Vakar Latvijas mediķi parakstīja aicinājumu Eiropas Savienības (ES) Padomei un Eiropas Parlamentam, lai tas izvērtē, vai gaidāmā Latvijas prezidēšana ES ir savienojama ar «ilgstošiem ES iedzīvotāju pamattiesību pārkāpumiem veselības aprūpes jomā».
Nesen Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis pieļāva domu, ka iespējams mediķu streiks, kuru šī biedrība atbalstīs. Taču Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības vadītājs Valdis Keris apšauba streika iespējamību, kaut gan atzīst, ka problēmu ir daudz.
Neatkarīgā piedāvā interviju ar Valdi Keri.
– Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis Neatkarīgās intervijā apgalvoja: «Ja Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrības prezidents Valdis Keris aicinās mediķus streikot, Latvijas Ārstu biedrība un, domāju, arī Latvijas māsu asociācija arodbiedrību atbalstīs.» Jūs tēlaini izteicāties, ka ir nomests cimds, kas jums jāpaceļ. Paskaidrosiet?
– Sestā Latvijas ārstu kongresa rezolūcijā, kuru parakstījis Pēteris Apinis, ir teikts: «Gatavojot 2010. gada budžetu, paredzēt Ārstniecības likumā normu, ka veselības aprūpei atvēlēto valsts budžeta līdzekļu apjoms nedrīkst būt mazāks par 4% no IKP.» Ko tas nozīmē – ja mēs aicināsim uz streiku? Mums 2008. gadā bija streiks. Toreiz no Ārstu biedrības gan nebija ne pušplēsta vārda. Bija pilnīgs klusums! Mēs cenšamies mācīties no visa, kas ar mums notiek, un tas, ko sapratām: mediķu streiks nevar būt efektīvs viena iemesla dēļ – mēs nevaram streikot pilnībā, tas ir, nekādu palīdzību nesniedzam, un viss. 2008. gadā mēs parādījām sabiedrībai, ka sarkanā līnija ir pārkāpta. Kopš 2008. gada nekas uz labo pusi nav mainījies. Lūk, skaitļi, kas liecina par šodienas situāciju. Kopīgie veselības budžeta izdevumi 2012. gadā – 524,4 miljoni latu, 2013. gada budžetā paredzēts – 503,7 miljoni latu. Bija – 3,47% no IKP, nākamgad paredzēts – 3,15% no IKP. Šie skaitļi nāk no Finanšu ministrijas un Veselības ministrijas, un tajos nav nekādu arodbiedrības izdomājumu. Dombrovska kungs šajā un iepriekšējā valdībā parakstīja valdības rīcības plānu, ka veselības aprūpei būs finansējuma palielinājums un ka 2014. gadā veselības aprūpes budžets būs 4,5% no IKP. Kad tuvojas kārtējais jaunā budžeta gads, izrādās, ka nebūs nekāds palielinājums. Nākamā gada finansējums ir mazākais pēdējo desmit gadu laikā. Tad ir jautājums: uz kurieni ejam? Un kāpēc Ārstu biedrība nevarētu to atklāti arī atzīt? Kāpēc man žurnālā Latvijas Ārsts jālasa, ka Apiņa kungs aicina kolēģus sūtīt individuālas vēstules Igaunijas parlamentam, lai atbalstītu streikojošos? Kāpēc Latvijas Ārstu biedrība kā organizācija neuzrakstīja šādu vēstuli?
– Bet kā tad īsti ir? Apinis teic, ka atbalstīs streiku, ja tāds būs. Vai esat apgalvojuši, ka streiks notiks?
– Nē. Manuprāt, Apiņa kungs tikai provocēja mediķus streikot laikā, kad tika apspriests budžeta projekts. No vienas puses – Apiņa kungs aicināja: nu, ja jau ir tik slikti, tad streikojiet. Ak jūs nestreikojat? Tad jau arodbiedrības neko nedara. No otras puses – viņš atbalstīja tos, kas bija iesnieguši konkrēto budžeta projektu. Kā jau teicu – mēs pamēģinājām, ko nozīmē streiks, un divu dienu laikā sapratām, ka valdība absolūti nemaz nereaģē uz to, ko mēs darām. Mums nav instrumentu, ar ko piespiest valdību kaut kādā veidā reaģēt. Mums atliek tikai viena iespēja: apelēt pie valdības sirdsapziņas, skaidrot sabiedrībai par to, kas notiek, un aicināt citas nevalstiskās organizācijas mums pievienoties. Mēs gatavojamies rakstīt sūdzību Eiroparlamentam, un te ir interesanta lieta: visi mūsu sadarbības partneri ir atsūtījuši ziņu, ka viņi mums pievienojas, taču viena organizācija nav šo ziņu atsūtījusi. Un tā ir Ārstu biedrība.
