Daugavas krasti bijuši apdzīvoti no senseniem laikiem, par ko liecina arī pilskalni. Viens no tiem ir Dievu kalns, kas ir Lielvārdē pie Rumbiņas upes un Daugavas sateces. Tā pamatus krietni izskalojuši upes ūdeņi un sānus noārdījis vējš, un par nepieciešamību to stiprināt runāts jau sen.
Nu pilskalns iekļuvis glābjamo objektu saraksta augšgalā. Taču ne tikai senvieta, bet arī blakus esošais Lielvārdes parks ar bruņinieku pils drupām, iespējams, drīz iegūs otro elpu.
Lielvārdes parks lielākos izpētes darbus un pārvērtības piedzīvoja vien pagājušā gadsimta 80. gados. Tad parkā izvietoja eposa Lāčplēsis personāžu tēlus, tika iekonservētas bruņinieku pilsdrupas un atlikušie mūri ieguva dakstiņu jumtu. 2000. gadā tika nostiprināts krasts, kur atrodas parks un baznīca, taču tikai vienā tā daļā nogāzi pārklāja ar ģeotekstilu, kas ļāva apturēt eroziju. Diemžēl tur, kur ir bruņinieku pils drupas, krauja palikusi vējam pa ķērienam un ik gadu no tās kāds koks, nerunājot par akmeņiem, nogāžas lejā.
Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja direktore Anita Streile ir priecīga, ka nu gaidāms pozitīvs pavērsiens, jo zemes gabals, kas piederēja valstij, drīz tiks ierakstīts zemesgrāmatā uz pašvaldības vārda. «Līdz šim mums visi projekti aizgāja gar degunu un tikai dalība vienā nelielā ļāva ierīkot koka kāpnes uz parka nogāzēm. Arī intereses un atbalsta no valsts institūcijām nebija,» teic muzeja direktore. Tagad beidzot radusies iespēja piedalīties nopietnos projektos, piemēram, Eiropas Savienības atbalstītajā Muižas parki kā kultūrvēsturiskā mantojuma sastāvdaļa (tajā piedalās arī Igaunija un Krievija, un kopējais finansējums ir 208 799 lati). Lai gan lielkungu pils Daugavas krastos nav saglabājusies, šī vieta ir kultūrvēsturiska un cieši saistīta ar eposu Lāčplēsis, tāpēc arī parks iekļauts atjaunojamo objektu sarakstā. «Projekts dos iespēju apsekot parku, labiekārtot to un pilnveidot. Ceram, ka varēsim ne tikai sakārtot un apzaļumot teritoriju, bet arī saglābt pilsdrupas un nogāzi,» pauž A. Streile.
Pie Rumbiņas upītes un Daugavas satekas esošais Dievu kalns iepretim parkam gan palicis nomaļus no atjaunošanas darbiem, lai gan patiesībā ir viens vēsturisks komplekss. Pēdējā vēsturiskā izpēte notikusi vēl kolhoza Lāčplēsis laikā 70. gados. Jebkādas darbības esot apturējis tas, ka pilskalns atrodas privātīpašuma teritorijā, skaidro A. Streile. Lai tur nokļūtu, jāiet cauri māju pagalmiem, tāpēc to aplūkot var vien no attāluma. Sen bijis skaidrs, ka kalns jāstiprina, jo tā pamatus aizvien vairāk izskaloja Daugavas ūdeņi, bet nogāzi ārdīja vēji.
«Ir jau it kā skaista ainava – skat, kā koki liecas iekšā Daugavā, bet, no otras puses – tas ir bēdīgi, ka viss palēnām pazūd ūdeņos. Peldētāji ik pa laikam atrod kādas upē ieskalotas senlietas,» nopūšas muzeja direktore. Iespējams, ka Dievu kalns tomēr neaizies pie dieviem, jo nu šī vieta ir nonākusi stiprināmo objektu saraksta augšgalā un ir viens no diviem projektiem (otrs ir Tomes dambis), ko īstenos pirmām kārtām, norāda Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Daugavas HES ūdenskrātuvju krastu nostiprināšanas projekta vadītājs Guntars Jansons, piebilstot, ka beidzot esot arī panākta vienošanās ar privātmāju saimniekiem, ka tie ļaus iebraukt ar tehniku viņu īpašumos, lai varētu piekļūt pilskalnam.
Avots: nra.lv /Aisma Orupe
