Administratīvā apgabaltiesa apmierinājusi vairāku fizisku un juridisku personu sūdzības par Latvenergo diferencētajiem tarifiem, kas stājās spēkā 2011. gada aprīlī, nosakot, ka tie atceļami no to spēkā stāšanās brīža. Kādēļ Latvenergo spriedumu pārsūdzēs, kam un cik pretimnākoša bija diferencētā tarifa politika, vai tiesāšanas sekas varētu būt augstākais tarifs visiem? Visaginas atomelektrostacija vai vēl viens HES? Neatkarīgās intervija ar Latvenergo valdes locekli Uldi Barisu.
– Kā jūs skaidrojat spriedumu Latvenergo tarifu lietā? Vieni ar to saprot, ka esošais tarifs ir nepamatoti paaugstināts, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) – ka tas ir par zemu.
– Trīs tarifa komponentes tiesa atzina par pareizi aprēķinātām, un tās kopā veido 98% no tarifa, līdz ar to tiesa atzinusi, ka tarifs ir pareizs.
– Tomēr tiesa bildusi, ka SPRK nav pārbaudījusi jūsu tirdzniecības pakalpojuma cenas aprēķinu, līdz ar to nav pierādīts jauno tarifu tiesiskums; notikusi mehāniska diferencēto tarifu samazināšana.
– Taisnība. Tiesa saka, ka, iespējams, regulators nav pietiekami rūpīgi izvērtējis komponenti, kas veido 2% no tarifa, kam regulators tomēr nepiekrīt, bet, ja arī tā ir, tas neļauj apšaubīt tarifa lielumu pēc būtības. Tādējādi jautājums ir tikai par to, vai drīkstējām samazināt tarifu iedzīvotājiem.
– Latvenergo jau komentējis, ka «cenas samazinājums par pirmajām 1200 kilovatstundām bija pareiza rīcība, atbalstot iedzīvotājus laikā, kad pieauga elektroenerģijas cena», un ka, «sedzot starpību starp starta un pamata tarifiem, uzņēmums pirmajā gadā iedzīvotājus subsidējis 18 miljonu latu apmērā». Kuros normatīvajos aktos Latvenergo uzlikta šāda sociālā funkcija?
– Atcerēsimies brīdi, kad mainījās tarifs! Valdība atcēla samazināto PVN likmi elektrībai, bija vēl krīze. Ja mēs neko nedarītu, iedzīvotājiem tarifa pieaugums būtu bijis vairāk nekā 40%. Nevar teikt, ka tobrīd nebija saprātīgi mēģināt kaut kā amortizēt šo cenas pieaugumu, it īpaši tāpēc, ka ir atvēries elektroenerģijas tirgus. Pašlaik regulētais tarifs veido tikai 30–35% Latvenergo ieņēmumu no kopējām pārdotajām kilovatstundām – pārējais tiek pārdots brīvajā tirgū.
– Kā iniciatīva bija šis diferencētais tarifs – Latvenergo vai valdības?
– Būt sociāli atbildīgam jau nav tikai valdības uzspiests uzdevums! Bet, protams, mēs nevaram veikt šāda veida darbības, nesaskaņojot ar akcionāru.
– Bet iniciatīva bija jūsu?
– Ja mums jāiet ar tarifu projektu, kas iedzīvotāju rēķinā atspoguļojas ar 45% pieaugumu, tad ir skaidrs, ka pirms tam jāveic diskusijas gan ar regulatoru, gan akcionāru par mūsu pozīciju.
– Jūs šo dalīto tarifu uzskatāt par veiksmīgāko risinājumu? Vai šo sociālo darbību nevarēja pilnveidot ar jau esošajām Latvenergo kartēm trūcīgajiem vai citām sociālajām grupām? Un cik sociāla vispār šī politika ir, jo ne jau vienmēr vairāk tērē bagātie, kā sākotnēji piesauca, sildot baseinus. Vairāk tērē arī daudzbērnu ģimenes, lielās ģimenes, kurā dzīvo kopā vairākas paaudzes, vienkārši mājsaimniecības, kam ir noteikta energobāze – boilers, elektriskā plīts, ūdenssūknis – tās nav nekādas ekstras.