– Sakiet, kas veselības aprūpē ir mainījies kopš pagājušās ziemas?
– Uz labo pusi – pilnīgi nekas. Ministres Circenes uznāciens ne par kapeiku nav labāks par viņas pirmo uznācienu. Viņa apgalvo, ka mēs kopš augusta neesam ar viņu sazinājušies. Tie ir meli. 3. septembrī nosūtījām vēstuli Valdim Dombrovskim un Solvitai Āboltiņai, šī vēstule ir nosūtīta Veselības ministrijai, un no tās mēs esam pat saņēmuši atbildi.
– Kas bija rakstīts šajā vēstulē?
– Mēs iesniedzām savus priekšlikumus nākamā gada budžetam. Veselības ministrija mums atsūtītajā vēstulē atbildēja, ka tādi priekšlikumi nevienam nav vajadzīgi. Bija trīs priekšlikumi. Pirmais: piešķirt 5,3 miljonus latu pacientu iemaksu samazināšanai; otrais: 22,3 miljoni latu darba samaksai, jo vidējā darba samaksa tautsaimniecībā atgriezusies pirmskrīzes līmenī, savukārt mediķiem kā noņēma 20% no samaksas, tā arī noņēma – samaksu viņiem nepalielināja iepriekšējā līmenī; trešais: pieprasījām saīsināt rindas, respektīvi – palielināt kvotas, lai tiem, kuri gaida, piemēram, locītavu endoprotezēšanu, tā nav jāgaida gadiem. Atbilde no ministrijas bija noliedzoša – pilnīgi pa visiem punktiem. Ministrija saka: ir taču 50 miljoni iedoti klāt, ko jūs vēl gribat? Var jau ar tiem 50 miljoniem maldināt sabiedrību, bet... Ko nozīmē šie 50 miljoni? To, ka ministrija ir akceptējusi valdības retoriku, kuras ietvaros nevis šī gada faktiskais finansējums veselības aprūpē ir kritērijs, bet gada sākumā plānotais. Ja var no pirksta izzīstu skaitli ierakstīt Veselības ministrijas budže ta projektā, nepamatojot to ne ar ko, tad varu pateikt tikai šādi: ja no mediķiem prasa, lai viņi pacientiem sniegtu palīdzību atbilstoši prasībām, tad būtu loģiski tādā pašā veidā plānot arī veselības aprūpes finansēšanu. Ir starptautiska prakse, ir finanšu organizāciju ieteikumi. Ir pierādīts: lai veselības aprūpe varētu pilnvērtīgi funkcionēt, nepieciešams finansējums 5–6% no IKP.
– Valdība to nedzird?
– Spītīgi nedzird.
– Par finansējuma problēmām nule sita trauksmes zvanu arī Jelgavas psihoneiroloģiskā slimnīca Ģintermuiža.
– Mediķi jau ir ļoti pacietīgi, bet tālāk jau vairs nav kur iet. Tas finansējums, kas tiek plānots nākamajam gadam, ir klaji nepietiekams. Kad pusgadā nācām klajā ar šādiem secinājumiem, no ministres puses bija tikai atvēcināšanās, sak, viss ir kārtībā. Tagad ministrija ir pateikusi, ka Ģintermuiža neprot rīkoties ar naudu. Varbūt mūsdienu medicīnas sasniegumus vajag saslaucīt miskastē un visus Ģintermuižas pacientus ārstēt ar elektrošoku? Palīdz, nepalīdz, kāda starpība. Rezerves mums vēl lielas. Bet ir cita lieta: vai Latvijas cilvēki ir pelnījuši šādu attieksmi? Ģintermuižā tika veikts nopietns remonts, lai medicīniskajam personālam un pacientiem būtu normāla vide. Slimnīcas vadībai tika pateikts, ka, atdodot kredīta naudu, kas paņemta remontam, būs atviegloti līguma noteikumi. Pēc tam līguma nosacījumi tika mainīti – protams, par sliktu Ģintermuižai.
– Kas tad tagad notiks: Ģintermuižas pacientus laidīs ārā nepietiekama finansējuma dēļ?
– Ministre ir teikusi: ja pacients 40 dienas atrodas slimnīcā, tad tas ir medicīniski pamatoti, bet, ja vairāk – tad tas vairs nav medicīniski pamatoti. No kurienes, piedodiet, šādi skaitļi? Tā ir blefošana.
