«Tā ir viena no labākajām latviešu tautas īpašībām: prast pacelt sevi no nulles,» – saka Valsts prezidents Andris Bērziņš. Intervija ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu: par latviešu īpašībām, par eiro ieviešanu, par modīgajiem ministriem, par nabadzību Latvijā un eksprezidentu privilēģijām.
– Lielākā daļa tautas ir pret eiro ieviešanu, bet Saeima, kā var noprast, nobalsos par. Tautas kalpi kārtējo reizi neieklausīsies tautas balsī. Kā tad tā? Kā vērtējat šo pretrunu?
– Esmu dzirdējis par aptaujām, kurās lielākā daļa izvaicāto cilvēku atbild, ka eiro, patiesību sakot, viņiem individuāli noderēšot gluži labi. Savukārt kopumā, valstiski, viņi šo eiro neredz kā noderīgu esam. Bet praktiski mēs jau esam eirozonā. Manuprāt, ja mēs tur esam faktiski, tad arī juridiski mums tur jābūt. Process sāksies, un tas būs neatgriezenisks un straujš. Eiro ies uz priekšu, lai saglabātu un nostiprinātu savu lomu – patīk mums tas vai nepatīk. Ja mēs gribam piedalīties šajā procesā, mums jāiet tam līdzi. Mēs gan vēl neesam ieguvuši tiešu ietekmi uz lēmumiem eirozonā, bet mēs esam ar šiem procesiem saistīti. Paskatieties, kas notiek tautsaimniecībā: vieni mēs nespējam noturēties, mums vajadzīga sadarbība caur eirozonu. Tā mums šodien ir objektīva realitāte. Ja gribam mainīt savu pieeju, tad mums jāiet 20 gadu atpakaļ, bet diez vai kāds to gribēs darīt.
– Jūs domājat, uz rubļa zonu?
– Mēs tomēr izvēlējāmies eirozonu, un var jau teikt, ka daudz kas nav sasniegts, kā cerēts, tomēr 22 gados veiktās izmaiņas ir acīm redzamas. Piemēram, tādas iespējas, kādas šodien ir jaunatnei, tādu toreiz nebija. No tā potenciāla, ko esam ieguvuši, eiro ir viena no sastāvdaļām. Vairāk nekā septiņus gadus mēs strādājam tīri ar eiro. Starptautiskie norēķini 80% gadījumu notiek ar eiro. Jebkuram aktīvam cilvēkam ir daudz izdevīgāk, ja viņam ir viena nauda kabatā. Jautājums, protams, ir par stabilitāti: ja eiro nenoturēsies, arī mēs nenoturēsimies. Tāpēc teikt, ka tas ir milzīgs risks – iekļauties šajā sistēmā, ir vismaz nesaprātīgi, jo – kura sistēma tad ir stabilāka?
– Ir tomēr dažas Eiropas valstis, kas atsakās iekļauties šajā sistēmā.
– Jāņem vērā, ka tās dažas valstis ir daudz lielākas par Latviju. Ja mēs būtu, piemēram, kā Polija, kurā ir 40 miljoni iedzīvotāju, tad lietas izskatītos citādi. Mēs esam tikai divi miljoni, turklāt mūsu diemžēl paliek mazāk, nevis mēs augam augumā.
– Iespējams, eiro atbalstītāju pulks būtu skaitliski lielāks, ja varneši nevis augstprātīgi noliktu tautu pie ratiem, sak, paklusējiet, nebāzieties, kur nevajag, mēs paši zinām, kas un kad jādara ar to eiro, bet vienkārši izskaidrotu, kādi ir plusi un kādi ir mīnusi, pievienojoties eirozonai.
– Jāatzīst, ka eiro lietas tiek pasniegtas ļoti tehniski. Negribu neko pārmest Latvijas Bankai, bet tas pēdējais lata modelis, kas tika izlaists…
– Kapu zvani latam?
– Jā, emocionāli es ļoti labi saprotu, kā cilvēki to uztver. Mana mamma pieclatniekus no kara sākuma nēsāja, iešūtus jostā – lai tos nosargātu. Arī šobrīd emocionālais aspekts nav viegli pārvarams. Bet praktiski mēs jau esam eiro pusē.