– Nevaru piekrist tam, ka ir kāds palielināts tarifs. Pamattarifs nav palielinātais tarifs. Jautājums ir par to, kā varējām piemērot pazeminātu tarifu un kaut kā subsidēt. Šis tomēr no juridiskā viedokļa bija mazāk strīdīgs nekā, piemēram, ja mēs būtu piemērojuši samazinātu tarifu visām kilovatstundām – tad būtu daudz lielākas problēmas ar varbūtējiem konkurences tiesību pārkāpumiem, jo tad būtu aizvērts tirgus, ja mēs subsidētu visus lietotājus. Šobrīd jebkurš lietotājs, kurš ir patērējis 1200 kilovatstundas, var doties tirgū, ja var atrast lētāku piedāvājumu – mēs neesam ierobežojuši tirgus likviditāti.
– Cik reāli tas ir iespējams iedzīvotājiem?
– Šobrīd nav nekādu problēmu Latvijā – atšķirībā no Igaunijas visas mājsaimniecības jau ir tirgū. Vienīgais iemesls, kāpēc mums ir maz tirgus dalībnieku, ir tas, ka tirgū īsti nevar nopirkt lētāk.
– Jūs pilnībā noraidāt tiesā pieteicēju apgalvojumu, ka lietotāji, kuri maksā lielāko pamata tarifu, dotē zemākā starta tarifa maksātājus?
– Pilnībā. Tam arī tiesā nebija pierādījumu, tieši otrādi, tiesa konstatēja, ka nepastāv šīs šķērssubsīdijas un pamattarifa maksātāji nekādi nesedz starta tarifa maksātāju starpību. To sedzam no tā, ko Latvenergo nopelna, pārdodot elektroenerģiju brīvajā tirgū – Lietuvā, Igaunijā.
– Un par to arī ir pārmetumi, ka tas negatīvi ietekmē konkurenci.
– Nav manīts, ka tāpēc mums būtu samazinājusies konkurētspēja.
– Varbūt tas ietekmē Latvenergo peļņu, ar ko krīzes laikā lāpīja valsts budžetu un ko nenoliedza arī Artis Kampars, būdams vēl ekonomikas ministrs. Šogad aptuveni 40 miljonus latu Latvenergo peļņas kā dividendes ieskaitīs valsts budžetā, 2010. gadā ieskaitīja 35 miljonus, 2009. gadā – 20 miljonus. 2011. gada peļņa augusi, nemaz nerunājot par peļņu pirms procentiem, nodokļiem un amortizācijas! Kā lai cilvēki, raugoties uz šiem peļņas rādītājiem, tic, ka tarifi ir ekonomiski pamatoti un vēl potenciāli paaugstināmi?
– Regulētais tarifs nav galvenā mūsu biznesa sastāvdaļa, mēs ar to nepelnām – tas mums nes zaudējumus, ko sedzam no citiem darbības veidiem.
– Latvenergo vadības ziņojumā minēts, ka peļņa augusi, arī pateicoties paaugstinātajiem tarifiem, bet darbība elektroenerģijas mazumtirdzniecības tirgū, īpaši Lietuvā un Igaunijā, kur peļņa pieaugusi divas reizes, devusi tikai 1 miljonu latu.
– Esam samazinājuši zaudējumus, ko nes regulētais tarifs. Tas vēsturiski vienmēr bijis subsidēts. Ja mēs paaugstinām tarifu un samazinām zaudējumus, tad kopējais rezultāts uzlabojas. Šobrīd valsts kā akcionārs saņem ap 2% no investīcijām. Normāls kapitāla atdeves līmenis šāda veida biznesā būtu ap 8%.
