Kopš Ministru prezidenta amatā ir Valdis Dombrovskis (2009), sabiedrības uzticēšanās līmenis valdībai ir sasniedzis augstāko punktu. Atgādināsim, ka 2012. gada aprīlī Saeimas darbu atzinīgi vērtēja 25% Latvijas iedzīvotāju. Vislielākais atbalsts lēmējvarai bija 2002. gadā, kad politikā sevi pieteica partijas Jaunais laiks veidotājs Einars Repše (45%).
Viszemāko tautas atbalstu parlaments saņēma 2009. gadā, kad 13. janvārī Saeimas logos lidoja bruģakmeņi (valdībai uzticējās tikai 7,3%, bet Saeimai – 4,5%). Kāpēc tagad šāds pozitīvs lēciens? Vai ir iemesls rībināt bungas? To jautājam politologam Ivaram Ījabam un ekspolitiķim Kārlim Leiškalnam.
– Sociologs Arnis Kaktiņš ironizē: «Cilvēki atsākuši ticēt Saeimai un valdībai... To lasot, es teiktu: klau, ja tikai katrs ceturtais piektais Latvijas iedzīvotājs uzticas valdībai un parlamentam, tas tik un tā norāda uz ļoti dziļu uzticības krīzi.»
I. Ījabs: – Protams, šis cipars ir jāuztver kritiski. Tas nav sabiedrības piešķirts mīlestības indekss, bet tikai tā brīža sajūtu rādītājs. Eiropā vispār ir ļoti maz valstu, kur vairākums cilvēku pauž uzticību parlamentam. Domāju, ka mēs piederam vidusmēra eiropiešiem, kas tradicionāli par parlamentu domā slikti – tāpat kā poļi, lietuvieši, ungāri.
K. Leiškalns: – Īstenībā zemāk jau nebija, kur krist. Reitingiem vajadzēja apstāties pie četriem septiņiem vai cik tur velna procentiem un tad bija jākāpj uz augšu. Bet vispār tā ir latviešu politiskajai kultūrai raksturīga poza: atdot savu balsi, ievēlēt un pēc tam neuzticēties, jo viņi visi taču ir blēži.
– Blēži, bet viņu reitingi aug. Kādi faktori ietekmē sabiedrisko domu?
I. Ī.: – Pirmkārt, dzīve nepaliek sliktāka. Otrkārt, viens otrs valdības ministrs cītīgi piestrādā pie sava tēla, radot priekšstatu, ka nu tikai būs, nu tikai reformēsim! Trešais svarīgais faktors, kas ļoti ietekmē vērtējumu: kopš 10. Saeimas laikiem ir pamatīgi mainījusies mediju vide. Vairs neskan nemitīgais troksnis par īstajiem (vai izdomātajiem) interešu konfliktiem. Latvijā taču bija vesels mediju segments, kurš to ekspluatēja. Ja sabiedrība vairs nesaņem ikdienas šausmu stāstus, ka to nemitīgi apzog, ļaudis sāk ticēt, ka tiešām tik traki vairs nav. Turklāt valdība un Saeima izskatās visnotaļ saprātīga (sanitāro normu robežās), tāpēc rodas iespaids, ka patiešām kaut ko dara.
K. L.: – Piekrītu Ivaram Ījabam, ka mediju fons bija pavisam cits. Iepriekš pret Saeimu tika vērsts nemitīgs publiskais spiediens no Delnas, šmelnas un pārējiem, kas cītīgi borēja par zagļiem, blēžiem, bandītiem un durakiem. Tagad ministri sapratuši, ka jāstrādā ne tikai valsts, bet arī savā labā, ka caur tviteriem, feisbukiem jāveido publiskais tēls un līdz ar to reitingi. Tomēr – pats galvenais – neskatoties uz visām budžeta griešanām, konsolidācijām un citiem murgiem, patiešām nav kļuvis sliktāk. Pie Saeimas vairs nestāv nikni skolotāji, uzstājīgi brēcot, ka valdība tiem solījusi palielināt algas par 30% , budžetā ieliekot 600 miljonus latu (kas, protams, tāds nieks vien ir). Toreiz visi vienā balsī prasīja: dodiet, dodiet, dodiet! Šodien cilvēki ir laimīgi par to vien, ka viņiem vairs neņem kaut ko nost. Iedomājieties, valdība samazina par 1% PVN, no 100 latiem vienu neņem nost... Katru trešdienas rītu LNT redzam mīlīgi murrājošu runčuku, kurš principā nestāsta nepatīkamas lietas. Tiek radīta miera un labklājības ilūzija, kuru simbolizē visnotaļ patīkamais cilvēks Valdis Dombrovskis. Viņš neskrien, nemētājas ar rokām, no televīzijas ekrāna nemāca, ka gaļa jādala sīkos gabalos un cik jāmaksā desai – tamlīdzīgas muļķības, kādas savulaik darīja Ivars Godmanis. Dombrovskis ir mierīgs, kluss un murrājošs.
