Latvijai līdz 2030. gadam siltumnīcefekta gāzu SEG izmešu daudzums jāsamazina par 6%, salīdzinot ar 2005. gadu. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards lepojas, ka pārrunās ar Eiropas Komisiju izdevies panākt Latvijai izdevīgākus nosacījumus, jo sākotnēji mums aprēķināti pat 10%. Tagad Latvijai piedāvātais mērķis esot trešais zemākais starp visām 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm. Taču lauksaimniecības sektorā arī šie 6% varētu būt grūti sasniedzami.
Lopam izpūtēju nepielikt
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka lauku saimniecību lielums arvien pieaug. No vidēji 19,6 hektāriem 2010. gadā līdz 23,6 hektāriem 2015. gadā. Izmantotās lauksaimniecības zemes platība piecos gados augusi par 4,4%. Arī lopkopības nozarēs pēdējos piecos gados novērots neliels, bet stabils pieaugums. Taču vairāk apstrādātu lauku, vairāk lopu un vairāk slāpekļa mēslojuma rada vairāk siltumnīcefekta gāzu. Lauksaimniecības sektors ir otrs lielākais SEG emisiju avots, veidojot 21,5% no kopējām emisijām valstī. Un tādā ziņā aktīva saimniekošana laukos ir pretrunā Eiropas Savienībā valdošajai izpratnei par vides interesēm un pieprasītajam izmešu samazinājumam. Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta darbiniece Laura Liepiņa atzīst: «Efektīvākais veids būtu samazināt aramzemes platību un lopu skaitu, bet tas nav valsts interesēs.» Lauksaimniecība esot netehnoloģisks sektors, kurā lieli izmešu samazinājumi nav iespējami. To atzīstot arī Eiropas Komisija.
Govs nav automašīna, un izpūtēju ar katalizatoru tai nepielikt. Tomēr daži veidi, kā sabalansēt vides un tautsaimniecības intereses, pastāv.
Abpusējam labumam
Latvijas Lauksaimniecības universitāte Zemkopības ministrijas uzdevumā pašlaik veic pētījumu par SEG emisiju samazināšanas iespējām lauksaimniecībā, un būtisks nosacījums, ka šiem pasākumiem jābūt ekonomiski pamatotiem.
Ekonomikas zinātņu doktores Dinas Poplugas vadītā pētnieku grupa uzskata, ka zema oglekļa lauksaimniecība Latvijas zemniekiem var būt izdevīga. Ja saimniekošana kļūst efektīvāka, resursi tiek taupīti. Piemēram, precīzi aprēķinot nepieciešamo mēslojuma daudzumu uz katru hektāru, tiek ietaupīta nauda par minerālmēsliem. Tāpat ļoti efektīva ir pareizas augu sekas ievērošana un tauriņziežu audzēšana slāpekļa piesaistei. Pašlaik notiekošajā pētījumā tiek apskatīta virkne iespējamo pasākumu - skābu augšņu kaļķošana, barības bagātināšana ar taukvielām, ganību sezonas pagarināšana, zelmeņa kvalitātes uzlabošana, biogāzes ražošanas veicināšana u.c.
Laukiem kvotu nebūs
Vēl pērn Briselē spriests, ka, līdzīgi kā industriālo ražošanu, arī lauksaimniecību varētu piesiet izmešu kvotu sistēmai. Piemēram, katrai fermai tiku piešķirts noteikts kvotu daudzums, un, ja zemnieks uzskatītu par nepieciešamu paņemt vēl kādu govi vai aramzemes hektāru klāt, kvotas jau nāktos pirkt. Taču šobrīd par to neesot runas. «Saimniecību līmenī kvotu nebūs. Vien kopīgi pasākumi valsts līmenī,» stāsta Zemkopības ministrijas pārstāve Laura Liepiņa. Turklāt jau tagad skaidrs, ka šie pasākumi attieksies pamatā uz lielajām intensīvajām saimniecībām. Mazās nav emisiju radītājas. Kādi varētu būt mehānismi, lai zemniekus pamudinātu mainīt saimniekošanas paradumus? Pētniece Dina Popluga uzskata, ka ar ierobežojumi un aizliegumi te neder. Tā saimniekošanu var vienīgi bremzēt. Drīzāk ir jāakcentē to vai citu pasākumu izdevīgums. Taču, vai ar izmešu pretpasākumu brīvprātīgu ieviešanu būs iespējams sasniegt 6% samazinājumu lauksaimniecībā, pētnieki pagaidām vēl pateikt nevar. Ārzemēs zemnieki arī saņem papildu bonusus par labas prakses ieviešanu, un Zemkopības ministrija pieļauj, ka arī Latvijā šos pasākumus varētu subsidēt. Iespējams, tāpēc lauksaimnieki par izmešu aprūpētāju uzplīšanos viņu nozarei lielu brēku neceļ. Kā atzīst Zemnieku saeimas lopkopības eksperts Raimonds Jakovickis: «Pareizi saimniekojot, izmešu daudzumu ir iespējams samazināt.».
