Nekustamā īpašuma krīzi Latvijā cenšas izmantot zemes uzpircēji, arī tādi, kas darbojas ārzemnieku interesēs. Lai gan dažbrīd piedāvājumi šķiet itin vilinoši, laucinieki zemi nesteidz pārdot pa galvu pa kaklu. To dara tikai tad, kad to spiež apstākļi.
Lauksaimniecības zemju cenas Latvijā starp pagastiem atšķiras pat 20 reižu. Hektārs zemes Bauskas novada Gailīšu pagastā pērn maksāja vidēji 2135 latus, savukārt Krāslavas novada Skaistas pagastā tikpat liels zemes pleķītis – 107 latus. Turklāt gada laikā plaisa ir kļuvusi lielāka – Zemgalē zeme ir kļuvusi vēl dārgāka, bet daļā Latgales un Vidzemes – lētāka.
Valsts zemes dienesta (VZD) rīcībā esošā informācija liecina, ka ievērojamas lauksaimniecības zemes cenas atšķirības pērn ir bijušas ne tikai starp Latvijas attālākiem novadiem, bet pat viena novada robežās. Piemēram, Rēzeknes novada Kantinieku, Pušas un Rikavas pagastā zemes hektāra cena pērn svārstījās no 150 līdz 250 latiem, savukārt Kaunatas pagastā viens hektārs maksājis apmēram
1050 latus. Šādu informāciju VZD ieguvis, pamatojoties uz oficiāli reģistrētiem darījumiem. Taču to pērn nav bijis pārāk daudz. Piemēram, Rikavas pagastā tādi bijuši četri, bet Pušas pagastā – pieci. Arī saskaņā ar zemesgrāmatā pieejamiem datiem 2011. gadā Latvijā kopumā veikts 2401 darījums, kas ir saistīts ar zemes iegādi īpašumā par samaksu. Tas ir par 42,5 procentiem mazāk nekā 2010. gadā.
SIA Latio vērtētāji & konsultanti Vidzemē Valmieras biroja valdes priekšsēdētājs Jānis Biernis uzskata – lai gan VZD rīcībā esošā informācija ir oficiāli dati, tomēr tā nespoguļo tirgus situāciju pilnībā. «Lauksaimniecības zemi lielākoties pārdod kopā ar dzīvojamām ēkām, saimniecības vai ražošanas ēkām, tehniku. Pieņemsim, ka pircējs un pārdevējs vienojas, ka zeme, ēkas un tehnika kopā maksā 100 000 latu, jo saimnieks par zemi grib 70 000 latu, par ēkām 20 000 latu un par tehniku – 10 000 latu. Kārtojot darījumu, oficiāli tiek uzrādīts, ka zeme maksā 20 000 latu, savukārt ēkas un tehnika – 80 000 latu, jo šāda proporcija ir izdevīgāka nodokļu dēļ. Un šāda – savā veidā greiza spoguļa – informācija arī nonāk oficiālos reģistros,» uzsvēra J. Biernis.
Tomēr arī viņš atzina, ka atšķirība starp novadiem lauksaimniecības zemju cenās pastāv. Tās galvenokārt veidojas atšķirīgo augsnes auglības un klimatisko apstākļu dēļ. Zemgalē nosacījumi tradicionālajai lauksaimniecībai ir labāki, tāpēc arī zemes hektāra cena augstāka.
Pēc J. Bierņa vērtējuma, krīze lauksaimniecības zemju cenas ir mazāk ietekmējusi nekā dzīvokļu un privātmāju tirgu, turklāt pašlaik pieprasījums pēc lauksaimniecības zemes ir lielāks nekā piedāvājums. «Nepieciešamība paplašināties un Eiropas Savienības subsīdijas ir tie faktori, kas pašlaik dzen uz priekšu lauksaimniecības zemju tirgu. Taču zemnieki vienmēr ir rēķinājušies uz saviem spēkiem un mazāk domājuši par zemes cenām. Lēmums par zemes vai saimniecības pārdošanu tiek pieņemts, nevis balstoties uz cenu izmaiņām šajā tirgū, bet gan tāpēc, ka uz to spiež apstākļi. Krīzē nenoliedzami darījuma cenu kontrolē pircējs, kurš cenšas cenu nospiest uz leju. Viss ir atkarīgs no tā, cik stingrs mugurkauls un cik lielas kredītsaistības ir potenciālajam pārdevējam,» skaidroja J. Biernis. Arī lauksaimniecības zemju nomas nosacījumi krīzes dēļ nav būtiski mainījušies. Šo tirgu vairāk kontrolējot subsīdiju lielums un tas, kurš šīs subsīdijas saņems – zemes īpašnieks vai nomnieks. Viņš pieļauj, ka viss būšot atkarīgs no tā, vai Latvijai izdosies pierādīt savu taisnību ES subsīdiju jautājumā.
J. Biernis neslēpa, ka nekustamā īpašuma krīzi Latvijā mēģina izmantot arī ārzemnieki, solot grūtībās nonākušajiem nopirkt zemi. Tāpat Vidzemē pa lauku mājām un saimniecībām braukājot zemes uzpircēji, kuri darbojas kādu citu, arī ārzemnieku interesēs un mēģina pierunāt saimniekus pārdot savus īpašumus. «Un es tikai priecājos, ka Vidzemē nav daudz tādu, kuri gribētu pārdot savus gadiem koptos laukus. Protams, ir gadījumi, kad pārdod zemi, bet tie lielākoties ir tādi gadījumi, kad akūti nepieciešami līdzekļi savu vajadzību apmierināšanai vai, piemēram, lai glābtu no bankrota vai izlikšanas no dzīvokļa savu radinieku,» zināja stāstīt J. Biernis.
Avots: nra.lv