– Jā, ja skatās šauri uz Latvenergo kā komercuzņēmumu, bet paši teicāt, ka tam ir arī kaut kāda sociālā atbildība. Kas, jūsuprāt, ir svarīgāk – nodrošināt zemākus tarifus, lai ražotājiem ir ekonomiski izdevīgāk ražot, lai tie ir konkurētspējīgāki un eksportspējīgāki, un tādējādi palīdzēt sildīt valsts ekonomiku...
– Tas ir – subsidēt?
– ... lai tos var samaksāt iedzīvotāji...
– Tas ir sadalīt dividendes caur kilovatstundām?
– To es jautāju jums. Vai arī uzņēmumam gūt pēc iespējas lielāku peļņu, ko tad sadalīt citām budžeta vajadzībām?
– Tas, kādam jābūt tarifam, nav pat Latvenergo jautājums, jo tarifu regulē regulators – tā ir skaidri reglamentēta nozare, kur ir skaidri pateikts, kāda ir kapitāla atdeve, kādu peļņu uzņēmums drīkst saņemt caur tarifiem. Mēs izņēmuma kārtā neesam paprasījuši visu tarifu, ko varējām, saprotot, ka daļai klientu tarifa pieaugums konkrētajā brīdī būtu milzīgs slogs.
– 40% tarifa pieaugums – zemākais iespējamais, par ko cilvēki šaubās, redzot lielos peļņas rādītājus.
– Viennozīmīgi! Mums regulators neatļauj iekļaut nekādas papildu izmaksas.
Ja mūsu apgrozījums ir 700 miljoni latu, ja mūsu aktīvu bāze ir pāri par 2 miljardiem, vai 40 miljonu peļņa ir nesamērīgi liela?
2011. gadā tarifs bija jāpaaugstina, jo pieauga to veidojošo sastāvdaļu maksa. Iepriekšējais tarifs bija apstiprināts 2008. gadā, kopš tā laika pieauga sadales tarifa likme, elektroenerģijas cena tirgū bija pieaugusi. Atsevišķi tiek noteikta obligātā iepirkuma komponente, kas ir valsts politikas rezultātā noteikta papildu samaksa virs tirgus cenas. Vienīgais, ko oponenti varēja atrast, ir mikroskopiskas mārketinga izmaksas, kas it kā neesot pietiekami rūpīgi pārbaudītas.
– Tad jūs nepiekrītat tiesas spriedumam un esat to jau pārsūdzējuši?
– Pārsūdzēsim, gatavojam dokumentus. Ir daudzas lietas, kurām simtprocentīgi piekrītam, piemēram, ka tarifu lēmums ir pieņemts Latvenergo valdē un ka tas ir komercdarbības sastāvdaļa, ka tas nav administratīvs akts. Bet nepiekrītam tam, ka ir iespējams atsaukt tarifu ar atpakaļejošu datumu – tas ir absolūti bezprecedenta gadījums un absolūti nesamērīgs, pat ja tiesa beigās atzīst, ka mēs nedrīkstējām subsidēt iedzīvotāju tarifu. Atceļot šo lēmumu, būtībā sakot, ka esam noteikuši pārāk zemu tarifu, rezultātā noteikt vēl zemāku tarifu nebūtu loģiski.
– Kāds ir scenārijs, ja arī otrā instance atstās spēkā esošo spriedumu? Pašlaik starpības atmaksa patērētājiem tiek lēsta 45 miljonu latu apmērā, bet līdz brīdim, kamēr izskatīs kasāciju – varbūt vēl vairāk?
– Pat ja pēc pārsūdzības tiesa atzītu, ka mēs nedrīkstējām subsidēt un pazemināt tarifu iedzīvotājiem, neticu, ka tāpēc mums vēl kaut kas būtu jāatmaksā juridiskām personām, kas veido lielāko daļu no šī hipotētiskā pārrēķina. Tas būtu absolūti neproporcionāli. Neticu, ka šāds lēmums varētu būt.
