Pēdējos gados pieaug noslēgto laulību skaits, samazinās arī šķiršanās statistikas rādītāji. Jūnijs, jūlijs, augusts un septembris ir tie mēneši, kuros tradicionāli tiek noslēgts visvairāk laulību.
Pašā kāzu «buma» vidū Rīgas pilsētas Ziemeļu dzimtsarakstu nodaļas darbinieki, Biznesa augstskolas Turība absolventi Irēna Dīķe, Maiga Lībiete un Miervaldis Jenčs stāsta, kas pamudina pārus noslēgt laulības un kādas ir jaunākās laulību ceremonijas tendences.
Dzimtsarakstu nodaļa nav kāzu konveijers
«Lai cik noslogota būtu ikdiena, cenšamies atrast individuālu pieeju katram pārim, pat, ja vienā dienā nākas reģistrēt daudzus. Rūpīgi plānojam ikdienas grafiku, katram pārim atvēlot pietiekami daudz laika. Vasarā, kad ir aktīvākais laiks, reizēm gadās, ka pāri «saskrienas», bet nekad nepieļaujam, lai veidojas rindas un pāriem būtu jāgaida. Katram pārim ir atvēlēta pusstunda, bet, protams, ir tādi, kas pakavējas ilgāk, piemēram, lai nofotografētos, iedzertu šampanieti u.tml.,» stāsta I. Dīķe.
M. Jenčs, kurš ir Latvijā vienīgais vīrietis, kas vada laulību reģistrāciju, piebilst: «Katram pārim atdodam daļiņu no sevis - nav tā, ka visās ceremonijās atkārtojam vienu un to pašu tekstu. Cenšamies katram piemeklēt kādus ceļa vārdus, pateikt vai novēlēt kaut ko no sevis. Ceremonijas laikā mums jānodrošina ne tikai emocionālais aspekts, bet ir jāseko līdzi arī laulības juridiskajai pusei - visiem vārdiem, uzvārdiem, datumiem, personas kodiem u.tml. jābūt pilnīgi precīzi piefiksētiem. Ja laulājas ārzemnieki, situācija ir vēl sarežģītāka. Turklāt, mūsu darbs sākas krietni pirms laulības reģistrācijas - no brīža, kad pāris iesniedz iesniegumu par šādu vēlmi. Kārtojam visu nepieciešamo dokumentāciju, ievadām datus reģistros u.tml. Šampanietis ir tikai pašās beigās. Jāpiebilst, ka šeit, Teikas dzimtsarakstu nodaļā, laulību reģistrē ļoti daudz ārzemnieku, proti, jauktie pāri.»
«Pavisam nesen laulājām pārus no Panamas, Venecuēlas, Meksikas u.c. valstīm. Bet jāņem vērā, ka ceremonija notiek tikai valsts valodā - ja nepieciešams, pāris var pieaicināt tulku,» stāsta I. Dīķe.
Notāriem nevajadzētu piešķirt tiesības reģistrēt laulības
M. Jenčs stāsta: «Domāju, ka laulības reģistrācijai jābūt tikai dzimtsarakstu ziņā. Labs jautājums ir arī par laulībām baznīcā, proti, saskaņā ar Satversmi baznīca ir nošķirta no valsts, attiecīgi, laulībām baznīcā nevarētu būt juridisks spēks. Protams, salaulāties Dieva priekšā ir viena lieta, taču, kad baznīca izsniedz apliecību, uz kuras ir gan krusts, gan valsts ģerbonis, manuprāt, tas nav pareizi. Un, atgriežoties pie notāriem, gribētu piebilst, ka arī viņiem nav jāpiešķir tiesības laulāt - nedomāju, ka tas veicinās laulību reģistrāciju skaita pieaugumu.»
Pirmslaulību kursi ir nepieciešami
«Pirmslaulību kursiem noteikti nevajadzētu būt obligātiem. Bet tiem pāriem, kuriem tas interesē, šādai iespējai jābūt pieejamai. Laulību vēlas reģistrēt arī ļoti daudz jaunu pāru, kuriem vēl nav tik padziļināta izpratne par dažādiem laulības aspektiem - kopdzīvi, ģimenes budžetu, bērniņa reģistrēšanu u.tml. Lai arī par šo kursu saturu tika daudz smīkņāts, tajos bija ietvertas arī daudzas lietderīgas lietas,» uzsver M. Jenčs.
