Nedz Eiropas Savienībā kopumā, nedz arī Latvijas parlamentā joprojām nav vienprātības par to, kādi pasākumi nodrošinās turpmāko stabilitāti Eiropā un novērsīs atkārtotas ekonomiskās krīzes. Neraugoties uz diametrāli pretējiem vērtējumiem, Latvija kā piektā no dalībvalstīm vakar apstiprināja strīdīgo fiskālās disciplīnas līgumu.
Latvijas Republikas Saeima, ar 67 balsīm par, 29 – pret un vienam deputātam atturoties, akceptējusi līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā. «Pret» taupības pasākumiem iestājās parlamenta kreisais spārns, pēc kura domām, līdz ar taupības normu uzņemšanos Latvija zaudēs daļu no suverenitātes un iespējas pašai lemt par saviem tēriņiem, operatīvi reaģējot uz norisēm pasaulē. Tikmēr visas labējās partijas atbalstīja Latvijai tik nozīmīgā dokumenta pieņemšanu. Vienīgā parlamentāriete, kura izlēma balsojumā atturēties, bija zaļzemnieku pārstāve Iveta Grigule, kura akcentē: «Ar šā līguma ratifikāciju mēs saviem cilvēkiem, kuri visus šos gadus savilkuši jostas, taupījuši, pasakām, ka vēl ilgi, ilgi nevarēsim viņus atbalstīt. Mēs nevarēsim palielināt algas skolotājiem, mediķiem, policistiem, māmiņām. Mēs nevarēsim palielināt pensijas, jo, ratificējot līgumu, lieli budžeta līdzekļi, kas ir mērāmi miljardos, aizies Eiropas Savienības fondos.»
Fiskālās disciplīnas līguma konceptuālais mērķis ir stiprināt Eiropas Savienības ekonomiku, visām dalībvalstīm vienojoties par kopīgiem apdomīgas saimniekošanas principiem. Tāpat dalība fiskālās disciplīnas sistēmā paredz veidot savdabīgu pašpalīdzības kasi. Proti, katra dalībvalsts iemaksās zināmu summu Eiropas Stabilitātes mehānismā (ESM), lai brīdī, kad tā nonāk krīzes apstākļos, varētu šajā krājkasē meklēt finansiālu atbalstu. Lai gan Latvijai fiskālās disciplīnas normas kļūs saistošas tikai tad, kad mūsu valsts pievienosies eirozonai, jau tagad aplēsts, ka Latvijai piecu gadu laikā ESM būs jāiemaksā 144 miljoni latu.
Viens no iemesliem, kas Eiropas lielvarām ir licis meklēt jaunus mehānismus potenciālo krīžu risināšanai, ir nevēlēšanās atkārtotu problēmu gadījumā vienām pašām finansiāli balstīt bezatbildīgi saimniekojošas mazās valstis, kuru glābšana līdz šim pamatā gūlusies uz Vācijas, Francijas un citu veco dalībvalstu pleciem. Tāpat vecās dalībvalstis vēlas novērst suverēno valstu patvaļīgu un nekontrolētu fiskālo uzvedību, kuras viens no sliktākajiem piemēriem ir Grieķija. Pat lielvaru starpā joprojām nav vienprātības, vai dzelžaina taupība ir pareizākais risinājums, lai nepieļautu atkārtotas krīzes. Pastāv uzskats, ka ekonomisko lejupslīdi piedzīvojušās valstis nespēs atlabt bez investīcijām. Tā, piemēram, Francijas jaunais prezidents Fransuā Ollands uzsver: lai arī būdams drošs mehānisms, taupības režīms tomēr vienīgi novērsīs atkārtotas krīzes, taču neļaus atsākties izaugsmei.
Šie paši strīdīgie argumenti vakar pieminēti arī Latvijas Republikas Saeimas debatēs. Finanšu ministrs Andris Vilks atgādināja, ka Latvija jau tagad ievērojot piesardzīgas saimniekošanas principus un vēlas, lai to darītu arī citas dalībvalstis. Ministrs arī uzsvēra, ka līgums samazinās maksu par Latvijas parādzīmēm, kā arī dos mūsu valstij papildu argumentus, pieprasot lielākus ES finansējumus. Jāatgādina, ka Latvijas gadījumā piekrišana taupības režīmam ir saistīta ne vien ar pašu fiskālo disciplīnu, bet arī ar virkni citu būtisku aspektu. Latvijas uzvedība, atbalstot strīdīgo līgumu, tiks ņemta vērā, lemjot par mūsu valsts iekļaušanos eirozonā. Tāpat Latvijas labā griba būs kā papildu arguments, pieprasot mūsu valstij labvēlīgākus ES maksājumus.
Tikmēr līguma pretinieki uzsvēra, ka, atbalstot līgumu, Latvija zaudēs daļu no savas suverenitātes, atsakoties no tiesībām pašai lemt par saviem tēriņiem. Kreisā flanga politiķi, kā arī daļa zaļzemnieku atgādināja, ka valstis, kuras investēs līdzekļus savā attīstībā, daudz straujāk atkopsies no krīzes un apsteigs Latviju, kura, piekrītot fiskālajai disciplīnai, būs spiesta ievērot pārmērīgu taupību.
Avots: nra.lv /Ilze Zālīte
