Jo pēdējā gada laikā tiešām esat nereti izteikusies par valsti un politiku plašāk, nekā paredz formālais jūsu amata apraksts.
– Pirms vairākiem gadiem man bija pieredze, lai redzētu atsevišķus sektorus. Pēc tam sāc redzēt likumsakarības. Sāc uzdot sev jautājumus, kāpēc procesi nenotiek tā, kā tu vēlētos, lai tie notiek. Sāc meklēt cēloņus nepareizām lietām, domāt, kas jāmaina.
Turklāt – es neesmu cilvēks, kas dzīvo pēc kanoniem. Es nedzīvoju, lai kādam patiktu, lai teiktu to, kas kādam patīk. Gan darot savu darbu, gan dzīvojot šajā valstī, man nav vienalga, kas šeit notiek. Es ļoti, ļoti vēlos, lai mēs kopā būtu savādāki, lai mēs dzīvotu valstī, ar kuru varam lepoties. Un to saku ne tādēļ, lai kādu nomelnotu vai nokritizētu, bet tikai tāpēc, ka gribu, lai lietas mainās uz labu. Un lai atrastu citus, kas domā līdzi.
– Pirms kāda laika jūs teicāt: «Iesaistos vai atbalstu procesus, kuriem zinu mērķus.» Vai šādi procesi politikas līmenī ir parādījušies?
– Es neesmu īpaši domājusi par politikas procesiem, kuriem varētu pievienoties. Un domāju, ka šajā brīdī es tos neredzu.
Zinu, ka nevaru kaut ko darīt pret savu sirdsapziņu. Nevar man likt kaut ko darīt kādu mērķu vārdā, kurus es neatbalstu, kam es nepiekrītu. Tas man ir neiespējami. Es augstu vērtēju iespēju izveidot komandu, noteikt mērķus un konsekventi uz tiem iet. Mana pārliecība ir tāda, ka cilvēki ar līdzīgu vērtību uztveri rada lielāku pievienoto vērtību. Tāpēc man ir tik svarīgi, lai cilvēki šajā ziņā būtu kaut vai tādi kā tie, ar kuriem es tagad kopā strādāju. Jo zinu, ka šie cilvēki nekad nenodos, ka viņi dara darbu saskaņā ar savu sirdsapziņu. Mēs varam izstrīdēties darba, bet ne katrs savu interešu dēļ.
– Manā uztverē jūs teicāt sev svarīgus vārdus: «izveidot komandu». Nav maz ļaužu, kas saista ar jums cerības, kurās vairs neesat Sudraba, bet tautas zelts. Jūs būtu labs vilcējs katrai partijai. Bet jūsu publiskās izpausmes man liecina, ka tad, ja jūs ietu politikā tikai kā vilcējs tiem, kas nav komanda, jūs būtu vai nu nolemta pakļauties esošajai rutīnai vai arī būtu baltā vārna. «Sudrabas ienākšana politikā būs tikai viņas cēlā imidža gals» – ir arī tādi pareģojumi.
Vai jūs redzat sabiedrībā resursus, no kā izveidot politisku organizāciju, kuras stāja un centieni atbilstu jūsu ideālismam?
– Es ticu, ka ir tādi cilvēki. Es strādāju ar cilvēkiem, kuri dara darbu labu mērķu labā. Man liekas, ka, atbildot uz jautājumiem – vai es daru to, kas man visvairāk piemērots, vai es nedzīvoju svešu dzīvi, vai es nedzīvoju, lai izpatiktu citiem, bet darītu to, kas man ir visvairāk piemērots… un beidzot nostājoties uz savām kājām, iegūstot savu pašapziņu, mēs izveidosim pamatu, no kura attīstīt savu valsti.