– Un attiecībā uz fiziskajām personām?
– Nezinu, vai būtu jāatmaksā vēl kaut kas tāpēc, ka esam samazinājuši rēķinu. Neviens lietotājs jau nav diskriminēts – visiem ir samazināts tieši par 1200 kilovatstundām.
– Vai šī tiesāšanās, neatkarīgi no sprieduma, nemudinās jūs paaugstināt tarifus vai atcelt zemāko starta tarifu? Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts jau paudis, ka zemākā likme tikšot pielīdzināta augstākajai, ja šo tarifu atcels.
– Tas atkarīgs no galīgā tiesas sprieduma. Ja tiesa atzīs, ka mēs nekādā formā nedrīkstam samazināt cenu iedzīvotājiem, tad to vairs nedarīsim. Tad būs tikai pamatlikme.
– Bet vai tur nav pretruna – no vienas puses, jūs sakāt, ka jums jāveic arī šī sociālā funkcija, jāsubsidē, no otras puses – ka komercsabiedrība, kurai jāstrādā ar ekonomiski pamatotiem tarifiem. Vai galvenā problēma nav skaidrības trūkums par to, kāda īsti ir Latvenergo politika – vai tas darbojas tīri kā komersants, kā budžeta lāpītājs vai kā ekonomikas sildītājs?
– Budžeta lāpīšana īsti ar to nav saistīta. Konkrētajā situācijā jautājums bija, vai varējām uzreiz palielināt tarifu par vairāk nekā 40%. Izšķiršanās bija to darīt pakāpeniski, atliekot tarifa pieaugumu uz kādu laiku. Kā uzņēmums komerciāli to varējām atļauties, akcionārs tam piekrita – nevar teikt, ka neesam rīkojušies kā komercsabiedrība.
– Labi, parunāsim par naudas izmešanu šodien un vai tā nāks atpakaļ rīt Visaginas AES kontekstā! Kāda ir nepieciešamība Latvijai tur investēt miljardu eiro? Cik ilgā laikā šīs investīcijas varētu atmaksāties? Vēl it kā par 626 800 latiem algosiet finanšu konsultantus.
– Šī ir tikai noteikta maksimālā summa, ko varam tērēt konsultācijām, ko darīsim tikai tad, kad virzīsimies tālāk. Līgums tiks slēgts tikai tad, ja radīsies šo konsultāciju nepieciešamība, turklāt samaksa būs atkarīga no paveiktā darba.
Par stacijas nepieciešamību. Jārunā par Lietuvas elektroenerģijas deficītu, kas ir vairāk nekā 60%, ko viņi importē. Atkarībā no ūdens pieteces Daugavā mūsu imports ir 20–25%. Bet mums jāņem vērā, ka, veidojoties vienotajam elektroenerģijas tirgum, mēs vairs īsti nevaram runāt par Latviju vai Lietuvu – mēs esam vienoti. Arī Lietuvas imports nozīmē importu Latvijai, jo mēs kļūstam par vienu Baltijas tirgu – Baltija kopā ir importa pozīcijā. Pateikt, ka tās ir kaimiņu problēmas, varējām varbūt pirms pieciem gadiem, bet ne šodien. Līdzīgi, raugoties uz ekonomisko situāciju Eiropā, protams, varam teikt, ka Grieķijai, Spānijai, vēl kādai valstij ir slikti, bet tagad mēs visi esam viens tirgus – ja viņiem ir slikti, tas nozīmē, ka ar lielāku vai mazāku laika nobīdi, bet slikti būs arī mums. Tas pats ir ar elektroenerģiju. Ja deficīts ir Lietuvā, tas nozīmē, ka tas ir arī mums, ja augs elektroenerģijas cena Lietuvā, tā augs arī mūsu patērētājam. Mēs nevaram tik vienkārši norobežoties. Lietuvas enerģijas deficīta mazināšana tādējādi nāks par labu arī mūsu valsts patērētājiem. Reģionā, kurā ir deficīts, ir lielāka cenas kāpuma varbūtība.