– Runčuks sunim asti grieza pa gabaliņiem, mīlīgi murrājot. Cirst vajadzēja viņa priekšgājējiem. Bez narkozes.
K. L.: – Atceros, kā 2009. gadā, krīzes apogejā, vienas nakts laikā taisījām to trako budžeta griezienu. Starptautiskā valūtas fonda (SVF) pārstāvji sēdēja blakus un koriģēja katru pieņemamo lēmumu. Tikmēr parlamentā sākās histēriska dziedāšana; pēkšņi aizdegās pie Saeimas stāvošs autobuss, no kura zālē sanāca dūmi, un tad Zalāna kungam nez kāpēc ieskrēja prātā, ka jāliek mierā budžets, steigšus pārejot pie pašvaldību reformas... Vārdu sakot, pilnīgs haoss. Tomēr atgādināšu, ka tieši nīstais Godmanis, Slakteris un Saeimas Budžeta komisijas priekšsēdētājs noslēdza līgumu ar SVF un dabūja Valsts kasē naudu. Pēc tam nāca Dombrovskis.
– Dombrovskis socioloģiskās aptaujās tradicionāli tiek apbalvots ar augstu uzticības reitingu.
I. Ī.: – Protams, premjeram ir savi trūkumi. Viņš nav nekāds spožais orators un ideologs, taču savu darbu dara un atstāj samērā nekaitīga cilvēka iespaidu. Viņš neārdās, publiski muļķības nerunā, nevienam uz varžacīm nekāpj. Es teiktu, ka sabiedrība pie Dombrovska ir pieradusi. Diez vai kaut ko labāku par viņu būtu iespējams atrast.
– Labāku koalīcijas aprindās?
I. Ī.: – Tieši tā. Grūti iedomāties citu premjera kandidātu, par kuru visi spētu vienoties. Tieši šā iemesla dēļ Dombrovska valdībai stāv priekšā vēl daudzas garas dienas.
– Kāds Dombrovskis izskatītos 90. gados? Viņam būtu izredzes izdzīvot no krēslas līdz rītausmai, proti, nākamajām vēlēšanām?
K. L.: – Tas bija personību laiks. Individuālistu un liberālisma laiks. Deputāti bija daudz neatkarīgāki no frakciju viedokļiem. Dombrovskis nāca, kad viņam bija lemts, un īstajā laikā sevi apliecināja. Pat nesaprotu, kāpēc viņš piekrita kļūt par premjeru, jo bija izcils Eiroparlamenta deputāts, kas savā Dienas rubrikā jauki aprakstīja Beļģijas kafejnīcas. Vārdu sakot, Valdis Dombrovskis itin nemaz neatgādināja cilvēku, kurš pats rautos pēc politiskās karjeras. Viņu ielika politikā. Taču, kā zinām, bieži vien šādi ielikteņi ir tie noturīgākie.
I. Ī.: – Acīmredzot tieši šāds valdības modelis ar samērā mierīgu premjeru Latvijā ir gana strādātspējīgs. Ministru prezidents galvenokārt pilda koordinatora, faktiski tāda kā krupjē lomu. Solīdi izvelk kārtis un pieklājīgi saka: tagad, lūdzu, kungi, spēlēsim šādi...
