Lai diennakts stacionāru pastāvēšanu padarītu mazāk neizdevīgu, tiek meklēti veidi, kā ekonomēt. Diemžēl ietaupījums var izrādīties īslaicīgs, jo skopošanās notiek uz ģimenes ārstu un pacientu rēķina.
Lasītāji ir neizpratnē – kādēļ cilvēkam liek pamest slimnīcu, pirms viņš spēj sevi apkopt? Kādēļ pacients nosūtīts uz rehabilitāciju, kamēr vēl nepieciešama stingra mediķu uzraudzība? Kuram radiniekam jāpamet darbs vai jāpelna vairāk, lai diendienā palīdzētu sasirgušajam un izvadātu uz rehabilitāciju? Kā ideju par ārstēšanos ārpus stacionāra realizēt praksē? Kādēļ cilvēku pēc aši apārstēta insulta laiž mājās, lai cilvēks sagaidītu otru insultu un savu nāvi? Cilvēki uzdod jautājumus un ir sašutuši, bet Veselības ministrijā apgalvo – slimnīca nav vieta, kur izgulēties.
Veselību netaupa
«Slimnīcās nesniedz plānveida aprūpi jau gandrīz trīs gadus. Laiks, ko pacienti pavada stacionārā, samazinājies uz pusi. Pateicoties ģimenes ārstiem, valsts ietaupījusi desmitiem miljonu,» apgalvo Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas (LĢĀA) prezidents Pauls Princis, kurš paskaidro: «Veselības ministre Ingrīda Circene slavēja Liepājas slimnīcu, kur pacientu vidējais uzturēšanās ilgums ir 4,1 diena, un pārmeta citām ārstniecības iestādēm, ka tās strādā neekonomiski. Viņa slimnīcām likusi noprast, ka to parādus neatmaksās. Bet slimnīcas naudu nav sabāzušas kabatā, tā izlietota ārstēšanā. Situāciju pasliktināja nevis krīze, bet veselības ministres plāns uz cilvēku rēķina taupīt līdzekļus.» P. Princis ir neizpratnē, kādēļ nav atmaksāti trīs miljoni Ministru kabineta noteikumos leģitimizētās kapitācijas naudas, jo ģimenes ārsti cerējuši, ka tiks kompensēts krīzes samazinājums. «Taupa uz veselību un darbu. Visu nosaka tas, kāda ir stratēģija veselības jomā un slimnīcu finansiālais stāvoklis. Ja kvotas nav, slimnīcas iztrūkumu sedz no savas kabatas un uz slimnieku rēķina. Tā ir īstermiņa glābšanās no lielām problēmām ilgtermiņā,» brīdina ārsts.
Apšauba un ļauj nomirt
Dramatiskajai situācijai ir reāli piemēri. «Daudzi pacienti netika uzņemti slimnīcā, kaut indikācijas bija. 78 gadus vecs pacients mira ar insultu, jo viņu nestacionēja. Ātrā palīdzība brauca trīs reizes un trešajā reizē jau pie miruša cilvēka. Mirušā sieva nesūdzējās, jo pati bija invalīde un nespētu kopt vīru. Daudzi tā aizgāja bojā.» Pie vainas esot īpaši komplicēta stacionēšanās kārtība. Ģimenes ārstiem esot jāsarunā, lai ar nosūtījumu dabūtu pacientam gultas vietu slimnīcā. Ja ātro palīdzību izsauc saslimušais, kura diagnoze nav 100% skaidra, viņu uz slimnīcu neved. Nereti neuzņemot pacientus, kurus atveduši piederīgie.
Buksē arī kvalitāte
«Ir neizpratne un sūdzības par kvalitāti un ārstniecības efektivitāti laikā, kas tiek pavadīts stacionārā,» apgalvo neatkarīgās organizācijas Pacientu ombuds biroja vadītāja Dace Līkanse. Sūdzības esot par savlaicīgas diagnožu noteikšanas un ārstniecības trūkumu. Problēmas esot arī medicīnas personāla un pacientu saziņā. «Diendienā, kamēr pacients ārstējas stacionārā, biežāka komunikācija noris ar medicīnas māsām, kas nevar zināt visas detaļas par ārstniecības procesu. Stacionārs ir tikai viens posms, tāpēc svarīgi, lai izrakstīšanās brīdī pacients saņemtu ne tikai izrakstu, bet arī sarunu ar ārstējošo ārstu par to, kā jārīkojas tālāk,» uzsver D. Līkanse. Par pacientu mulsumu liecina arī Pacientu ombuda gūtie viedokļi sadarbībā ar ģimenes ārstiem un farmaceitiem – nereti pacienti dodas uz aptieku ar izrakstu no stacionāra.
Globāla problēma
Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis uzskata, ka nozares finansiālās problēmas skatāmas kā globāla tendence. «Šobrīd medicīnas finansēšana ir pasaules veselības aprūpes ētikas problēma, ar ko ikdienā saskaras ārsti jebkurā valstī. Kopš 1990. gada pieaudzis zemeslodes iedzīvotāju mūža ilgums. Katru gadu medicīnai un veselības aprūpei tērēto līdzekļu apjoms pieaug par 3–5% gadā, tātad straujāk nekā pasaules ekonomiskais kopprodukts. Visās valstīs, neatkarīgi no ekonomiskās bagātības, medicīnas sektorā katastrofāli sāk trūkt naudas. Rodas profesionāļu un iedzīvotāju neapmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu un finansēšanu. 21. gadsimta medicīnas paradokss: jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo ilgāk cilvēki dzīvo, jo lielāki resursi vajadzīgi veselības aprūpei. Gandrīz visus līdzekļus iegūst no nodokļu maksātājiem darbspējas vecumā, bet 90% gadījumu šos līdzekļus tērē cilvēki, kas konkrētajā brīdī ir nemaksātāji,» atzīst P. Apinis.
Visu nosaka ārsts
Veselības ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītāja Egita Pole norāda, ka regulējumu, cik ilgu laiku pacients drīkst pavadīt slimnīcā, nav: «To nosaka ārstējošais ārsts. Pretenzijas, iespējams, radušās, jo mainījies ārstēšanas princips. Slimnīca ir intensīvas ārstēšanas vieta, nevis vieta, kur aiziet pagulēt. Rehabilitāciju integrē un uzsāk, kad vēl notiek medikamentu lietošana.» Bieži pacienti paši neesot ieinteresēti slimnīcā uzturēties ilgāk, lai par katru dienu nav jāmaksā. Arī slimnīca neesot ieinteresēta turēt ilgāk, nekā akūti nepieciešams. «Slimnīcā ārstē tad, kad to nav iespējams darīt ambulatori,» saka Veselības ministrijas pārstāve.
Gudrāki pacienti un aparāti
Arī SIA Priekules slimnīca valdes priekšsēdētāja Tatjana Ešenvalde uzskata, ka mainījušās ārstēšanas metodes: «Bija laiki, kad mātei pēc dzemdībām bija obligāti septiņas dienas jāpavada dzemdību nodaļā. Pēc apendicīta vai citas nelielas operācijas – desmit dienu. Tagad attīstījušās tehnoloģijas un arī medikamentus var saņemt ārpus slimnīcas. Pašlaik pēc dzemdībām slimnīcā pavada trīs dienas.» Mainījušies esot arī pacienti, pateicoties pieejai informācijai. «Tagad nāk pacienti, kas jau visu operācijas gaitu ir noskatījušies internetā. Turklāt arī ārsts vienmēr izvērtē, var vai nevar laist pacientu mājās,» saka T. Ešenvalde.
Avots: nra.lv /Laura Sīle
Saistītie raksti