– Kas mums ir ekonomiski izdevīgāk?
– Līdz šim vēsture rādījusi, ka Skandināvijas valstis ir bijušas zemākas cenas zona. Par Krievijas enerģijas tirgu ir grūti spriest, jo tas nav tik publiski saprotams. Baltija pakāpeniski tiek integrēta Skandināvijas tirgū, jau nolemts, ka Igaunijai būs kabelis ar Somiju, Lietuvai – ar Zviedriju – šī ir mūsu reālā konkurence, ar ko jārēķinās, jo mēs arvien dziļāk integrējamies Skandināvijas tirgū.
Tas ir arī mūsu apsvērums, domājot par investēšanu Visaginā – vai varēsim konkurēt Skandināvijas tirgū. Vai projekts reāli ir konkurētspējīgs, zināsim tikai pēc virknes izpētes darbu, kas optimistiskajā variantā varētu būt 2014. gada beigās, 2015. gada sākumā.
– Tad principā Latvenergo atbalsta investēšanu Visaginā, bet jums kaut kas vēl nav zināms, lai būtu pilnīgi pārliecināti?
– Protams! Lai varētu pieņemt šādu lēmumu, jābūt sakārtotam milzīgam apjomam juridisku vienošanos, jābūt skaidrībai, cik kas maksās, stacijas izmaksas jāspecificē konkrētajai vietai.
– Bet pret atomenerģiju kā tādu jums nav pretenziju?
– Kāpēc lai būtu?
– Daudziem cilvēkiem ir, tiem, kuriem ir bažas par vides tīrību, drošību, bīstamību, jo īpaši pēc katastrofas Fukušimā.
– Šai stacijai ir jāatbilst visām ES esošajām drošības normām.
– No kurienes nauda investīcijām? Klejo mīti arī par to, ka to dēļ palielinās tarifu Latvijas patērētājiem.
– Tas ir mīts, ar tarifiem tam nav nekāda sakara! Tarifu apjomu nosaka regulācijas metodika, ar ko Visagina jeb mūsu investīcijas ražoša
nā nekādi nav saistītas, jo vairāk – Lietuvā. Investīcijas ražošanā ir atsevišķs biznesa plāns. Lielāko daļu finansējuma paredzēts piesaistīt no Japānas un ASV kredīta eksporta aģentūrām.
– Cik lielu daļu?
– Par to būs diskusijas, bet varētu būt 50–60%. Pārējais ir mūsu uzņēmuma finanšu cilvēku jautājums – vai no peļņas vai aizņēmuma.
– Redzat arī, kā politiski apgalvo, ka tas būtu ieguldījums Latvijas enerģētiskajā neatkarībā?
– Enerģētiskā neatkarība ir kategorija ārpus mūsu uzņēmuma un biznesa, tie ir argumenti no ministru vai Saeimas deputātu arsenāla. Mēs ar lielāko prieku tirgojamies ar krievu kolēģiem. Mums galvenais ir gūt pārliecību, ka projekts ir komerciāli izdevīgs.
– Ar cik lielu varbūtību jūs pieļaujat, ka šis Visaginas projekts taps, un vai tas nav kaut kā saistīts ar pārējiem diviem Baltijas projektiem – Rail Baltica un sašķidrinātās gāzes termināli, par ko visas trīs Baltijas valstis nespēj vienoties? Ja par šiem nevienojas, vai tas nenozīmē, ka nebūs arī Visaginas AES?
– Tas arī ir jautājums citiem cilvēkiem. Mēs uz šo projektu skatāmies absolūti komerciāli. Tas, ka citām pusēm var būt cita argumentācija, ir loģiski, jo politiķiem ir jābūt politiskai argumentācijai.
