Saruna ar Andri Piebalgu, Eiropas komisāru attīstības sadarbības jautājumos.
– Jūsu kā eirokomisāra darbība ir kļuvusi salīdzinoši Latvijā nepamanāma. Kāds ir jūsu darbības diapazons un pienākumi?
– Tā nu ir sanācis, ka Eiropas Komisijas amatu sadalē mans amats – attīstības sadarbības komisārs – atrodas vistālāk no Eiropas lietām. Mans uzdevums ir mēģināt pasargāt, cik nu tas ir iespējams, cilvēkus no bada nāves visās pasaules malās, arī no nāves dažādos konfliktos. Piemēram, nesen bija vēlēšanas Kongo (Āfrika), kur Eiropas Komisija sniedza finansiālu palīdzību, lai vēlēšanas varētu norisināties mierīgi, bez asinsizliešanas. Tas ir ļoti delikāts process, jo vēl aizvien pasaulē ļoti daudzās vietās vēlēšanas saistās ar sadursmēm un cilvēka dzīvības zaudēšanu. Ja ES palīdzības tur nebūtu, problēma būtu daudz lielāka. Otrs manas darbības piemērs – Somālija. Tur ir sausums, cilvēki iet bojā no bada un slāpēm. Kādam ir jāsniedz humanitārā palīdzība. Bet to nevar sniegt mūžīgi. Ir jāveicina, lai iedzīvotāji sāk nodarboties ar lauksaimniecību un iegūst ūdeni.
– Vai daži reģioni Āfrikā tomēr ar laiku nebūs attīstītāki kā Latvijas pierobeža?
– Tas ir ļoti nopietns jautājums. Jo tā arī būs. Būs un šobrīd jau ir. Dienvidāfrikā, Ugandā, ir vairāki reģioni, kuri ir attīstītāki nekā Latvijas pierobeža. Latvijas valdībai būtu jādara viss, lai attīstība nekoncentrētos tikai ap Rīgas pilsētu. Pasaulē ir globālā konkurence un katram reģionam jāskatās, vai tas ir konkurētspējīgs. Taču šajā situācijā ir arī labums – ja Āfrikā ir pieprasījums pēc kādiem pakalpojumiem vai precēm, tad arī Latvijas uzņēmēji var raudzīties, vai viņiem ir piedāvājums. Āfrika ir jaunattīstības platforma ar iespēju konkurēt atšķirībā, piemēram, no Ķīnas, kur konkurence jau ir ļoti augsta. Āfrikā ir lielāki riski, bet tur ir izaugsmes un eksporta iespējas. Ir jau sadarbības piemēri – daži Latvijas uzņēmēji piedalās Āfrikas zemes dzīļu izpētē, ir sadarbības piemēri datortehnoloģiju jomā. Bet, protams, tas ir ļoti maz.
– Kad jūs stājāties amatā, tika mainīta ES institūciju struktūra un ES ārpolitika tika vairāk centralizēta, atstājot mazāku ietekmi un iespējas ES valstu ārpolitikai. Cik efektīva ir izrādījusies šī centralizācijas politika?
– Vienmēr var būt labāk. Taču uzskatu, ka centralizācija, vismaz ārējās palīdzības organizācijas jautājumos, ir sevi attaisnojusi. Agrāk bija ļoti daudz dažādu organizāciju, kas ar to nodarbojās, tagad visa atbildība un nauda ir manās rokās.
Problēmas ārpolitikas centralizācijā, manuprāt, ir divas: dalībvalstīm ir vairāk jāuzticas Eiropas Savienības ārlietu dienestam. Tas prasa laiku, bet es domāju, ka to izdosies pārvarēt. Otra problēma ir grūtāk pārvarama: ANO Drošības padomē pastāvīgās locekles ir tikai divas ES dalībvalstis – Lielbritānija un Francija. Tas veido situāciju, ka tomēr dažas lielas ES valstis ārpolitikā grib spēlēt savu, nedaudz atšķirīgu no kopējā toņa, lomu.
– Lielbritānija iezīmēja separātu nostāju arī eirozonas stabilizācijas jautājumos.
– Manuprāt, tā ir neveiksmīga apstākļu sakritība. Britu konservatīvie ir visai eiroskeptiski, un viņiem valda uzskats, ka, piedaloties eirozonas stabilititātes pasākumos, valsts zaudēs lielu daļu savas suverenitātes. Lielbritānijas premjera Deivida Kamerona uzdevums ir sabalansēt pragmatisko pieeju, ka bez Eiropas Lielbritānijai ir grūti cerēt uz jaunām darbavietām un izaugsmi, un eiroskeptisko spārnu.
Nevajadzētu ļoti satraukties par to, kas notika, – ka Lielbritānija atteicās parakstīt jaunu līgumu par nacionālo valstu budžeta jostu savilkšanu. Galu galā jaunais līgums ir tas pats Eiropas līgums plus. Lielbritānija netaisās atteikties no sterliņu mārciņas, un tai ar šo līgumu tas netiek prasīts.
Ja mēs skatāmies tālākā nākotnē, šim tomēr būtu jābūt pēdējam gadījumam, kad ES dalībvalstis nespēj rast kopīgu valodu.
