Latvijas zemnieki nākamajā Eiropas Savienības daudzgadu budžetā prasīja nevis vairāk naudas, bet taisnīgu konkurenci, kas tikpat labi nozīmētu mazākas subsīdijas konkurentiem, vienlaikus apmierinot lielo dalībvalstu deklarēto stratēģisko vēlmi samazināt kopējo savienības budžetu.
Taču divkosīga attieksme saglabājās gan ietekmīgāko spēlētāju mērķos, gan to piepildījumā.
Latvija bija un vismaz līdz 2020. gadam paliks lauksaimniecībā konkurētnespējīgākā valsts – daļēji arī premjera Valda Dombrovska dēļ, jo izšķirošajā Eiropadomes sanāksmē viņš vienpersoniski izlēma pārkāpt Saeimas iezīmētās sarkanās līnijas un cīņu pārtraukt. Atkarībā no pašu zemnieku politiskās piederības – vieni viņu slavē par cīņu līdz pēdējam – kā, piemēram, Zemnieku saeima. Otri attiecīgi peļ par padošanos izšķirošajā brīdī – kā Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome (LOSP). Taču abas organizācijas noskaņotas vēl cīnīties, kaut arī likmes ievērojami sarukušas – priekšā vēl budžeta balsojums Eiropas Parlamentā, turklāt arī Latvijas nacionālajā budžetā viņi cer ielobēt nozīmīgas finanšu piešprices un lauku uzņēmējdarbībai labvēlīgas izmaiņas likumos.
Iztrūkums 327 miljoni
Zaļo un zemnieku savienība jau sabiedējusi valdību ar LOSP atbalstīto skaitli – lai mēs nebūtu gluži pēdējie un vismaz igauņiem pielīdzinātos, nacionālajā budžetā līdz 2019. gadam nepieciešami papildus 327 miljoni latu. Ja naudas nebūs, nākamgad saņemsim vien 42% no vidējā platībmaksājuma Eiropā, kas ir konkurētnespējīgākais rādītājs blokā. LOSP vadītājs Edgars Treibergs dusmojas, ka valdības vadītājs un nu jau arī Zemkopības ministrija visu laiku runā par zemniekiem «izkarotās» naudas daudzumu un 50% pieaugumu. Taču tā esot demagoģija, jo būtiskais rādītājs ir nevis nauda, bet konkurētspēja, un tās uzlabojums neesot panākts. Tam, ka būtiskas korekcijas budžeta projektā varētu ieviest Eiropas Parlaments, zemnieku līderis īsti netic. Esot gan aprunājies ar Alfrēdu Rubiku – eiroparlamentārietis apgalvojis, ka viņa pārstāvētie sociālisti budžetu neatbalstīs. Pirmdien Briselē notika arī politisko grupu līderu diskusija ar Eiropadomes un Eiropas Komisijas vadītājiem, un neapmierinātību ar budžeta projektu pauda visas grupas – tam vajadzētu būt elastīgākam, lai finanses varētu pārvietot no vieniem mērķiem un gadiem pie citiem. Tāpat pieprasīts iestrādāt tajā noteikumus, kas ļautu pēc pāris gadiem pārskatīt budžeta plānu. Ietekmīgās Eiropas Tautas partiju grupas līderis francūzis Žozefs Dols debatēs paziņoja: «Mēs nevaram piekrist taupībai septiņu gadu garumā!» Arī Eiropas budžeta deficīta palielināšana, ko izraisa dalībvalstu iemaksu samazināšana, tiek vērtēta skeptiski. Taču vienlaikus ar šo kritiku parlaments paudis konceptuālu piekrišanu sarunām par Eiropadomes piedāvāto budžeta projektu. Tāpēc daudzi prognozē, ka parlamenta niķošanās ir tikai politiskā pīāra nodeva un finālā nekādas radikālās pārmaiņas nav gaidāmas.