– Ja tas ir biznesa projekts, kas no tā iegūst – ja uzbūvē Visaginas AES un Latvijai ir plānotās plus, mīnus 20 daļas? Iedzīvotājiem, ražotājiem nez vai tarifi kritīsies.
– Pirmkārt, pieaugs Latvenergo vērtība, no tā iegūst visi. Ka kāds no Latvijas uzņēmumiem iegūst lielāku vērtību, tad tas ir kopējs ieguvums. Reāls ieguvums visiem ir no tā, ka Baltijā mazinās elektroenerģijas deficīts.
– Kā vienkāršais patērētājs šo ieguvumu sajutīs?
– Paskatieties, piemēram, 4. jūlija Nord Pool bildē, kad tur elektroenerģijas cena bija 25 eiro par megavatstundu un Lietuvā – 50 eiro. Latvijā arī būtu jābūt tai pašai cenai – vienīgi mēs to neredzam, jo te nav birža.
– Bet tarifs teorētiski varētu mazināties?
– No nākamā gada 1. janvāra Igaunijā vairs nav tāda jēdziena kā tarifs – būs tikai brīvais tirgus.
– Labi, maksa par elektroenerģiju – tā varētu samazināties?
– Varu pateikt tikai to – ja turpināsim atrasties situācijā, ka pie mums ir milzīgs deficīts, tad šī maksa pie mums būs augstāka nekā citur. Visagina būtu cenu stabilizējošs faktors. Pie milzīga deficīta, kāds ir tagad, mūs varētu sagaidīt būtiski lielākas cenas par pašreizējām. Visaginas AES izbūve to novērstu.
– Valsts prezidents Andris Bērziņš, runājot par Visaginas AES, izteicies, ka drīzāk jāizvērtē iespējas celt jaunu HES uz Daugavas, kas būtu ekonomiski pamatoti. Latvenergo šefs Āris Žīgurs paudis, ka Daugavas jauda nebūtu pietiekama jaunas HES izbūvei. Kā ir?
– Viss ir relatīvi. Ja salīdzinām, piemēram, Jēkabpils HES izbūvi ar 30 MW jaudas ar virkni zaļo projektu, tad tas, iespējams, būtu pat izskatāms variants, jo pieļauju, ka atbalsta jeb subsīdiju līmenis šim projektam būtu nesalīdzināmi mazāks nekā biomasai vai biogāzei. Bet vismaz pēc šā brīža vērtējuma neredzu, ka Jēkabpils HES varētu uzcelt par tirgus cenu atšķirībā no Visaginas, kuras būve tomēr kaut kādā laika posmā varētu atmaksāties. Jēkabpils HES izbūve neatmaksātos nekad, par Daugavpils HES nemaz nerunājot. Turklāt, jau esošo spēkstaciju jaudai nedaudz virs 1500 MW pievienojot 30 MW, mēs neko būtiski neatrisinām, jo arī šīs stacijas būs pakļautas jau esošajai HES problēmai – sezonalitātei.
– Kāpēc sakāt – par Daugavpils HES nemaz nerunājot?
– Teritoriju applūdinājuma apjoms būtu pārāk liels – tas būtu sarežģīti ne tikai no vides, bet arī īpašumtiesiskā aspekta. Pļaviņu HES jauda ir ap 800 MW, pie Daugavpils Daugava jau ir lēzenāka, kritums nav tik liels, tur būtu jāapplūdina trīsreiz lielāka teritorija, lai dabūtu 100 MW. Jau tagad mums bieži ir problēmas, lai saskaņotu rekonstrukciju esošajās līnijās, kur nu vēl tad, ja būtu jāatpērk vesels novads, par Baltkrievijas teritoriju nemaz nerunājot! Tas nav reālim, un tā nebūtu alternatīva Visaginas AES.
Avots: nra.lv /Baiba Lulle
