Mājmācība jeb ģimenes skola pašlaik nav plaši izplatīta – šādi Latvijā skolo vien dažus desmitus bērnu. Vecāki, kuri atbalsta šādu izglītošanas veidu, gan uzskata: ar laiku tas kļūs populārāks, jo ir daudz progresīvāks, pozitīvāks un ar lielāku atdevi nekā ierastais modelis.
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ne noraida, ne atbalsta mājmācību, norādot, ka tai ir savu plusi un mīnusi.
«Vecāku motivācija, kāpēc viņi grib savus bērnus skolot mājās, ir dažāda, bet lielākoties tas notiek reliģiskas pārliecības dēļ, jo skolā bērnu, lūk, var samaitāt un iemācīt nepareizu pasaules uzskatu,» skaidro IZM Vispārējās izglītības nodaļas vecākais referents Edgars Grīnis, uzsverot, ka ministrija nevar aizliegt mājmācību, jo Ministru kabineta noteikumos ir pieļauta iespēja mājās izglītot bērnu no 1. līdz 4. klasei veselības stāvokļa vai arī psiholoģiskas nesagatavotības dēļ. Minis-trija līdz šim neesot īpaši sekojusi līdzi mājmācībai, jo šādi skolotu bērnu ir maz – pašlaik tādu ir 11.
Ģimenes skolas atbalstītāji gan uzskata, ka tādu bērnu ir krietni vairāk, tikai viņi formāli ir piesaistīti kādai skolai, tāpēc kopējā statistikā neparādās. Ģimeņu skolu kustības valdes locekle Vita Žīgure teic, ka mājmācības formas var būt dažādas – ir bērni, kas ik nedēļu pāris dienas iet arī uz skolu un kārto pārbaudījumus, ir tādi, kas mācās tikai mājās. Viņa ir pārliecināta, ka daudzi vecāki dotu priekšroku šādai alternatīvai izglītībai, kurā īsteno individuālu pieeju mācībām un audzināšanai, taču par to trūkst informācijas. Kad tā izskanēs plašāk, palielināsies arī ģimenes skolu skaits.
E. Grīnis pauž neizpratni: vai tiešām visas pieejamās skolas, arī privātās, ir tik kaitīgas, ka vecāki nevēlas laist bērnu mācīties kopā ar citiem: «Tas ir tā egoistiski. Sak, mans bērns ir labāks, viņam apkārt ir tā nelāgā pasaule, kurā es negribu ielaist. Tas šķiet tā mazliet antisociāli. Jo bērnam jau reiz tomēr būs jādzīvo šajā sabiedrībā.»
Starp tiem, kuri savus bērnus māca mājās, ir arī sešu bērnu māmiņa Una Gavare. Viņa nepiekrīt šādam viedokli, norādot, ka – tieši otrādi, šādi bērni ir daudz drošāki, sociāli aktīvāki, ar stabilāku nervu sistēmu un laimīgāki. To pierādot arī ASV veiktie pētījumi, kur mājmācības veids pastāv un veiksmīgi attīstās. Šāds skološanas veids ir daudz radošāks, jo vecākiem ir iespēja likt uzsvaru uz to, kas viņu atvasei labāk padodas. Lai gan mācību režīms ir elastīgāks, tas nebūt nenozīmējot, ka bērns grib tikai atpūsties vai spēlēties. Ja ir pareizi ievirzīts, viņš labprāt mācās un daudz ātrāk atrod savu īsto aicinājumu, un mērķtiecīgi uz to iet. «Skatieties, cik daudz mūsdienās ir vidusskolas beidzēju, kuri nezina, par ko grib kļūt. Viņu galvas ir tā pārblīvētas ar informāciju, ka tajā pazūd īstais sirds aicinājums. Galu galā viņi nereti izvēlas profesiju, kas pašiem nemaz īsti nepatīk, un nav brīnums, ka nevar atrast savu vietu ne dzīvē, ne darba tirgū,» teic U. Gavare. Viņa atzīst, ka bērnu mācīšana ir pilnas slodzes darbs, tāpēc vienam no vecākiem jāvelta sevi šim uzdevumam.
IZM pārstāvis gan norāda, ka tādu, kas ik dienas var atvēlēt vairākas stundas dienā, lai mācītu savu atvasi, nav daudz – to var atļauties turīgi ļaudis. Viņu biedējot arī tas, ka vecāki var apņemties skolot savu bērnu, bet galu galā tas nenotiek. Tāpēc, pirms dod atļauju mājmācībai, bērni jāreģistrē kādā no vispārizglītojošām skolām un jāvienojas ar to par ieskaišu kārtošanu. «Tas gan šiem vecākiem būtu jāņem vērā – valsts noteiktie pārbaudes darbi (pēc 3., 6., 9. un 12. klases) šiem bērniem ir obligāti. Var jau iebilst, ka šo darbu saturs un forma nav piemērota brīvi augušam bērnam. Tomēr mācību programmas un grāmatas ir pieejamas, tāpēc vecāki var sekot līdzi tam, ko prasa vispārizglītojošā skolā,» uzsver E. Grīnis, piebilstot, ka vislabāk būtu, ja saikni ar skolu saglabātu un bērns ik pa laikam izpildītu pārbaudes darbus. Arī noteiktie mācību priekšmeti būtu jāapgūst, nevis tikai daļa no tiem. E. Grīnis teic, ka jau šonedēļ, tiekoties ar šīs kustības atbalstītājiem, IZM pārrunās abu pušu redzējumu un problēmas, arī par skolēnam paredzēto valsts naudu, kas tiek skolai, kurā bērnu reģistrē, nevis vecākiem. Vecāki uzskata, ka tas nav taisnīgi. Viņi iesaka izmantot vaučeru sistēmu – ar tās palīdzību vecāki paši varētu izlemt, kur efektīvāk šo naudu izlietot – vai pamatizglītības, vai arī citām interešu nodarbībām, piemēram, mākslai, mūzikai vai sportam.
Avots: nra.lv /Aisma Orupe
Saistītie raksti
