Noziedznieku bandai, kas siro pa Latgales vecticībnieku lūgšanu namiem, saskaņā ar baznīcas kanoniem tiek uzlikts lāsts līdz pat ceturtajai paaudzei, un zagtās ikonas nesīs vien postu gan viņiem, gan arī to pasūtītājiem. Visticamā-kais, zagļu grupa ir organizēta, reaģējot uz pieprasījumu no ārzemēm. Pēdējo divu mēnešu laikā notikušas desmit zādzības, bet kopš gada sākuma – Lat-gales reģionā apzagtas jau 16 lauku baznīcas – visās ņemtas ikonas.
Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālā padome ārkārtas sapulcē nolēmusi vērsties pie valsts pēc palīdzības – dievnamiem jāpieslēdz signalizācija, un tam nepieciešama nauda, kuras mazajām lauku draudzēm nav. Valdībai nu nāksies domāt, vai šāda pretimnākšana nebūtu pretrunā Satversmei, kuras 99. pants ir šāds: «Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brī-vību. Baznīca ir atdalīta no valsts.»
Ikviena vecticībnieka dzīvē ikona ir svēts priekšmets, kas viņu pavada visu mūžu. Tā ir kā starpnieks ticīgā attiecībās ar debesu valstību, sarunai ar dievišķo. Ikonas tiek nodotas no paaudzes paaudzē, no mātes meitai, no tēva dēlam, bet kā likums – svētie attēli netiek pārdoti. Latvijas Vecticībnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Illarions Ivanovs pauž nožēlu, ka mūsdienās ikona daudziem kļuvusi par modes priekšmetu: «Bagāti cilvēki uzskata, ka ikona ir viņu statusa apliecinājums. Eiropa ir pilna privāto kolekciju. Izsolēs ikonas tiek pirktas un pārdotas. Bet no kurienes tās nāk? Tās ir zagtas! Un tas, kurš pērk, nevar cerēt uz svētību. Ja ikona ir negodīgi iegūta, cilvēks, to tālāk pārpērkot, izdara grēku un top nolādēts.» Iespējams, vecticībnieki zina, ko runā, jo, nepakļaujoties ticības reformām, paši ilgāk nekā trīs simtus gadu bijuši krievu Pareizticīgās baznīcas lāsta varā. Tas oficiāli tika atcelts tikai 1971. gadā.
Pareizticīgie met krustu ar trim pirkstiem, vecticībnieki – kā sendienās – ar diviem, krusta gājienā vieni iet pretī saulei, otri pa, atšķirīga ir arī svētbilžu darināšanas tradīcija. Šīs un citas baznīcas ritu nianses, to piekopšana vai noliegšana krieviem vēsturiski bija daudzu domstarpību un ciešanu iemesls.
Mākslinieciskajā ziņā tieši vecticībnieku ikonu vērtība ir izcili augsta, jo pēc Pareizticīgās baznīcas sašķelšanās 17. gadsimta vidū patriarha Nikona reformas noliedzēji līdz pat mūsdienām saglabājuši senās gleznošanas tradīcijas. Vairoties no reliģiskās vajāšanas, tajā skaitā spīdzināšanas un degšanas sārtā, vecticībnieki bēga uz Krievzemes nomalēm, pierobežu. Tā viņi nokļuva arī Latgalē, līdzi vedot neskaitāmus sakrālās mākslas darbus, tapušus 15., 16. un 17. gadsimtā. Līdz 1940. gadam Latvijā bija teju deviņdesmit draudžu, un, kā zināms, pat karš dievnamus saudzēja.
