Latvijas statistika rāda, ka liela daļa pāru pirmā gada laikā pēc bērniņa piedzimšanas šķiras. Kāpēc tā notiek un kādi tam ir iemesli, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas ārsti psihoterapeiti.
Mazuļa piedzimšana ir brīnums – it īpaši tad, ja tas ir gaidīts, divu mīlošu cilvēku izlolots bērns. Bet tas ir arī milzīgs pārbaudījums pāra attiecībām. Kad diādiskās attiecībās ienāk trešais, attiecību, kādas bijušas iepriekš, nebūs vairs nekad.
Pirms bērna ienākšanas ģimenē uzmanība tiek veltīta savam partnerim, tā arī tiek gūta no partnera. Līdzvērtīgās, cieņpilnās attiecībās pastāv princips – dots pret dotu. Ienākot trešajam, šis „dots pret dotu” izjūk.
Kad piedzimst mazulis, pārim ir jāspēj ieņemt un pieņemt jaunā vecāku loma. Nereti maldīgi tiek radīta ilūzija, ka bērniņa piedzimšana īpaši neko nemainīs ikdienā. Tāpēc, sastopoties ar realitāti, var rasties satraukums un apjukums, kā tikt galā ar visiem jaunajiem pienākumiem, kā būt labam vecākam, sievai vai vīram, sievietei vai vīrietim. Protams, visas bažas vajadzētu izrunāt vienam ar otru, tomēr ne vienmēr tas izdodas pašu spēkiem, jo traucē aizvainojums, nevienlīdzības vai pāridarījuma izjūta un nogurums, kas rodas no papildu pienākumiem un atpūtas trūkuma. Tāpēc bieži vien ļoti noder arī speciālista padoms. Attiecības sakārtot var palīdzēt ārsti psihoterapeiti – par to plašāk www.psihosomatika.lv.
Zīdainītis ir bezpalīdzīgs, pilnībā atkarīgs no saviem vecākiem. Viņš prasa nedalītu uzmanību un rūpes. Bērns pieprasa tūlītēju savu vajadzību apmierināšanu. Bērna veselīgai attīstībai ir nepieciešama beznosacījuma mīlestība. Vecāki savas vēlmes un vajadzības noliek otrajā plānā. Tieši šī spēja bērna vajadzības likt pirmajā vietā nosaka to, cik pāris būs labi vecāki.
Šajos pirmajos mēnešos tēva loma ir rūpēties gan par jauno māmiņu, gan par zīdainīti. Tas ir laiks, kad emocionāli sieviete ir ļoti ievainojama viņas hormonālo svārstību dēļ. Grūtniecības laikā, pateicoties sievietes hormonālajām izmaiņām, jaunā māmiņa tiek sagatavota tam, lai viņa tīri intuitīvi (jūtu līmenī) spētu izjust un saprasties ar zīdainīti, līdz ar to, bērniņam piedzimstot, viņa spēj uztvert, izjust savu mazuli, spēj izveidot tuvu un spēcīgu emocionālo kontaktu.
Vīrietī šādas hormonālas pārmaiņas nenotiek. Sākumā tēvam ir grūtāk saprast, izprast jaundzimušo, piemēram, vai viņš raud, jo grib ēst, vai raud, jo grib gulēt. Jaunais tētis to spēj izprast un izjust, tikai tam vajadzīgs laiks un iedziļināšanās. Ja sieva vīram pārmet, ka viņš nesaprot, kas bērnam ir vajadzīgs, vīrietis var justies kritizēts, nesaprasts, vainīgs. Var rasties domas, ka viņš tēva lomai neder, tāpēc vīrietis vispār neiesaistās bērna audzināšanā. Līdz ar to
visi ar bērna aprūpi saistītie jautājumi var tikt uztverti kā sievas atbildība, kas rada to, ka viņa jūtas pārgurusi, nesaprasta un atstumta, kas savukārt var radīt aizvainojumu, dusmas, vainas izjūtu. Rezultātā pasliktinās pāra attiecības.
Pirmo mēnešu laikā, iepazīstot bērniņu, aprodot ar jauno situāciju un kad ir izveidojies dienas ritms un situācijas kļūst paredzamākas, pāris spēj adaptēties jaunajā situācijā, spēj ieplānot laiku viens otram.
Ja kāds no pāra (vai abi) nespēj savas vajadzības pakārtot bērna vajadzībām, ir grūtības adaptēties jaunajā situācijā. Var parādīties greizsirdība uz bērnu par partnera uzmanību un rūpēm, kāds no partneriem var justies nesaprasts, pamests novārtā. Pāra kā sievas un vīra savienība neizbēgami sašķobās – līdz pat tās šķiršanai. Bet, ja pāris spēj pieņemt jauno lomu, tiek galā ar spriedzi, spēj dot beznosacījuma mīlestību savam bērnam, turpina mīlēt, cienīt un rūpēties par otru un arī par sevi, attiecības kļūst stiprākas un nobriedušākas.