– Lats ir viens no Latvijas valstiskuma simboliem, to taču nevar noliegt. Lata noliegums ir vēl viens solis pārliberalizētās Eiropas virzienā.
– Ja mēs gribam ilgtermiņā Latviju saglabāt, tad tas ceļš ir caur Eiropu.
– Tad varbūt tie, no kuriem tas atkarīgs, varētu tautai to izskaidrot?
– Tieši tāpēc Latvijas Bankai tas ir sanācis savādi – tie kapu zvani. Diez vai tādi gājieni var cilvēkus pārliecināt par to, ka šis ceļš ir vislabākais. Taču atkārtošu vēlreiz: objektīvā realitāte ir tāda, ka tas ir jādara, respektīvi, mums jāiekļaujas eirozonā. Tāpēc es cilvēciski mēģināšu skaidrot, ka tas ir veids, kā mēs Latvijai varam nodrošināt ilgtermiņu un būt tajā sistēmā, ar kuras palīdzību iet tālāk.
– Vai sacītais nozīmē, ka jūs personiski piedalīsieties eiro reklāmas kampaņā?
– Es nekad neesmu slēpis savu viedokli eiro jautājumā. Es ar skaidrošanu nodarbojos jau tad, kad citi to vēl nedarīja. Eiro būs viens no tiem soļiem, kas var nest Latvijai stabilitāti.
– Parunāsim par ministriem. Vienā no preses konferencēm tika jautāts jūsu viedoklis par demisiju pieprasījumiem: tie esot modes lieta. Izrādās, mums ir tādi modīgi ministri: Viņķele, Sprūdžs, Circene, Ķīlis...
– Tas ir vieglākais ceļš: ja kādam šķiet, ka viens cilvēks ir nesaprotams un nepieņemams, tad viņu katrā ziņā vajag nobīdīt malā. Sevišķi tas attiecas uz veselības jomu: ja demaršu veic tā puse, kurai jānodrošina veselības aprūpe – es domāju ģimenes ārstus –, tad tas izskatās vismaz dīvaini. Ja kādam nepatīk tas vai cits ministrs, tad vajag pateikt, kas, viņaprāt, būtu jādara, lai lietas mainītos. Jādod priekšlikumi: mēs domājam, ka labāks ministrs būtu tas un tas. Un kāpēc? Tāpēc, ka viņš pirms tam ir izdarījis to un to, bet tagad viņam ir jaunas idejas – tādas un tādas. Jābūt konstruktīviem. Noliegums ir tās pašas Pirātu partijas darbības mehānisms: viss, ko veic esošie ministri, ir nepareizi, bet, kā ir pareizi, mēs nezinām. Vācijā Pirātu partija dabū ap 10% balsu. Tas ir fenomens pats par sevi. Vieglāk jau ir noliegt tos, kas dara. Saprātīgi cilvēki tomēr atbalstīs tos, kas mēģinās darīt tā, kā ir labāk, nevis tos, kuri tikai protestē.
– Tas viss ir jauki. Bet, piemēram, Sprūdža gadījumā gan Pašvaldību savienībai, gan Lielo pilsētu asociācijai bija pilnīgi konkrētas pretenzijas pret ministra darbu, nevis tikai emocionāli izsaucieni, ka viņš mums, lūk, nepatīk. Un bija arī konkrēti priekšlikumi. Daudzu pašvaldību vairāk vai mazāk apslēptais konflikts ar Sprūdžu ir ieildzis un dziļš.
– Šis konflikts no loģiskās attīstības viedokļa šķiet kā viens no labākajiem, ja var tā teikt. Ministrs nāca ar idejām, bet arī otrai pusei bija idejas un to pamatojums. Nezinu, kāda būs attīstība uz priekšu, taču ceru, ka tiks pieņemts lēmums, kas būs labs abām pusēm. Ko ministrijai vajadzēja izdarīt un ko tā neizdarīja, bija pašvaldību reformas izvērtējums, jo tikai no tā varētu secināt, kurām pašvaldībām jāsamazina deputātu skaits un kurām – ne. Deputātu skaita samazināšana neatrisinās pamatjautājumu – pašvaldību sistēmas attīstību. Kad šis jautājums nokļūs parlamentā, domāju, būs ļoti asas debates, un deputāti būs spiesti risināt jautājumus, kurus nav atrisinājusi ministrija.
