Līdz ar 2013. gada iestāšanos valdība ir sākusi plašu smadzeņu skalošanas kampaņu, kuras mērķis ir vairot Latvijas iedzīvotāju mīlestību pret eiro.
Lēš, ka tās kopējās izmaksas būs vismaz 1,4 miljoni latu, taču sasniedzamos mērķus organizatori neatklāj, apgalvojot, ka viņiem ir vienalga, cik daudz vai, precīzāk būtu teikt – maz iedzīvotāju atbalsta eiro ieviešanu 2014. gada 1. janvārī.
Neatkarīgā jau vēstīja, ka saskaņā ar jaunākajiem Latvijas Bankas pasūtinātajiem pētījumiem drīzai valūtas maiņai piekrīt tikai 10% iedzīvotāju. Tāpēc paziņojumos akcentu liek uz citu aspektu, manipulatīvi apgalvojot, ka lats patīk mazizglītotiem cilvēkiem, bet eiro – gudriem un skolotiem. Kā darbojas propagandas mehānismi, uzskatāmi varēja vērot arī piektdien Finanšu ministrijā sasauktajā preses konferencē. Tajā par eiro tika stāstītas vislabākās un sirsnīgākās lietas: eiro glābs valsts ekonomiku, vairos ikviena iedzīvotāja labklājību, Latvija iegūs nebijušu politisku ietekmi, skolotājiem būs lielākas algas un pat arodbiedrību līderiem būs labāka dzīve, jo arodbiedri būs apmierināti ar savējām. Labumu simts un viens, bet risku un mīnusu nekādu. Formāli gan pateiktas atmiņā labi paliekošas frāzes, ka «eiro nav brīnumnūjiņa» un «eiro nav laimes lācis». Taču visi pārējie Finanšu ministrijas un Latvijas Bankas pārstāvju teksti liecina par pretējo. Sekojot klasiskiem propagandas principiem, uz neērtiem jautājumiem neatbild – piemēram, bez atbildes palicis būtiskais jautājums, kā Latvija varēs izstāties no eirozonas, ja pašlaik rožaini sazīmētās ainas nepiepildīsies. Taču šis, kā paziņoja ministrijas parlamentārā sekretāre Karīna Korna, «neesot konkrētās preses konferences jautājums».
Saistībā ar eiro pašlaik uz vairumu neskaidrību tiek atbildēts ar aplinkus pļāpām. Piektdienas pļāpātāji līdztekus Karīnai Kornai bija ministra padomnieks Jānis Platais, Latvijas Bankas pārstāve Daina Paula un eiro komunikācijas projektu vadītāja Māra Šetlere. No viņu runām nekļuva saprotams, kādēļ valdībai jātērē nauda iedzīvotāju pārliecināšanai un viņu attieksmes mērīšanai, ja eiro ieviesīs, neraugoties uz tautas noraidošo pozīciju. Tāpat klātesošās amatpersonas neviesa skaidrību, vai eksistē tāds Eiropas Savienībā vai Latvijā pieņemts dokuments, kas pieprasītu valdībai panākt, lai iedzīvotāji grib eiro. Platais gan pavēstīja, ka rīkošanos pretēji pašreizējām sabiedrības vēlmēm, tas ir atteikšanos no savas nacionālās valūtas, leģitimē pozitīvais balsojums par iestāšanos Eiropas Savienībā 2003. gada referendumā. Toreiz, jāatgādina, arī tika iedarbināta masīva propagandas kampaņa.
Patiesībā eiro nozīmēs kārtējo porciju zaudētas suverenitātes, jo par naudu turpmāk lems tikai Briselē, bet Rīgas teikšana būs nulle. Ekonomikas eksperte akadēmiķe Raita Karnīte norāda, ka valdības pienākums būtu tautai godīgi pateikt, ka Eiropas Savienība pašlaik strauji dodas federatīvas valsts izveides virzienā. Ka, atdodot latu, mēs atdosim daļu savas neatkarības. Taču eiro sludinātāji arī šo patiesību noliedz. Tas, ka lēmumus mūsu vietā pieņems citi un citur, nenozīmējot suverenitātes mazināšanos, bet nekaitīgu «pilnvaru deleģēšanu». Tā skaidro ministra padomnieks Jānis Platais, un patiešām – izklausās daudz labāk.
Avots: nra.lv /Imants Vīksne