Policijai vajadzīgs on-line režīms
Pirms diviem gadiem zagļi intensīvi siroja pa Latgales vecticībnieku mājām un dzīvokļiem. Bažas par sakrālo mākslas priekšmetu drošību daudzus pamudināja nodot savas dzimtas ikonas draudzēm un dāvināt dievnamiem. Taču pēdējais noziedznieku uzbrukums rāda, ka arī tur ikonas nav pasargātas. Latgales reģiona Kriminālpolicijas biroja priekšnieks Jurijs Vasiļjevs stāsta, ka kopš gada sākuma reģistrētas 16 epizodes ar iekļūšanu vecticībnieku lūgšanu namos un pēdējā laikā zagļu sirojumi ir īpaši intensīvi. Tikai trīs baznīcas bijušas aprīkotas ar signalizāciju, parastu trokšņa taisītāju, no kuras nomaļā vietā nav nekādas jēgas – tāpat neviens nedzird. Vienā no svaigākajiem gadījumiem nav pat skaidrs, kad notikusi ielaušanās, jo draudzes locekļi pēdējo reizi dievnamā iegriezušies 15. jūnijā. Tā arī ir lielākā problēma – policijai nav iespējas uzzināt par noziegumu tiešsaistes režīmā, kas ļautu zagļiem sekot pa karstām pēdām. Baznīcām nepieciešama apsardzes pultij pieslēgta signalizācija. Pirms nedēļas, tiekoties ar draudžu pārstāvjiem un baznīcas autoritātēm, tas jau pārrunāts, un konceptuāli viņi šādam risinājumam piekrīt. Tomēr šobrīd grūti prognozēt, cik operatīvi apsardze tiks noorganizēta. Naudas neesot, un, kā skaidro Vecticībnieku biedrības vadītājs I. Ivanovs, arī turīgās Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes iespējas palīdzēt savām mazajām māsām laukos ir ierobežotas. Turklāt šajā konfesijā vienotas vadības nav – draudzes ir autonomas, un arī desmitā tiesa vecticībniekiem ir tikai vēlama, bet ne obligāta.
Noslēpumainība kaitē
Policija šobrīd īsteno plašus operatīvos pasākumus zagļu bandas noķeršanai un turpmāku zādzību novēršanai. Sadarbojas arī starptautiskā līmenī. J. Vasiļjevs stāsta, ka pirms diviem gadiem intensīvi strādājušo noziedznieku grupu izdevies aizturēt un drīzumā tā sēdīsies tiesas solā. Nav šaubu, ka arī šoreiz ir runa par noziedznieku grupu. Policijas priekšnieks izstrādājamās versijas atturas publiskot – zagļiem neesot jāzina, cik daudz par viņiem zināms.
Tomēr ticamākais zagto ikonu galamērķis meklējams kaut kur ārzemēs. Antikvariāta Volmar saimnieks antikvārs Artūrs Avotiņš stāsta, ka Latvijā interese par ikonām no kolekcionāru puses ir samērā niecīga un maz ticams, ka zagto preci kāds mēģinās realizēt uz vietas. Turpretim pasaulē labas ikonas esot pieprasītas. Iespējams, tās no Latvijas aizceļo uz Krieviju, Vāciju un britu zemi, kur pārdodamas dārgāk arī bez publiskām izsolēm un izcelsmes pārbaudēm.
Izmeklēšanu sarežģī fakts, ka policija nemaz nezina, kādas ikonas ir nozagtas. Nezina to arī paši vecticībnieki, jo lielākā daļa svēto attēlu nekad nav nofotografēti, nav detalizēti aprakstīti. I. Ivanovs ar nožēlu atzīst: «Tā ir mūsu pašu vaina.» Tajās pašās Sotheby's vai eBay izsoļu lapās atrodami neskaitāmi Svētā Nikolaja ikonas vai dievmātes attēli. Iespējas atpazīt no Latgales nākušās ir tuvu nullei, ja vienīgais eksperts ir astoņdesmit gadu veca draudzes locekle ar sliktu redzi un vēl sliktāku atmiņu nomaļā Latvijas miestā.