– Kāda ir izeja?
– Tikai viena: jāiedod nauda tik daudz, lai kontingentu, kas tur atrodas, varētu normāli aprūpēt.
– Vai Veselības ministrija ņem vērā jūsu argumentus vai ierosinājumus?
– Diemžēl ne. Valdības darbā ir tā: sociālo partneru objektīvas idejas vienkārši tiek ignorētas. Nacionālā trīspusējās sadarbības padome vairākkārt ir lēmusi ieteikt valdībai, ka veselības aprūpei jāpalielina finansējums. Dombrovskis un komanda to visu ignorē.
– Mediķu došanās uz ārzemēm. Kāda ir šīs parādības dinamika?
– Stabili progresējoša. Cilvēki ir sākuši saprast, ka nav nozīmes šeit kaut ko gaidīt. Un tas ir traģiski. Cilvēki visu laiku gaidīja, ka valdība izpildīs savā 2006. gada rīkojumā rakstīto par cilvēkresursu attīstīšanu veselības aprūpē. Gaidīja un cerēja, ka ārsta alga 2009. gadā būs divarpus vidējās algas, kādas fiksētas tautsaimniecībā, māsām – 60% no ārstu likmes, māsas palīgam – 40% un tā tālāk. Līdz šim brīdim nav nekādu signālu, kas šādas cerības apstiprinātu. Tāpēc sakām cilvēkiem: vairs neticiet! Latvija šodien diemžēl noasiņo. Dažādās jomās.
– Jūs, manuprāt, alojaties. Premjers izsludināja krīzes beigas, bet jūs apgalvojat, ka Latvija noasiņo. Kā tad tā?
– Kam ir tās krīzes beigas? Saujiņai bagātnieku? Un kas notiks, kad ieviesīs eiro? Algas un pensijas paliks tādas pašas, toties cenas krietni palielināsies. Cilvēki tiks iedzīti vēl dziļākā nabadzībā. Ja valsts atdod savu nacionālo valūtu, tad tai maz kas paliek neatkarības nodrošināšanai miera laikā. Līdz ar to mēs arodbiedrībās esam sākuši diskusiju par to, vai nevajadzētu atlaist Saeimu. Ja reiz valdība ir nolēmusi nerīkot referendumu par to, ka referendumu par eiro ieviešanu nerīkos, tad acīmredzot jāiet tas vienīgais iespējamais ceļš – jānomaina Saeima, tad valdība, un tad mēs varēsim daudz ko rekonstruēt. Cilvēkiem taču vajag reālu, saprotamu plānu, lai viņi varētu valstij uzticēties. Kāpēc tad tik daudzi ir aizbraukuši no Latvijas? Viņi šeit neredz motīvus, lai uzticētos. Ja valsts pateiktu, ka tā nodokļus sadalīs atbilstoši labai starptautiskai praksei, tad cilvēki būtu motivēti maksāt nodokļus, bet šobrīd, ja pasaka – maksājiet nodokļus, tad būs vairāk naudas veselības aprūpei –, tie ir meli. Maksā, cik gribi, vairāk nedos. Tas viss izriet no mūsu valdības klaji neprofesionālā darba stila.
– Kāda ir jūsu prognoze: kas notiks, ja turpināsies šāda situācija veselības aprūpē?
– Tad ir divi varianti: veselības aprūpes pakalpojumus varēs saņemt vai nu bagātnieki, vai bezpajumtnieki. Bagātnieki varēs samaksāt no savas kabatas par to, kas viņiem būs vajadzīgs, bomžus ievedīs uzņemšanas nodaļā ar apsaldējumiem, traumām, izgulējumiem un tamlīdzīgi: viņiem viss pienāksies, jo tā ir neatliekamā palīdzība. Tas, protams, ir humāni, bet kas notiks ar visiem pārējiem – tiem, kas ir pa vidu? ANO ir konstatējusi, ka ir vienots princips: visefektīvākā ir tāda sistēma, kas nodrošina iespējami līdzvērtīgu piekļuvi pakalpojumu saņemšanai. Bet, lai tas tā notiktu, valstij šī sistēma ir labi jāfinansē, bet mūsu valsts to nedara. Līdz ar to mēs esam vienā no pēdējām vietām EHCI indeksā Eiropā. Ir skaidri redzamas pozīcijas, kurās Latvija atpaliek, taču valdība spītīgi nepievēršas šīm pozīcijām.
Avots: nra.lv /Elita Veidemane