K. L.: -– Dombrovskis neveido personiskus un politiskus ienaidniekus. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš kļuva par valdības vadītāju. Dombrovskis turas stabili. Ne velti baumo, ka virkne politisko personāžu cītīgi meklē viņam labi apmaksātu vietiņu Briselē, jo saprot, ka citādi gāzt to nespēs. Joprojām nav parādījies neviens pelēcis, kurš varētu ieņemt premjera amatu.
– Tie, kas grib aizdabūt Dombrovski prom no valdības, ir savējie?
K. L.: – Jā, es runāju par koalīciju.
– Kāda jēga čakarēt savējo?
K. L.: – Nevar atrasties politikā un vienlaikus nesapņot par valdības gāšanu. (Sapņot var, bet izdarīt nevar.) Savukārt, kad Dombrovski paņems Brisele, tā jau būs pavisam cieta lieta. Domāju, ka viņš arī neiebilstu. Politikā šobrīd ienāk jauna, Dombrovska paaudze. Protams, ka tā nemaz nevarēja 90. gados sisties ar Ivaru Godmani, Valdi Birkavu vai Māri Gaili. Jaunajai paaudzei viss ir citādāks – gan runas kultūra, gan domāšana. Tā ir lasījusi pavisam citas grāmatas, nevis tā kā mēs, kas sabarojušies no šveikiem, ilfiem un petroviem...
– Bet kāpēc Vienotība izvēlējās tieši Dombrovski, patiesībā tādu nūģīgu Briseles kāpostu?
I. Ī.: – Dombrovskis bija kompromisa figūra. Turklāt šis ir viens no nedaudzajiem saprātīgajiem un konstruktīvajiem lēmumiem Vienotības biogrāfijā.
K. L.: – Valdošajā koalīcijā tolaik bija LPP/LC, Tautas partija (TP) un zaļzemnieki. Saņemtu Latvija aizdevumu no SVF vai nesaņemtu, premjers tik un tā vairs nebūtu derīgs. Visi saprata, ka Godmanim ir jākrīt, jo viņš sabiedrību vairs nenomierinās. To pēc 13. janvāra grautiņiem prasīja pašaizsardzības instinkts. Turpmāk izšķirošo lomu nospēlēja prezidents Valdis Zatlers. Viņam vajadzēja nevilcinoties nosaukt potenciālo premjeru, lai sāktos normāla valdības apstiprināšanas procedūra. Bet nē – es taču esmu bajārs, man vajag smatrinas (смотрины), līgavu lūkošanas. TP viņam atveda Edgaru Zalānu, Jaunais laiks (JL) – Valdi Dombrovski. Neviens pat negaidīja, ka viņš taisīs strauju karjeru un kļūs par visas partijas lokomotīvi. Kļuva. Jaunais laiks bija noguris no sēdēšanas opozīcijā. Beidzot, ticis pie budžeta, tas miljonus mēģināja pārdalīt vēl briesmīgāk nekā TP vai zemnieki. Ja šīs partijas tā būtu mēģinājušas mētāties ar valsts naudu (vismaz priekšlikumu līmenī), sen jau te būtu trako māja.
I. Ī.: – Tobrīd TP centās ieraut JL atbildības lokā un nepopulāru lēmumu pieņemšanā.
K. L.: – Protams! Tomēr TP cerēja, ka prezidents nosauks tās premjeru, Zalānu. Tā teikt – ko tad nu tas no Briseles... Viņš jau neko nerunā, tikai bubina! Izrādījās, tieši tāds vajadzīgs. Krievi saka: ложка дорога к обеду, karoti novērtē pie putras bļodas. Dombrovskis ir karote, kas uzradās īstajā brīdī. Savukārt Zalāns tāda dakšiņa vien bija, ar kuru zupu nepastrēbsi.
– Ik pa brīdim kāds ierunājas par Dombrovska nogurumu. Piemēram, «skaidrs, ka tīri fiziski Dombrovskis šo spriedzi vairs nevarēs ilgi izturēt», jebšu – «ja vien Dombrovskis nav pilnīgs robots, kas darbojas uz mašīneļļas vai ūdeņraža bāzes, tad klusu sirdī viņam vajadzētu alkt pēc miera...»