– Vai jūs uzskatāt, ka nacionālajām valstīm ir jādod un tās dos Eiropas Komisijai lielākas tiesības iejaukties nacionālo valstu budžetos. Vai federalizācija, kura patiesībā prasās eirozonas regulācijas jautājumos, vispār ir reāla?
– Ja runa ir par manu personīgo viedokli, es to apšaubu. Suverenitāte ir katram ļoti dārga. Manuprāt, situāciju var risināt tikai tā, ka katra valsts un visas kopā, uzņemoties ievērot stingrāku budžeta disciplīnu, to arī reāli ievēro. Nevis tā kā Grieķija, piemēram, kur pat statistika nebija atbilstoša realitātei. Ir runa par to, ka ES stingrāk sekos līdzi situācijai, sniegs ziņojumus. Bet es nepieļauju, ka valstis varētu vairāk atteikties no savas suverenitātes un budžeta koncepcijas būs Briseles diktētas. Brisele būs tikai tāds drošības ventilis. Visās ES dalībvalstīs ir ļoti stipra vēlme noturēt savu suverenitāti, savas tiesības.
– Bet vai valstu vēlme ievērot savus suverēnos principus nevairo bažas par eirozonas nākotni?
– Grūti atbildams jautājums. Es esmu priecīgs par eiro. Es redzu lielu perspektīvu tam, ka ES un eirozona nostiprinās, tieši pateicoties kopīgai valūtai. Tas, kas prasītos, – lai arī ekonomiskā domāšana Eiropā ietu vienā virzienā. Tur ir pretruna – situācija prasa daudz vairāk koordinēt ekonomiskās politikas. Un mēs jau zinām, kā tas ir kaut vai pēc piemēra, cik «labi» izdodas koordinēt enerģētisko politiku Baltijas valstīs. .. Bet valdībām ir jāsaprot, ka tām jābūt spējīgām koordinēt ekonomisko politiku ar ES, vienlaikus nezaudējot saikni ar saviem pilsoņiem. Tā ir unikāla situācija. Es nevaru nosaukt vēsturiskus piemērus. Es tāpēc neesmu skeptiskāks, bet es arī ļoti labi apzinos to, cik tas būs grūti un ka šis pasākums var būt arī neveiksmīgs.
– Latvija 2014. gadā ir nolēmusi pievienoties eiro. Cik reāls ir šis mērķis?
– Kā cilvēks, kas ļoti daudz ceļo, es augstu novērtēju divas priekšrocības. Pirmā – ka es varu brīvi šķērsot valstu robežas un otrā – ka varu norēķināties ar eiro. Esmu dziļi nelaimīgs Dānijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, jo tad man vai nu jāmaina nauda, vai jālieto karte u.tml. Tīri no pragmatiskā viedokļa es teiktu – jo agrāk ievieš eiro, jo labāk. Vēl viens piemērs – biju Rīgā, kad bija ažiotāža ap Swedbank, cilvēki stāvēja rindās pie bankomātiem. Ja mēs būtu lielākā ekonomiskā savienībā, eirozonā, tad drošība būtu lielāka. Var strīdēties, vai ir laba vai slikta zviedru banku politika, bet dalība eirozonā ir drošības garantija. Es vēlos, lai Latvija 2014. gadā ir eirozonā, un uzskatu, ka tas mums nāks tikai par labu. Jau šobrīd lats ir piesaistīts eiro, un izmaiņas ikdienas dzīvē nebūs tik lielas. Eiro būs lielāks drošības spilvens, un tāpēc tas ir vajadzīgs mums visiem.
– Kā jūs vērtējat procesus, kas notiek Latvijas sabiedrībā ar centieniem krievu valodu padarīt par oficiālo valsts valodu? Praktiski tas izskatās neiespējami, taču ja nu – tad krievu valoda kļūs par oficiālo ES valodu.
– Man nekas nav pret krievu valodu kā ES oficiālo valodu, ja Krievija iestājas ES. Taču Latvijas valsts identitāte viennozīmīgi saistās ar latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Man ir dziļa cieņa pret krievu valodu, es nekad to nesauktu par okupantu valodu. Taču arī mana kā latvieša identitāte viennozīmīgi saistās ar latviešu valodu. Ja es to sašķeļu, es zaudēju savu identitāti. Es zinu – daudzi krievi saprot to, ka Latvijas valsts identitāte ir latviešu valoda.
Kas būtu darāms? Es domāju, ka būtu jāatgriežas pie ļoti intensīvas latviešu valodas nostiprināšanas. Latviešu valoda nav no vieglākajām valodām. Būtu skolās latviešu valodas skolotājiem jāpalielina algas, būtu jāstrādā grupās klasē neatkarīgi no tā, vai tās ir skolas ar krievu vai latviešu mācību valodu. Latviešu valodai ir jābūt prioritāšu prioritātei, tad nebūs riska, ka būs otrs referendums. Daļēji, protams, situācija ar parakstu vākšanu ir politiski provocēta, bet daļēji tās ir arī sekas tam, ka neesam pietiekoši investējuši, lai nostiprinātu latviešu valodu. Investīcija latviešu valodā ir investīcija valstiskumā.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
Avots: nra.lv