Vecticībniekiem nepatīk, ka viņu ikonas fotografē, nepatīk publiski runāt par to zādzībām. Iespējams, tur ir kādi dziļāki reliģiski apsvērumi, pieļauj Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbiniece Vilma Platpīre. Viņa ir atbildīga tieši par Latgales reģionā esošajām valsts nozīmes kultūras vērtībām, un par šo vērtību izlaupīšanu viņa uzzina no Neatkarīgās. Paši vecticībnieki par notikušo kultūras sargiem nav paziņojuši, kaut gan to prasa likums. Tajā pašā laikā naudu, lai nosargātu atlikušo, kas vēl ir sargājams, viņi grasās prasīt no valsts – tātad ne vien no vecticībniekiem, bet arī katoļiem, luterāņiem, neticīgajiem utt. Kāda ir konfesijas un kāda – valsts atbildības robeža par šo izcilo priekšmetu pazušanu?
Kā palīdzēt korekti?
Profesors un bijušais Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks Ringolds Balodis, atsaucoties uz kādu autoritatīvu garīdznieku, stāsta, ka Latgalē joprojām ir atrodamas ikonas, kuru vērtība naudā sasniedz «greznas savrupmājas cenu Parīzes priekšpilsētā». Un pat mūsu situācijā, kur baznīca un valsts ir strikti nodalītas, nelikties ne zinis par šādu vērtību izlaupīšanu nedrīkst. Tajā pašā laikā arī tieši finansēt vienas baznīcas vajadzības valsts pēc būtības nav tiesīga. Tādējādi tiktu pārkāpts Satversmē noteiktais vienlīdzīguma princips – ja naudu dod vecticībniekiem, tā pienākas arī katoļiem, luterāņiem un visiem pārējiem. Arī viņu rīcībā ir lielas vērtības, ko prasās aizsargāt no garnadžiem. Drīzāk palīdzību varētu organizēt caur pašvaldībām (kā tas ir Rīgas Doma gadījumā), bet arī tām savā teritorijā jāievēro vienlīdzīgums. Profesors norāda, ka pēc būtības par savu īpašumu jārūpējas īpašniekam, tātad formāli baznīcu drošība ir pašu baznīcu jautājums. Citu valstu praksē šo problēmu risina, piemēram, piešķirot nodokļu atlaides draudžu pirktajiem apsardzes pakalpojumiem. Tā vecticībniekiem varētu palīdzēt arī mūsu valsts.
Tieslietu ministrija viedokli par iespējamo palīdzību vecticībniekiem pagaidām neformulēs un nepaudīs – preses dienests skaidro, ka vispirms jāsagaida solītā vēstule. Tomēr uz jautājumu par teorētiskām iespējām valsts līdzekļus ieguldīt jebkādas konfesijas vajadzībās ministrija atgādina Satversmes 99. pantu.
Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcas centrālās padomes priekšsēdētājs tēvs Aleksijs Žilko tikmēr ir pārliecināts, ka nekādu morālu vai likumisku problēmu šādam ieguldījumam nevajadzētu radīt: «Rakstīsim valdībai, lai dod līdzekļus signalizācijai. Jā, šis ir baznīcas īpašums, bet valstij tās teritorijā ir jāgarantē drošība.» Un, kā piebilst I. Ivanovs, – šīs ikonas ir ne tikai vecticībnieku, bet visas valsts iedzīvotāju vērtības. Tās jāsaglabā.
Jūnija beigās zādzība notika Štikānu vecticībnieku draudzes namā. Tur aizgājušas 11 ikonas. Senas – tādas, ko bija ziedojuši draudzes locekļi. Aprakstu un fotogrāfiju tām nav.
Nozagts arī viens no evaņģēlijiem. Iespējams, tieši tas, kurš teorētiski atzīts par valsts nozīmes aizsargājamu mākslas priekšmetu. Ar roku rakstīts un gravēts. Praksē izrādījies pilnīgi neaizsargāts.
Avots: nra.lv /Imants Vīksne