Vajadzīgi lokāli uzlabojumi
Ticamākas ir Latvijas zemniekiem labvēlīgas izmaiņas nacionālā līmenī. Tāpēc LOSP dosies uz Saeimu un prasīs nodokļu atvieglojumus, PVN samazināšanu, nacionālo subsīdiju saglabāšanu. Vietējās piešprices vismaz nākamajā gadā premjers ir apsolījis. Taču ar to vien būs par maz. Darbam ar valdību atvēzējusies arī Zemnieku saeima. Tā saskata vairākus ceļus zemnieku konkurētspējas uzlabošanai negodīgas konkurences apstākļos. Organizācijas vadītājs Juris Lazdiņš vēsta, ka, pirmkārt, jātiek skaidrībā ar piešķirtās Eiropas naudas sadali starp tiešmaksājumiem un lauku attīstību. Otrkārt, jāpanāk Briseles piekrišana nacionālo subsīdiju maksāšanai visā periodā. Lai iesniegtu šādu priekšlikumu Eiropas Parlamentā, jāsavāc 40 deputātu paraksti, un tas ir grūts uzdevums, jo pagaidām nav skaidrs, vai pat visi Latvijas pārstāvji būtu gatavi to parakstīt.
Un tad vēl lauksaimniekiem ir virkne lokālu uzdevumu. Piemēram, panākt, lai valsts iepirkumos – piemēram, cietumu apgādē – burkāni, kartupeļi un kāposti netiktu sagāzti vienā grozā, jo vietējie zemnieki šādas prasības un apjomus nevar nodrošināt lētāk kā konkurenti poļi. Arī nodokļu politikā aktīvie ražojošie zemnieki būtu atbalstāmi vairāk nekā tie, kas ir pasīvāki. Zemkopības ministrija jau strādā pie tiešmaksājumu dažādošanas, lai lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji saņemtu vairāk nekā tie zemes īpašnieki, kas veic tikai appļaušanu jeb tā sauktie dīvānzemnieki.
Kā sadalīt labāk visiem
Zemnieku saeima un LOSP nav savstarpēji draudzīgas organizācijas, jo pārstāv atšķirīga turīguma un lieluma lauksaimniekus, tomēr savos priekšlikumos abas runā aptuveni par vienām un tām pašām idejām. Tas liecina, ka iespēja rast dzirdīgas ausis politiskajās aprindās ir gana augsta. Edgars Treibergs no LOSP gan formāli piebilst, lauksaimnieki nevēlas kādam kaut ko atņemt – skolotājiem, pabalstiem, armijai utt. Taču skaidrs, ka cita ceļa, pārdalot valsts budžetu, kā vieniem atņemt un otriem pielikt, nav.
Pašlaik tiek apspriesta ideja tiešmaksājumiem trūkstošo finansējumu paņemt no lauku attīstības naudas, savukārt tur radušos iztrūkumu aizpildīt ar nacionālo budžetu. Jautājums ir par proporcijām, ilgumu, un te gan ir sagaidāmas cīņas. Uz to Neatkarīgajai norāda zemkopības ministre Laimdota Straujuma: «Lai varētu palielināt finansējumu tiešmaksājumiem, par to ir jālemj gan Latvijas valdībai, gan jāsaņem Eiropas Komisijas atļauja. Turklāt arī zemnieki nav vienādās domās, vai šo papildu naudu vajag novirzīt tiešmaksājumiem vai tomēr labāk lauku attīstībai. Par to vēl tiks lemts kopā ar zemnieku organizācijām.»
Pagaidām Briselē panāktā vienošanās paredz, ka Latvija varēs izmantot iespēju tiešmaksājumiem novirzīt papildus līdz 25 procentiem no lauku attīstībai paredzētajiem līdzekļiem.
Zīmīga nianse – kamēr opozīcija un lauksaimnieki nacionālo finansējumu prasa saglabāt līdz pat 2019. gadam, ministre Laimdota Straujuma par papildus valsts tiešajiem maksājumiem pagaidām runā tikai 2014. gada kontekstā.
Avots: nra.lv /Imants Vīksne