K. L.: – Nedomāju, ka Dombrovskis ir noguris. Viņš nav no tiem, kas raujas 26 stundas diennaktī. Noguruši ir politiķi, nevis premjers. Galvenais ir kas cits – tas, ka šāda ranga amatpersonai nav viegli aiziet. Ir vesela virkne cilvēku (sākot no padomniekiem, partijas biedriem), par kuriem viņš jūtas atbildīgs. Tā bija arī viena no Aigara Kalvīša problēmām. Vajadzēja aiziet ātrāk un atdot budžetu Jaunajam laikam. Zinu, ka viņš nebija pielipis premjera amatam, bet tie, kas bija ap Kalvīti... Toreiz velns viņu zina kādi padomnieki un sekretāres pelnīja četrus, piecus un pat sešus tūkstošus. Saeimas deputātiem pat erotiskākajos nakts sapņos nekas tāds nerādījās. Cilvēki – mušas ir tie, kas parasti tur pie vietas. Sak`, kur tev jāskrien..., varu tāpat neviens neatdod... Šahā dāmu upurē bieži. Kad vara jāatdod, tad jāatdod. Ja Kalvītis būtu aizgājis vēl pirms visiem loskutoviem, varbūt teiktu: vecie labie Kalvīšlaiki... Tad rādītu ar pirkstu uz kādu citu, tāpat kā uz Edmundu Sauso: jā, atnāca jaunais virsnieks un nolaida uz grunti plaukstošu uzņēmumu... Politikā jābūt pareizajam čujam. Padomnieki ir laba lieta – uzklausi tos, bet tad izdzen no kabineta un pieņem lēmumu pats. Citādi paliec atkarīgs no cilvēkiem, kuri ir ieinteresēti gan fiziski un materiāli, gan sociālā statusa ziņā.
– Polis Jānis Jurkāns reiz teicis: «...ja man būtu jāiet cietumā, labāk es sēžu kopā ar Šleseru nekā ar Dombrovski. Ziniet, kā saka – paradīzē, protams, labāks klimats, bet ellē toties jautrāka kompānija.» Savukārt vidusmēra latvieša ideāls, šķiet, ir neredzamais cilvēks. Tāds lēnīgi rimts mieramika.
I. Ī.: – Dombrovskis lieliski apzinās savu stipro pusi. Tā ir grāmatvedība un šausmīgi sarežģītās ES finanšu lietas. Tad, kad jāizsakās, piemēram, par valsts valodu vai nepilsoņiem, viņš ir ļoti neitrāls un ideoloģiskos jautājumus deleģē tiem, kas partijā nav nemaz tik populāri kā pats. Dombrovska lielākā priekšrocība ir tā, ka viņu neuztver kā politiķi šā vārda sliktākajā nozīmē, bet drīzāk gan kā galveno, svarīgāko ierēdni, kurš tehnokrātiski, bet profesionāli kārto valsts lietas.
– Kā parasti veidojas stereotipi par publiskām personām? Kādi iztēles kairinātāji tos producē?
I. Ī.: – Mums vēl arvien dominē politiķa tēls, kuru varētu dēvēt par kolhoza direktoru. Protams, viņš nav nekāds demokrāts, taču ir saimnieks. Tad ir savs čalis – рубаха-парень, ar kuru, piemēram, būtu patīkami alu iedzert. Neviens īsti nezina, ko viņš lemj, kad atrodas Saeimā, taču ārpus Jēkaba ielas ir patīkams un vienkāršs. Tad ir jaunais, uzlecošais stārs, kurš zina, kā tās lietas notiek Eiropā, kurš runā visādās jocīgās valodās. Vēl ir augstās morāles cīnītājs pret korupciju, kuram nav sevišķi lielas kompetences, bet toties ir trakas acis, solot iztīrīt valsti no zagļiem – bandītiem.
