Sirsnīgi cīnoties par lielākiem Eiropas Savienības (ES) tiešmaksājumiem nākamajiem astoņiem gadiem, Latvija palaidusi garām citas iespējas naudas saņemšanai. Šāds neoficiāls Eiropas Komisijas (EK) viedoklis izskanēja šonedēļ Latvijas medijiem organizētajā seminārā Briselē.
Tā dēvētā zaļināšanas politika, kas apēdīs 30% lauksaimniecības budžeta, Latvijas gadījumā ir nevajadzīga izšķērdība. To, ka esam videi draudzīgākā valsts Eiropā, Briselē visi zina. Taču Latvijas politiķi nav darījuši pietiekami, lai attiecībā uz mums tiktu piemērots izņēmums.
Viens klubs – dažādi noteikumi
Līdz 2020. gadam Latvijas atpalicība lauku finansējuma ziņā samazināsies tikai par trešdaļu. Pat ja par hektāru tiks maksāti 173 eiro, tāpat paliksim vistrūcīgāk subsidētā valsts. Eiropas kopējo lauksaimniecības budžetu plānots iesaldēt līdzšinējā līmenī. Tātad Latvijai izredzes vismaz pietuvoties vidējiem 268 eiro par hektāru būs tikai pēc 2020. gada.
Šīs netaisnības saglabāšanas oficiālais iemesls ir rūpes, lai mūsu ekonomika nepārkarst un strauji neuzkāpj zemes cenas.
Savukārt patiesais iemesls ir daudz prozaiskāks. Tām valstīm, kas maksā Eiropas budžetā – Nīderlandei, Beļģijai, Itālijai, Vācijai – jāpieņem lēmums pašām saņemt mazāk, lai Latvija un vēl pāris savienības trūkumcietējas saņemtu vairāk. Un krīzes apstākļos neviens vācietis nesapratīs, kādēļ viņiem tagad jārūpējas par latviešiem. «Tā ir politiska problēma,» atzīst ES lauksaimniecības komisāra runasvīrs Rodžerts Vaits. Viņa skaidrojums ļauj secināt, ka tehniski šo netaisnību korekti noformēt palīdz atšķirīgie noteikumi, ar kādiem ES atrodas vecās un jaunās dalībvalstis. «Kad jauna valsts vēlas pievienoties klubam, klubs vienmēr cenšas radīt grūtības jaunajai valstij.» To vēlāk attiecīgi var izmantot savā labā. Cita lieta, ka arī apstākļos ar minimālām manevru iespējām ir iespējams rīkoties gudrāk un iegūt vairāk.
Pārlieks akcents
Oficiāli Latvijas politiķi, it īpaši zemkopības ministre Laimdota Straujuma un Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete, tiek slavēti par sekmīgo cīņu savas valsts lauksaimnieku interesēs. Taču EK lauksaimniecības ģenerāldirektorātam ir skeptiskāks vērtējums. Neoficiāls viedoklis ir šāds: «Diskusiju gaitā Latvija pārāk daudz runāja par tiešmaksājumiem, bet nav pievērsusi uzmanību tādiem jautājumiem kā zaļināšana un lauku attīstība. Varbūt, ja uz tiešmaksājumiem nebūtu tāds spiediens, tad finansiālais efekts būtu lielāks.» Problēma esot arī tā, ka tiešmaksājumus saņem daudzi cilvēki, kas nemaz nav fermeri. Runa ir par tā sauktajiem dīvānzemniekiem, kas Latvijas gadījumā ir zemes uzpirkuši ārzemnieki un dažādi fondi. Šī gan nav tikai Latvijas problēma. Pat skandināvu paraugvalstīs esot konstatēti gadījumi, kad platībmaksājumi tiek piešķirti golfa laukumiem, dzelzceļa kompānijām vai lidostām par glītu mauriņu.
Kohēzija svarīgāka
Formāli lauksaimniecības budžets un kohēzijas budžets, kas ir nauda ceļiem, uzņēmumiem, rūpnīcām u.c., ir savstarpēji nesaistīti. Taču Briselē un droši vien arī Rīgā ikvienam politiķim ir skaidrs, ka tikai vienā no abām pozīcijām iespējams kāpums vai vismaz – ne kritums. «Būs izvēle – vairāk lauksaimniecībai vai vairāk struktūrfondiem. Un tā būs jau pašas Latvijas izvēle,» tā Neatkarīgajai Briselē vēstīja viens no semināru vadītājiem, atkal jau uzsverot, ka tas nav oficiālais viedoklis.
Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere atzīst, ka šādi pretnostatīt abus labumus nedrīkst. Taču, ja reiz EK to dara, Latvijai būtu jāatzīst, ka kohēzijas līdzekļi tai ir svarīgāki. Vienkāršoti runājot, jauns ceļš ir labums visiem iedzīvotājiem, bet lielāki tiešmaksājumi – tikai konkrētajam zemniekam vai dīvānzemniekam. Taču I. Vaiderei šķiet, ka Latvijas zemkopības ministres cīņa par savu sektoru ir veiksmīgāka nekā premjera, ekonomikas ministra un finanšu ministra kopīgās rūpes par lielāku kohēzijas naudu. Iespējams, problēma ir tajā, ka nav konkrēta atbildīgā.
Avots: nra.lv /Imants Vīksne
