Latvijas pusaudžu pašnāvību statistika ir biedējoša – esam sestajā vietā Eiropas Savienībā. Latvijā 15 līdz 19 gadu veciem jauniešiem, un zēniem biežāk nekā meitenēm, tieši suicīds ir biežākais nāves cēlonis.
Tikai pēc tam nāves statistikā seko noslīkšana un transporta negadījumi. Diemžēl ātrās palīdzības mediķi novērojuši, ka, jo vecāki bērni, jo vairāk pašnāvību mēģinājumu.
Nesen ar datiem par pusaudžu pašnāvībām konferencē Pusaudžu veselība Latvijā iepazīstināja Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC). Ik gadu no 2000. līdz 2012. gadam Latvijā pašnāvībās dzīvību zaudējuši vidēji 15 jauniešu vecumā no 15 līdz 19 gadiem. Daudz mazāk šādā veidā mirušo ir jaunāku bērnu vidū. Bet ir.
Suicīda mēģinājumu ir vairāk
Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka ik dienu pasaulē pašnāvībā dzīvi beidz aptuveni 3000 cilvēku, bet 20 reižu vairāk cilvēku mēģina izdarīt pašnāvību. Pusaudžu un jauniešu vidū šī statistika ir līdzīga.
Piemēram, 2011. gadā Latvijā pašnāvību centās izdarīt viens astoņus gadus vecs zēns, četras 12 gadu vecas meitenes, divi zēni un sešas meitenes 13 gadu vecumā, divi zēni un sešas meitenes 14 gadu vecumā, četri zēni un desmit meiteņu 15 gadu vecumā un septiņi zēni un 16 meiteņu 16 gadu vecumā. Pusaudži aptaujā atzinušies, ka ceturtā daļa 15 līdz 16 gadu vecu pusaudžu ir domājuši par pašnāvību, nākamo soli spēruši mazliet vairāk nekā 14 procentu, jau plānojot, kā aizies no dzīves, bet mēģinājuši izdarīt pašnāvību – 8,7 procenti jauniešu. Pēc pašnāvības veikšanas medicīniska palīdzība bijusi nepieciešama 1,7 procentiem pusaudžu.
Pieaugušo antirekords
Psiholoģe Inese Ruka norāda, ka pusaudži dzīvo tajā pašā informatīvajā telpā, kādā pieaugušie. Ja Latvija pieaugušo iedzīvotāju pašnāvību skaita ziņā ir vienā no augstākajām vietām Eiropā (un mēs esam pirmajā piecniekā), tad arī pusaudži rīkojas tāpat. Pēdējos 20 gadus Latvija nemainīgi ir to valstu vidū, kur pašnāvības ik gadu izdara visvairāk cilvēku, un tādējādi valsts zaudē vairāk cilvēku nekā ceļu satiksmes negadījumos. 2012. gadā Latvijā sev dzīvību atņēma 443 cilvēki, no kuriem deviņi bija bērni – astoņi vecumā no 15 līdz 19 gadiem, bet viens – vecuma grupā no 10 līdz 14 gadiem.
I. Ruka uzskata, ka pašnāvību prevencijai jeb novēršanai tiek darīts maz, lai šo statistiku būtiski mainītu. Paradoksāli, bet Latvija ir viena no valstīm, kur 17. maijā atzīmē Starptautisko uzticības tālruņu dienu. Iespējams, ja uzticības tālruņu nebūtu, tad pieaugušo un bērnu pašnāvību statistika būtu vēl dramatiskāka, jo uz bērnu un pusaudžu tālruni gadā piezvana tūkstošiem bērnu, pērn bijuši 10 000 zvanu.
Cēloņi jāanalizē
I. Ruka vērtē, kādi varētu būt bērnu un jauniešu pašnāvību cēloņi. «Sociālekonomiskie faktori ietekmē tajā ziņā, ka vecāki aizbrauc strādāt uz ārzemēm un bērns paliek pie vecvecākiem. Pusaudzim var rasties sajūta, ka vecāki viņu pametuši. Ja viņam svarīgā dzīves posmā viņš zaudē tuvus cilvēkus un atbalsta personas, tad viņam ir grūtāk tikt galā ar jebkuru situāciju. Piemēram, ja skolā apsmej, ja sociālajos tīklos piedzīvo apkaunojumu,» skaidro psiholoģe.