K. L.: – Tad, kad padomju laika politiķi, kas atgādināja safrizētas mūmijas iestērķelētos uzvalkos, bija apnikuši, nāca citi – tādi kā Īvāns, džemperī, prievītē. Parādījās pārgudri haotiķi, kas kreiso ausi kasīja ar labo roku, paziņojot, ka pateiks pirmo, otro, trešo (bet kuru tā arī nepabeidza pat pie simt pirmā)... Nāca politiķi iz tautas, tādi tipāži kā es, kuri mierīgi varēja iedzert aliņu Doma laukumā, papļāpāt ar žurnālistiem, pajokot, iekniebt smukai meitenei dibenā... Tad uzradās Birkavs, tipisks partijas funkcionārs ar brillītēm. Taču man personiski vistuvākais tēls ir mākslinieciskais emm Gailis. Tomēr lielākā masa tik un tā paliek nemanāma. Šis laiks ražo politiķus īkšķu lūrētājus. Viņiem nav sava viedokļa. Ziniet, kā notiek Saeimā, kad priekšsēdētājs vai ziņotājs saka: un tagad balsosim par priekšlikumu tādu un tādu? Pēkšņi kā no stropa atskan daudzbalsīga šalkoņa: kā jābalso, kā jābalso...? Tad parādās roka ar augšup vai lejup vērstu īkšķi. Nu, kāda tur vairs ideoloģija un individuāls viedoklis!
I. Ī.: – Cilvēki ar viedokli un savu patstāvīgu politisko līniju īpaši cieņā nav. Tāpēc rodas situācija, ka mandātus iegūst tādi, par kuriem nekad neviens neko nav dzirdējis. Ja kādam ir reputācija, visdrīzāk tā ir negatīva.
– Līdzīgus vārdus man intervijā teica Edvīns Inkēns, proti: «...pareizs cilvēks ir nekāds. Viņš ir tikai klīsteris, ar kuru var aizlīmēt logus. Katram piemīt kaut kas kļūmīgs. Viens mazliet iedzer, otrs uzpīpē, cits iet meitās...»
I. Ī.: – Tieši tā! Tāpēc parlamentā nonāk cilvēki bez reputācijas, nevis kolorīti politiķi, kuri acīmredzot bijuši pārlieku spilgti vidusmēra latviešu vēlētājam. Labāk jau svītrot ārā, jo izskatās aizdomīgi...
– Saeima vienmēr ir bijusi valdības balsošanas mašīna. Tāpēc arī lēmējvaras un izpildvaras vērtējumi pārsvarā ir līdzīgi. Kā jums šķiet, kāpēc krasi pieaudzis parlamenta reitings? Tieši Saeimai, nevis Ministru kabinetam dauzīja logus, jo Jēkabielas namu identificēja ar nešķīstajiem politiķiem.
I. Ī.: – Domāju, ka jāņem vērā vairāku faktoru summa: pirmkārt, šī Saeima (vismaz sākotnēji) ir gājusi cauri saudzēšanas posmam, jo pret to nav asi vērsušies mediji; otrkārt, ir savēlēti jauni politiķi, kuri domā par savu tēlu; treškārt, savstarpēji korelē valdības un partiju reitingi.
K. L.: – Cilvēki ir ieguvuši sen gaidīto stabilitātes sajūtu. Viņi saprot, ka katrs haoss, katrs pavērsiens pret parlamentu (piemēram, referendumi) šo stabilitāti samazinās. Tāpēc viņi saka: nē, nē – lai tik štancē, kaut arī mums jau viņi tik un tā nepatīk.
– Ja runājam par Saeimas popularitātes kāpumu, ir kāda pretruna. Valdības darbu kopumā simbolizē premjers Dombrovskis (pat tad, ja iznesas kāda lecīga ķēkša vai neaptēsts ministrs). Kas personificē Saeimu? – Āboltiņa! Nav noslēpums, ka viņa kaitina ļoti, ļoti daudzus. Kāpēc tas neietekmē parlamenta vērtējumu?
I. Ī.: – Varas institucionālais dalījums bieži ir abstrakta lieta. Cilvēki saka: tie, tur augšā, kas pieņem lēmumus... Kurā mājā budžets tiek apcirpts – Brīvības 36 vai Jēkaba 11, neviens jau neiedziļinās. To, ka Āboltiņai ir negatīvs reitings, man ir grūti izskaidrot. Skaidrs, ka viņa ir ļoti nepopulāra krievu medijos.
