Saskaņā ar jaunāko Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta informāciju šogad Latvijā notikuši jau 1245 kūlas ugunsgrēki. Kamēr mitrie laika apstākļi nedaudz piebremzējuši aktīvos kūlas dedzinātājus, apdrošināšanas sabiedrība „Balta”, kas ietilpst starptautiskajā apdrošinātāju grupā „RSA Group”, ir apkopojusi citu valstu pieredzi par kūlas dedzināšanu. „Balta” ir atklājusi – kūlas dedzināšana ir ne tikai Latvijas nacionālais sporta veids. Tā tiek praktizēta ne tikai Latvijas tuvākajās kaimiņvalstīs, bet arī, piemēram, Itālijā un Kanādā.
Lai arī kūlas dedzināšana ir pazīstama arī tā sauktajā vecajā Eiropā, šajās valstīs pērnās zāles dedzināšanas prakse ar labiem rezultātiem tiek izskausta: piemēram, Itālijā veiksmīgi darbojas likums, kas noteic, ka pēc zāles nodedzināšanas uguns skarto lauku piecus gadus aizliegts izmantot lauksaimniecībā. Šāda prakse darbojas, taču Itālijas centrālajos un dienvidu rajonos dažkārt lauksaimnieki vēl joprojām dedzina kokus un krūmājus, lai radītu vietu aitu ganībām.
Dānijā ir spēkā vispārējs aizliegums dedzināt kūlu – kopš 2006. gada noteikti ierobežojumi lauksaimniekiem, bet kopš 2010. gada izsludināts aizliegums privāto dārziņu īpašniekiem. Taču abos gadījumos pieļaujami arī izņēmumi, piemēram, privāto dārziņu īpašniekiem dedzināt zāli iespējams tikai lauku apvidos un noteiktos ziemas mēnešos. Savukārt lauksaimnieki drīkst dedzināt kūlu, ja zālei pēc tam ļauj ataugt visu turpmāko sezonu, tāpat atļauts dedzināt vecās salmu ķīpas.
Lai gan pastāv kūlas dedzināšanas noteikumi, ar šo nodarbi saskaras arī mūsu ziemeļu kaimiņi zviedri. Konkrētas pašvaldības var noteikt dažādus aizliegumus, bet kopumā Zviedrijā ir atļauts dedzināt zāli lielās teritorijās, pirms tam par to noteikti paziņojot ugunsdzēsējiem.
Latvijai tuvākajās valstīs, piemēram, Lietuvā un Polijā valsts institūcijas vēl joprojām cīnās ar kūlas dedzināšanas problēmu. Lietuvā jau ir panākti uzlabojumi, - tur kūlas dedzināšana ir kļuvusi retāk izplatīta nekā pirms diviem trim gadiem. Taču joprojām sodi par kūlas dedzināšanu ir salīdzinoši nelieli, sasniedzot 100 līdz 500 litus (20 līdz 100 Ls), arī vainīgās personas atrast ir sarežģīti. Lai arī problēma Latvijas kaimiņvalstī samazinās, tā atspoguļojas arī apdrošināšanas gadījumos, piemēram, 2009. gadā pēc Lieldienu brīvdienām „Baltas” kolēģi Lietuvā saņēma 19 atlīdzību pieteikumus par ugunsgrēkiem, no kuriem daļa bija kūlas dedzināšanas izraisītas nelaimes, kuras bija radījušas būtiskus finansiālos zaudējumus saimniecībām un īpašumiem.
Par pozitīvu piemēru kūlas dedzināšanas apkarošanā var uzskatīt Poliju. Ja 2002. gadā Polijā reģistrēti 2993, bet 2003. gadā pat 6540 ugunsgrēki, ko izraisījusi pērnās zāles dedzināšana, tad 2010. gadā šis skaits bija sarucis līdz 909 gadījumiem. Viens no labo panākumu kaldinātājiem ir poļu veiksmīgais un oriģinālais risinājums pērno zāli pārvērst vērtīgā produkcijā – tā tiek savākta ar kombainiem, kuri smalcina sauso zāli, lai radītu kurināmo. Tāpat ugunsgrēku gadījumu skaitu samazinājis pieaugošais pieprasījums pēc salmu kurināmā un sankciju ieviešana par kūlas dedzināšanu. Polijā par šādu likuma pārkāpumu draud arests vai naudas sods līdz 5000 zlotiem (vairāk nekā 800 Ls). Salīdzinājumam Latvijā sods par kūlas dedzināšanu fiziskām personām ir 200 līdz 500 Ls vai administratīvais arests līdz 15 diennaktīm.
Interesanti, ka arī par salīdzinoši mierīgu un sakārtotu valsti uzskatītā Kanāda velta ievērojamas pūles, lai cīnītos ar mītu par kūlas dedzināšanas lietderīgumu. Īpaši izplatīta šī prakse ir nelielos lauku ciemos. Līdzīgi kā Latvijā, līdzko sāk kust sniegs, aktivizējas pērnās zāles dedzinātāji. Par spīti bargiem sodiem un sankcijām šajā laikā nelielā ciemā dienas laikā tiek saņemti vidēji trīs līdz četri zvani par kūlas dedzināšanas izraisītiem ugunsgrēkiem.
Līdzīgu uzskatu par problēmu pauž arī apdrošināšanas sabiedrības „Balta” kolēģi Ķīnā – par spīti aizliegumam arī tur zemnieku vidū vēl joprojām valda mīts par kūlas dedzināšanas devumu augsnes bagātināšanā.