Pagājušā gada augustā Latgalē mājas garāžā pakārās desmit gadu vecs zēns. Viņš dzīvoja šķirtā ģimenē – mamma bija Īrijā, bet tēvs Latvijā. Puisēnam, kurš kopā ar mammu dzīvoja un mācījās Īrijā, nu bija jāmaina ierastā vide un jāpaliek pie tēva. Pēc traģēdijas psihologi pieļāva, ka bērnam šāds vecāku lēmums radīja psiholoģisku slodzi, ar kuru viņš neprata tikt galā citā veidā.
Ļoti nozīmīgs faktors ir emocionālā inteliģence. Ja ģimenē neveidojas tuvas attiecības, ja vecāki viens otrā un bērnos neieklausās, neprot risināt konfliktus, neuzticas viens otram, tad bērns nespēj atpazīt savas emocijas. Viņš jūtas slikti, bet, kas ir slikti, to atšifrēt nemāk. Tāpēc arī nezina, kur meklēt izeju, ar ko runāt un ko darīt, kā izlādēt dusmas, aizvainojumu, skumjas. Spriedze aug, un bērns kļūst agresīvs pret citiem vai arī pret sevi. «Ja pusaudzim ir sajūta, ka viņam nepalīdz, tas var mudināt saprast, ka pašnāvība ir izeja,» brīdina I. Ruka.
Viņa norāda uz vēl kādu aspektu – cik daudzi pusaudži apzinās, ka pašnāvībai var būt letāls iznākums? Viņi neizprot robežu starp uzmanības pievēršanu un pašnāvību. Nereti bērni domā – nu gan parādīšu vecākiem, lai viņi saprot, ko man nodarījuši, kā man sāp, ko es gribu no viņiem... Šogad aprīlī Rēzeknē 13 gadu vecs zēns pēc strīda ar māsu izdarīja pašnāvību. Visticamāk, viņš nevēlējās mirt, bet gan tikai pabiedēt māsu, jo abi saplēsušies mobilā tālruņa dēļ.
Pamanīt signālus
Aptuveni 80 procentu pašnāvību izdarījušo cilvēku (ne tikai bērni un pusaudži) pirms nāves ir izrādījuši dažādus brīdinājuma signālus – kaut ko zīmīgu pateikuši, mēģinājuši ar tuviniekiem vai draugiem runāt par to, kas nomāc, bijuši ilgstoši nomākti vai – gluži pretēji – pēkšņi kļuvuši eiforiski un pārlieku darbīgi. Bērni var kļūt mazrunīgi un slikti mācīties. Pašnāvības mēģinājums jau ir ļoti skaļš signāls, ka cilvēka dzīvē ir noticis kaut kas ārkārtējs.
Ļoti bieži tuvinieki, draugi, kolēģi un skolotāji baidās izrunāties ar izdzīvojušo pašnāvnieku. Latvijā joprojām stereotips par to, ka sarunas par pašnāvību mudinās cilvēku uz suicidālu rīcību, ir dzīvelīgs. I. Ruka atzīst, ka, izveidojot pašnāvību novēršanas portālu www. stastiundzivo, krīžu un konsultāciju centra Skalbes darbinieki skolās sastapušies ar pedagogu aizspriedumiem – ar bērniem par to nedrīkst runāt! Tas ir mīts. Patiesībā saruna mazina trauksmes, nemiera un izmisuma sajūtu, jo cilvēks jūtas uzklausīts un saprasts.
***
PALĪDZĪBAS IESPĒJAS
Bezmaksas bērnu nu un pusaudžu uzticības tālrunis – 116111.
• Strādā katru darba dienu no pulksten 8 līdz 23, sestdienās – līdz 22, svētdienās – no pulksten 10 līdz 22.
• Diennakts uzticības tālrunis krīžu un konsultāciju centrā Skalbes – 67222922 (Lattelecom) un 27722292 (Bite).
Pašnāvību novēršanas portāls www.stastiundzivo.lv
Avots: nra.lv /Antra Gabre