– Ministre Viņķele savukārt satracinājusi Latvijas iedzīvotājus ar lauku noplicināšanas un dzimumu novienādošanas idejām, kā arī ar pensionāru pazemošanu. Bet Ķīļa konflikts ar augstskolām jau sāk kļūt hrestomātisks.
– Neesmu detaļās iedziļinājies, ko tur kas teica, bet Labklājības ministrija, protams, ir ļoti sarežģīta, taču pašvaldības būs tās, kuras izvērtēs – kam vajag atbalstu un kam ne. Bet izglītība faktiski ir globāls jautājums: lielai cilvēku daļai izglītība nesasniedz tādu līmeni, lai viņi varētu saņemt normālu darbu. Latvijā profesionālā izglītība un profesionālā orientācija vispār palikusi iepakaļus laikam. Ja šos jautājumus nerisinās, krīze izglītības jomā tikai padziļināsies. Risinājumu var atrast tikai, strādājot visiem kopā, nevis padzenot vienu vai otru amatpersonu. Ar to nedomāju tikai ministru, bet visus konflikta dalībniekus. Starp citu, skatot apžēlošanas lūgumus, kas man ir tāds jautājums, par kuru nemaz daudzi nezina, es pamanu, ka tiem, kuri nāks ārā no cietumiem, nav nekādas izglītības: ko tad viņi brīvībā darīs? Kā atradīs darbu? Viņiem faktiski nav nākotnes. Labākajā gadījumā dzīvos uz pabalstiem vai arī kļūs par brīva ienākuma guvējiem visos iespējamos veidos. Problēma ir ļoti liela: pētot apžēlošanas rakstus, vidējais šo cilvēku vecums ir ap 30 gadiem, un tas ir aktīvs vecums. Padomājiet, cik ilgus gadus šī problēma vēl ies visiem līdzi. Uzskatu, ka mūsu valstī pamata un vidējā izglītība ir labā līmenī, jādomā vairāk par profesionālo. Lūk, piemērs: Mālpils profesionālā vidusskola uzņem audzēkņus no 54 Latvijas novadiem, un profesiju piedāvājums tur ir ļoti saprātīgs – pavāri, santehniķi, galdnieki. Bet skolas finansējums ir tikai uz pašvaldības pleciem, cita atbalsta nav. Izglītības jautājumi šobrīd ir vissvarīgākie, un es diemžēl nekur nedzirdēju neko glaimojošu par Izglītības ministriju.
– Daudzus satrauc, ka ministre Viņķele aktīvi izceļas ar liberālisma ideju atbalstu, un tā vien šķiet, ka Latvijā – tāpat kā vienā otrā Eiropas valstī – vecākus sāks saukt nevis par māti un tēvu, bet par vecāku nr. 1 un vecāku nr. 2. Cik tālu mēs aiziesim šajā absurdā?
– Šā jautājuma sakarā par sevi varu teikt, ka esmu vecmodīgs cilvēks. Neredzu neko labāku par salikumu «māte – sieviete, tēvs – vīrietis», un es centīšos balstīt tradicionālās ģimenes, jo tas ir nācijas izdzīvošanas pamatjautājums. Arī skolās šis jautājums ir jāskata.
– Nesen tika vēstīts, ka no 2004. līdz 2008. gadam nabadzības riska indekss Latvijā palielinājies no 19% līdz 26% un bijis viens no visaugstākajiem Eiropas Savienībā. Pēc tam kādā intervijā jūs teicāt, ka «no dažiem negatīviem piemēriem nevar izdarīt kopējos secinājumus» un neesot arī īstas saprašanas par reālo situāciju Latvijā. Cilvēki bija sašutuši, jūs pēc tam atvainojāties par neprecīzu izteikšanos. Vai tagad paskaidrosiet savu nostāju nabadzības jautājumā?