Katram pārim sava motivācija
«Ir pāri, kuri dzīvo kopā pat divdesmit gadus un tad kāda iemesla dēļ izlemj apprecēties. Daļu pāru pamudina juridiskais aspekts, proti, neraugoties uz to, cik ilgi viņi dzīvo kopā, vai ir kopīgi bērni vai īpašums, likuma priekšā tie ir sveši cilvēki. Mūsdienu pasaulē, kad nevar zināt, kas notiks pēc brīža, ir svarīgi sakārtot attiecību juridisko pusi, piemēram, lai otrs cilvēks nepieciešamības gadījumā būtu tiesīgs pieņemt lēmumus, kas saistās ar veselību, medicīnisko aprūpi, finansēm u.tml. Spilgts piemērs bija Zolitūdes traģēdija, kas izgaismoja nereģistrēto attiecību problēmu, proti, zaudējot traģēdijā otru pusi, šiem cilvēkiem nepienācās ne valsts atbalsts, ne pabalsti,» stāsta M. Jenčs.
I. Dīķe uzsver, ka «laulības reģistrācija tomēr nozīmē stabilitāti un sakārtotību attiecībās, kas ir īpaši būtiski, ja pārim ir bērniņš. Daļu pāru attur nevēlēšanās rīkot lielus pasākumus vai svinīgas ceremonijas, tāpēc atgādinām, ka ir iespēja reģistrēt laulību tikai liecinieku klātbūtnē, pavisam ātri un klusi. Laulības reģistrācija ir zināma robežšķirtne, kuru pāris pārkāpj - tas nozīmē citu statusu, kas vieš zināmu drošības un stabilitātes sajūtu cilvēka apziņā un sirdī.»
«Ja man jautā, vai iniciatīva reģistrēt laulību biežāk nāk no vīrieša vai no sievietes, tad jāteic, ka arī šajā ziņā gadījumi ir ļoti dažādi - ir reizes, kad iniciētājs ir vīrietis, bet sieviete ir tā, kas kārto visus tehniskos un juridiskos jautājumus. Sievietes jau ir aktīvākas uz šādām lietām, kas attiecas uz vietas izvēli, ceremoniju, laiku, datumu u.tml. Ir gadījumi, kad meitene tikai klusē un ļauj rīkoties vīrietim,» piebilst I. Dīķe.
Jaunie pāri vēlas askētiskākas ceremonijas bez emocijām
«Pēdējā laikā pāri vairās no emocionalitātes laulību ceremonijā. Bieži vien pirms tam lūdz: «Tikai neraudiniet mani!» Ko tad nozīmē - neraudināt? Laulību reģistrācija ir aizkustinošs un svarīgs brīdis. Tēti un mammas raud bieži, un tas nav nekas slikts. Reizēm vecāki sāk raudāt pirms ceremonija vēl sākusies. Mammām birst asaras, tēti nervozē, un arī mēs neesam roboti, arī mums ir emocijas un līdzpārdzīvojumi. Nereti gadās, ka ceremonijas laikā apraudas arī lieli un spēcīgi vīri,» stāsta dzimtsarakstu nodaļas darbinieki.
Konfidencialitāte garantēta
M. Jenčs stāsta: «Parasti atnāk un saka: «Mums jau neko daudz nevajag, pēc iespējas vienkāršāk.», un beigās tāpat ir gan viesi, gan šampanietis, gan mūzika.»
«Patiesībā, pret dzimtsarakstu nodaļām ir ļoti nevienāda attieksme, to kultivē arī masu mediji, kuros dzimtsarakstu nodaļas tiek ļoti kariķētas, sauktas par zagsiem (no krievu valodas), bet tā jau nemaz nav - neviens te neko «nezags«. Cilvēkos joprojām dzīvo stereotipi par laulību reģistrācijām, par garām runām u.tml., tāpēc daudzi pāri uzsver, ka neko nevēlas. Bet tad, kad tā reģistrācijas diena pienāk, tad gribas gan sapucēties, gan uzaicināt vecākus un vismaz tuvākos radus. Tās arī ir muļķības, ja kādreiz tiek teikts, ka dzimtsarakstu nodaļā nevar apprecēties konfidenciāli. Var! Mēs ievērojam rakstītus un nerakstītus ētikas kodeksus, neizpaužam neviena pāra kāzu datumus un laikus trešajām personām, neatkarīgi no tā, vai cilvēki ir vai nav sabiedrībā zināmi. Ir gadījumi, kad žurnālisti mēnešiem katru dienu brauc uz dzimtsarakstu nodaļu, no rīta līdz vakaram sēž automašīnā un gaida, vai tikai nelaulāsies kāda slavenība, bet no mums šādu informāciju nevar iegūt,» stāsta I. Dīķe.
Foto: Kārlis Dambrāns/ https://www.flickr.com/photos/janitors/ https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/
