Decembra sākums ir labākais laiks, kad veikt augļu koku kaļkošanu. Ziemas otrajā pusē, saglabājoties zemai gaisa temperatūrai, daudz biežāk spīd saule. Saules siltuma ietekmē augu virszemes daļas sasilst, bet vakaros un naktīs, kad gaisa temperatūra noslīd zem nulles, strauji atdziest. Krasās temperatūras svārstības rada nelabvēlīgus apstākļus augiem, kā rezultātā sākas mizas plaisāšana.
Bojātās vietas (pat mikroplaisiņas) ir lavēlīga vide, kur iemitināties slimību ierosinātājiem – baktērijām, patogēnām sēnēm un kaitēkļiem. Stumbru bojājumi veicina trupes, iedegu un vēža attīstību, tāpēc no mizas plaisāšanas jāsargā jauni koki un koku sugas ar plānu mizu, jo sevišķi visi augļu koki.
Augļu koku stumbru aizsardzībai tagad bieži izmanto arī mūsdienīgas metodes un materiālus – īpašas caurules, sietus vai tīklus, kas paredzētas jauno kociņu un krūmu aizsardzībai no sala un grauzējiem, vai stumbru nosegšanu ar niedrēm, egļu zariem. Tomēr joprojām tiek izmantota arī vispārzināma un tradicionālāka metode – augļu koku stumbru balsināšana vai kaļkošana, ko veic decembrī. Ja ir bažas par vēža izplatību vai augļu dārzs ir visai paliels, kaļķojamo materiālu gatavo no svaigi dzēsta kaļķa un vara vitriola. Ja ir nepieciešams, februārī kaļķojumu atjauno.
Kad uzsnidzis sniegs, lai zem siltās un irdenās sniega kārtas neieviestos sīkie grauzēji, sniegu pie augļu koku stumbriem piemīda. Nereti gadās, ka peles apgrauž stumbram mizu tieši zem sniega kārtas. Sniega pieblietēšana ap stumbru traucē sīkajiem grauzējiem piekļūtt stumbram. No lielākiem grauzējiem augļu koku stumbrus var pasargāt, tos aptinot ar egļu skujām vai izmantojot šim nolūkam speciāli paredzētus sietus. Var izmantot speciālos līdzekļus, kas peredzēti koku un krūmu apstrādei un atbaida stirnas, zaķus un citus grauzējus.
Decembrī, kad augļu koku dzinumi ir nobrieduši, bet tos vēl nav vēl skāruši lieli sali, var griezt potzarus. Tos uzglabā uzglabā ledusskapī, telpā, kur iespējams uzturēt nemainīgu temperatūru vai īpašās glabātuvēs (1 – 5 oC temperatūrā).