– Bet arī daudzi latvieši Solvitu Āboltiņu pārlieku nemīl. Kas viņā ir tik tracinošs? Izskatīga, gudra, pieredzējusi politikā, savu karjeru sākusi kā ministrijas ierēdne... Varbūt pretēji flegmatiskajam Dombrovskim Āboltiņā pārlieku dominē varas instinkts? Varaskāre ir viena no lietām, ko latvieši necieš.
K. L.: – Nu, tad es būšu pirmais, kas saka, ka man Āboltiņa patīk... Mani viņa absolūti nekaitina. Tā ir dāma, kura uz saviem visnotaļ trauslajiem pleciem no kaujaslauka iznesusi pussprāgušo Jauno laiku, kad viens otru apkaroja. Tagad viņa izvelk arī parlamentu, jo ir... nešpetna (piez. – populārais krievu apzīmējums aizstāts ar latviešu ausij daudz maigāku vārdu, kuram nav divdomīgas pieskaņas). Vīrieši no tādām baidās, bet vienmēr viņām kalpo.
I. Ī.: – Āboltiņas nešpetnums noteikti ir kontrolējamāks nekā daudzām citām šādām negantniecēm. Domāju, ka no Āboltiņas ne tikai baidās. Viņu arī ciena. Latvijas politikā ir virkne sieviešu, kuru nešpetnums ir ņēmis virsroku pār saprātu. Solvita noteikti tāda nav. Esmu pārliecināts, ka par Āboltiņu vēl dzirdēsim arī pēc gadiem desmit divdesmit, jo viņa mērķtiecīgi strādā pie savas reputācijas.
K. L.: – Kas gan vispār latvietim patīk... Ja to visu patikšanu un nepatikšanu sabāž socioloģiskos skaitļos, rodas iespaids, ka viņai ir negatīvs reitings. Bet varbūt 26% par Āboltiņu ģībst un viņas bildīti glabā zem spilvena! Solvita Āboltiņa patlaban ir viena no spēcīgākajām figūrām Latvijas politikā.
I. Ī.: – Ja līdzsvaram nebūtu Dombrovska un nāktos iztikt ar vienu pašu Āboltiņu, domāju, ka drīz vien viņa būtu zem ūdens.
– Baidos, ka Zatlers vēl arvien tur niknu prātu uz viņu par to, ka netika ievēlēts par 11. Saeimas priekšsēdētāju. Šitādu uzmetienu...
K. L.: – Tā ir spožākā politiskā intriga šajā parlamentā. Ak, kā tā tika izspēlēta – ar publiskiem smaidiem, acu skatiem, pusnolaistiem plakstiņiem, balss intonācijām! Saka, ka viltībai nevajagot prātu – nē, viltībai īpaši vajag prātu! Kā saka mans draugs gleznotājs Miervaldis Polis: blēdība ir intelekta pirmā pazīme.
I. Ī.: – Ja es būtu jaunievēlēts deputāts un man vajadzētu izvēlēties – strādāt zem Zatlera vai zem Āboltiņas –, es noteikti izvēlētos strādāt zem Āboltiņas.
– Nešaubos, Ivar, nešaubos. Labi, kā jūs prognozējat, cik ilgi valdība un Saeima saglabās šādu pozitīvu vektoru? Cik ilgi izdzīvošanas instinkts spēs pārvarēt savstarpējo nepatiku, apspiest aizvainojumu un ambīcijas?
I. Ī.: – Patlaban nav iemesla būt briesmīgi pesimistiskiem. Nu labi, dzirksteļos, bet jāņem vērā, ka valsts stratēģiskais mērķis ir iestāšanās eirozonā. Tad, kad būs skaidrs jā vai nē, domāju, līdz tam brīdim koalīcijas partneri sēdēs rāmi un bez īpašas vajadzības demaršus netaisīs. Pretējā gadījumā tie var nojaukt Dombrovska valdību, atkal nonākot neskaidrā nekurienes telpā.
K. L.: – Varbūt atsevišķi ministri var krist, bet, ja ekonomiskā situācija kopumā nemainīsies, Dombrovska valdība paliks. Valdis Dombrovskis šobrīd ir izdevīgs visiem. Nav iemesla viņu gāzt.
Avots: nra.lv /Iveta Mediņa
