Pretēji plaši kultivētam uzskatam, ka Latvijā cilvēki ir atkarīgi no pabalstiem un tāpēc neiet strādāt, nu arī Pasaules bankas (PB) eksperti pētījumā "Latvija: kurš ir bezdarbnieks, ekonomiski neaktīvais vai trūcīgais?" secinājuši, ka mūsu valstī nav plašas atkarības no pabalstiem, kas mazinātu iedzīvotāju vēlēšanos strādāt.
Garantētā minimālā ienākuma (GMI) pabalstu saņem salīdzinoši ļoti neliela iedzīvotāju daļa – vistrūcīgākie, un krīzes gados šī pabalsta saņēmēju īpatsvars bijis vidēji tikai divi procenti no visiem iedzīvotājiem, ko nevar uzskatīt par lielu, gluži otrādi.
«Mūsu pētījums neapstiprina apgalvojumu, ka Latvijā pastāv plaša atkarība no pabalstiem,» uzsvēra PB vecākā ekonomiste Emīlija Sinote. Izanalizējot pabalstu saņēmēju datus, izrietējis secinājums, ka bezdarbnieka pabalstus un GMI pabalstus saņem un krīzes laikā saņēma ļoti neliela iedzīvotāju daļa, kas neļauj uzskatīt, ka līdz ar to veidojas plaša atkarība no šiem pabalstiem.
PB eksperti redz, ka GMI ir kā līdzeklis krīzes situācijā un to saņem tikai divi procenti no iedzīvotājiem (krīzes karstumā šis procents palielinājās līdz četriem procentiem), kas ir «normāls skaits pabalsta saņēmēju». E. Sinota arī teica, ka šis pabalsts ir salīdzinoši neliels, tiek izmaksāts īsu laiku. «Ja mēs gribētu teikt, ka Latvijā ir atkarība no šiem pabalstiem, tad cilvēku īpatsvaram, kas saņem šos pabalstus, vajadzētu būt lielākam.» Eksperte arī norāda, ka pabalstus vairākumā gadījumu cilvēki zaudē, ja atrod darbu, kaut arī ar minimālu atalgojumu. Par GMI pabalstu pētījumā arī teikts, ka tas ir bijis «labi mērķēts», proti, pabalstu saņem tieši visnabadzīgākie, tie, kuriem pabalsts visvairāk vajadzīgs, taču tā apmērs un pārklājums ir pārāk zems. «Lai gan valdība krīzes laikā palielināja izdevumus sociālajā jomā un tieši tiem pabalstiem, kuru izmaksa balstīta, novērtējot cilvēku ienākumus, tomēr izdevumi universāliem pabalstiem, kurus piešķir neatkarīgi no ienākumiem, saglabājušies augsti un ir augstāki nekā mērķētie pabalsti,» secina E. Sinota.
Viens no šādiem pabalstiem ir ģimenes valsts pabalsts, kuru gan krīzes laikā apcirpa (noņēma koeficientus, kas ļāva ģimenēm ar vairākiem bērniem saņemt lielāku pabalstu), tomēr to izmaksā visiem vecākiem neatkarīgi no ienākumiem. No PB pētījuma izriet, ka šī sistēma būtu jāmaina. Tam teorētiski piekrīt arī Labklājības ministrija, tomēr pagaidām reformu virziens nav skaidrs. Vēl nesen labklājības ministre Ilze Viņķele sacīja, ka pabalsta diferencēšana nenozīmētu tā atņemšanu ģimenēm ar vidējiem un augstiem ienākumiem, taču vakar, kad Labklājības ministrijā PB iepazīstināja ar pētījumu, izskanēja viedoklis, ka ministrija ir gatava uzsākt diskusiju par izmaiņām, iespējams, padarot kādus no universālajiem pabalstiem par mērķētiem, nevis pieejamiem visiem, tādējādi novēršot situāciju, ka pabalstus saņem arī turīgākie sabiedrības locekļi.
«Bezdarba situācijas risināšana pašlaik ir ļoti nozīmīga ne vien Latvijai, bet visai Eiropai. Valstis mēģina atbildēt uz jautājumu – kā veidot efektīvu pēckrīzes nodarbinātības politiku,» sacīja PB Polijas un Baltijas valstu reģionālais direktors Havjers Devikto. Galvenais ceļš Latvijai ir bez darba esošo cilvēku atgriešana darba tirgū, uzlabojot pirmspensijas vecuma cilvēku un jauniešu iekļaušanos darba tirgū.
Latvija gatavojas
PB pētījumā ietvertos datus un secinājumus izmantot, jau līdz šā gada augustam izstrādājot priekšlikumus sociālās drošības pasākumu pilnveidei. Labklājības ministrijas plānotās iniciatīvas 2014. gadam ir neapliekamā minimuma celšana un atvieglojuma par apgādībā esošām personām palielināšana, tāpat minimālās algas un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta celšana cilvēkiem ar 1. un 2. invaliditātes grupu.
Avots: nra.lv /Inga Paparde