Tēze, pie kuras esmu nonākusi, ir: no vienkāršā uz izcilo. Bet, lai nonāktu pie vienkāršā, mums vispirms jāsaprot, kas mēs esam, ko mēs varam, ar ko mēs varam atšķirties no citiem, ar ko varam būt labāki par citiem. Mēs valsts mērogā pārāk daudz izpatīkam citiem. Nedomājam paši par sevi, par to, kas mums kā valstij ir vajadzīgs, ar ko varam būt izcili. Man liekas, ka valstij šobrīd trūkst pozitīvas enerģijas. Protams, cilvēki meklē sev iztikas avotus, bet viena daļa, manuprāt, brauc projām arī tāpēc, ka viņi grib būt daļa no veiksmes, daļa no labā stāsta. Grib, lai viņus saista ar sasniegumiem un rezultātiem.
– Jūsu (amatpersonu) aprindās runā, ka veiksmes stāsts mūs jau ir piemeklējis.
– Mums jārada reāls veiksmes stāsts sev pašiem. Tikai mēs paši varam būt ieinteresēti tajā, lai mūsu valsts ir izcila. Nekāda sveša nauda, nekādi sveši cilvēki. Mēs paši.
– Pagaidām mēs paši varbūt rūpējamies par savas karjeras izredzēm, bet par kolektīvo un tā kvalitāti šeit – visai nosacīti. Mēs kolektīvo, valsts līmeni (suverenitāti) vairāk deleģējam…
– Ja mūsu apziņa nepāraugs stadijā, kad ir saprotams, ka – kopā izdarot, katram būs labāk, ja apziņa paliks līmenī, kad katrs, cik var ātrāk pats rauj priekš sevis un pēc tam kaut vai ūdens plūdi, tad pārmaiņas nebūs iespējamas. Ja cilvēks iesaistās komandā ar pašmērķi – gūt labumu sev, gūt ātru slavu, tādai komandai nav nākotnes. Ja komanda nestrādās uz kopējo rezultātu, tā vienā brīdī izirs.
Piemēram, nav dienas, kad es nelasītu informāciju par to, kā uzņēmēji sūdzas, ka viņiem nav kvalificēta darbaspēka. Ar ko tas sākas? Ar to, kādai jābūt mūsu izglītības sistēmai. Tās ir mūsu kopīgās investīcijas. Kādus mēs gribam izaudzināt savus bērnus. No tā ir atkarīga mūsu biznesa nākotne. Ja es nebūtu mācījusies skolā un ja man nebūtu skolotāju, ar kuriem lepojos joprojām un lepošos visu laiku, tad es varbūt neticētu, ka tas caur izglītību ir iespējams. Bet – es esmu ieguvusi izglītību no pedagogiem, kuri katrs bija izcils savā profesijā. Mani skolotāji audzināja personības, dega savā darbā, dzīvoja tajā. Līdz ar to mācību vide bija tāda, kurā bija prestiži zināt. Tātad – tas ir iespējams. Tāpēc man ir žēl, ka tagad (kā es to novērtēju) izglītības līmenis diezgan katastrofāli samazinās. Tāpēc, ka neaudzina personības. Vai tāpēc skolotāji būtu kļuvuši vājāki, nespējīgāki? Negribu ticēt. Manuprāt, cilvēkiem jādod motivācija, lai viņi darītu savu darbu izcili. Man liekas, tā ir valsts vadītāju loma – celt sabiedrības apziņu, būt vairākus soļus tai priekšā. Bet – no citas puses – mediju telpā ir ļoti daudz primitīvas informācijas, kas pat nemēģina likt cilvēkiem domāt, celt savu apziņu. Cilvēki tiek kacināti un tracināti. Taču noliegums, pretstatīšana nevirza uz attīstību. Manuprāt, ideja, kas var mūs apvienot, ir – padarīt mūsu valsti izcilu.
– Tieši pirms pusotra gada jūs teicāt, ka jūsu politiskajai misijai pienāks laiks pēc pusotra gada.
– Mans laiks šajā amatā beidzas, un es pati gribētu, mana pārliecība un vēlme ir – darīt labu savai valstij. Un es ceru, ka man būs iespēja strādāt savā valstī un darīt tai labu. Tā ir apziņa, ar kuru esmu darījusi darbu līdz šim, un gribu to tā turpināt. Ļoti gribētu tā turpināt. Es negribētu strādāt citai valstij.
– Pērn oktobrī jūs sacījāt, ka neticat partiju sistēmai un gribat prezidentālu valsti.
– Es neticu politiskām partijām un esmu par prezidentālu valsti. Arī šobrīd mans redzējums ir tāds – lai valsti virzītu uz attīstību, lai valstī būtu šī izcilība, ir vajadzīga spēcīga cilvēku komanda, kas to var mainīt. Bet – caur politisko sistēmu šīs spēcīgās komandas neveidojas. Mums nav vajadzīgi apvērsumi un revolūcijas, bet mums valstī noteikti ir vajadzīga attīstība un cita vide.
– Kas nosaka jūsu neticību partijām?
– Partiju veidošanās principi nosaka to, ka tās vienmēr bijušas šaura cilvēku loka interešu realizēšanas projekts. Partiju reālā programma bijusi – iegūt kādu amatu, nevis panākt kādu valsts attīstības līmeni. Tāpēc redzam, ka nav ilgtermiņa darbības. Tā vienkārši nav nepieciešama. Pietiek vienkārši atstrādāt līdz nākamajām vēlēšanām, lai atkal tiktu ievēlēts. Partijām nav svarīga sabiedrības apziņas līmeņa celšana. Jo visu laiku bijis pietiekami nodrošināt pašsaglabāšanos ar politiku, kas paredz naidot cilvēkus savā starpā, meklēt otrā slikto, noliegt otra darbību, nevis rādīt pozitīvo rezultātu.
Turklāt – Latvijā cilvēki sevi nesaista ar kolektīvu darbību, kolektīvu atbildību. Manuprāt, tas ir atkarīgs no sabiedrības apziņas līmeņa. Cilvēki ir vairāk orientēti uz saviem individuālajiem mērķiem, individuālām vēlmēm, nevis kopējo, sabiedrisko. Šādā vidē partiju sistēma man neliekas loģiska. Jo praktiski nav reālas, pastāvīgas, stabilas sabiedrības interešu pārstāvības.
– Kam to vajag, ja drīz atdosim tik daudz neatkarības, ka nacionālas valsts vara, lai kā tā būvēta, būs vien dekorācija? Savulaik jūs teicāt, ka politiskus dokumentus nedrīkst pamatot ar aizdevēju prasībām, jo mums pašiem jābūt saimniekiem savā zemē. Vai tā jau nav tik vien kā nopūta pakaļ aizgājušam vilcienam? Kas, piemēram, Latvijai liedza ievērot visas fiskālā līguma prasības bez līguma parakstīšanas? Bet nē – mums vajadzīgi atkarības žesti.
– Pastāv tāda domāšana – būt nevis pašpietiekamam un pašam zināt, kas ir vislabākais tev pašam, bet meklēt apliecināšanos atzinībā no otras puses un izpatikt tam, ko citi saka. Man tāda domāšana nav pieņemama, un es uzskatu: ja mēs zinām, kā pareizi valsti vadīt un kas valstij ir labāk, tad mēs dzīvosim bez parādiem un mums nav jāparakstās zem teksta, ka apsolāmies tā darīt. Jābūt ar tik augstu pašapziņu, ka paši spējam savu valsti vadīt tā, kā valstij vislabāk.
– Cik tālu esam aizgājuši suverenitātes deleģēšanā?
– Domāju, ka drīz mums būs palikusi tikai teritorija, karogs un himna. Un valsts valoda. Pasauli sen vairs nevada valdības, bet konglomerāti un starptautiskais bizness, kura ir interesēs ir – gūt izejvielas, pārdalīt tirgus, diktēt sev izdevīgākus noteikumus… Ne tikai Latvijā. Bet – tas nenozīmē, ka mums jābūt pilnīgi nevarīgiem un jāpakļaujas jebkam, ko mums diktē no ārpuses, neuzdodot jautājumu – kas mums pašiem ir svarīgāk.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
Avots: nra.lv /Viktors Avotiņš