– Manuprāt, mēs nereti vēlamies būt melnāki, nekā patiesībā esam. To, ka Latvijas dzīves līmenis, salīdzinot ar daudzām valstīm, ir ievērojami zemāks, mēs labi zinām. Tomēr tas ir arī jautājums par valsts un pašvaldību attiecībām, par pašvaldības lomas palielināšanu, lai to darbs tiešām nonāktu līdz katram cilvēkam un prastu izvērtēt situāciju, kādā katrs atrodas. Pašvaldībām jāizvērtē, vai cilvēkam jāpalīdz izkulties no bedres, vai viņš nedaudz jāpabalsta, lai sāktu domāt par darbu. Ja cilvēkam ir grūti, viņam jādod pamats, no kura atsperties, un tas nav maz. Jāliek katram cilvēkam pašam domāt un pašam būt aktīvam. Krīzes laikā nodarbinātības līmenis kritās, bet tagad darba vietu piedāvājums ievērojami pieaudzis – šogad ir aptuveni 50 000 jaunu darba vietu. Ja līdzekļus izmantos tikai sociālo jautājumu risināšanai, mēs beigu beigās aizbrauksim greizā virzienā. Būtiskākais ir saprast, kuram tiešām vajag palīdzēt, un tam arī palīdzēt. Tur nav nekādu jautājumu. Bet pārējiem gan ir jāstrādā.
– Man šķiet, ka tie, kuri atrodas augstos vai mazāk augstos amatos, bieži vien nezina, kā dzīvo tauta. Esmu bijusi pie cilvēkiem, kas dzīvo zem nabadzības robežas, esmu kopā ar draugiem viņiem palīdzējusi. Un šie nabadzības piemeklētie cilvēki vienmēr ir bijuši pārsteigti par to, ka viņiem vispār kāds palīdz! Vai jūs esat kādreiz bijis pie tādiem cilvēkiem?
– Nu, protams, ka esmu! Esmu arī dzīvojis tādā vidē. Viens otrs iztēlojas, ka es, lūk, esmu strādājis bankā, tātad tā bijis visu mūžu. Bet es savas darba gaitas sāku no nulles, no pilnīga sabrukuma. Laukos tagad kontaktējos ar visiem cilvēkiem, kas apkārtnē dzīvo.
– Vai viņi dzīvo nabadzīgi?
– Ja viņu dzīves līmeni mērītu pēc Eurostat datiem, viņi tiktu uzskatīti par nabadzīgiem cilvēkiem. Bet es zinu, ka viņi strādā, paši sevi uztur, tas ir fenomenāli, kā viņi spēj to izdarīt, ņemot vērā arī to, ka viņu pensijas ir niecīgas. Latvietis ir sīksts, viņš nekad nepadodas. Bet ir arī cita lieta. Daļa nabadzīgo cilvēku tiešām dzīvo smagos apstākļos, mēģinādami nemitīgi tos uzlabot, taču ir arī tādi, kuriem šķiet, ka tas ir viņu labākais iespējamais dzīvesveids, ko neviens pat ar vislielāko vēlēšanos neizmainīs. Tas nav jautājums par bagātību vai nabadzību, tas ir jautājums par dzīvesveidu. Un tas mēdz būt dažāds. Mana mamma reiz teica: ja tu, dēliņ, gribi mani vest uz pilsētu, tad labāk ved uzreiz uz kapiem. Viņa nepieņemtu pilsētas dzīvesveidu. Lauki ir viņas vieta un viņas mūžs. Bet tas neliecina, ka viņai kaut kas būtu laukos pietrūcis. Ja lauciniekus vērtē pēc ieņēmumu lieluma un pēc Eurostat metodoloģijas, tad viņi tiešām ir nabadzīgi cilvēki. Bet lauku cilvēki dzīvo stingri un mērķtiecīgi. Atceros, mamma stāstīja, ka, izejot no Pirmā pasaules kara, viņas ģimene bija pazaudējusi pilnīgi visu, bet, atnākot 1949. gadam, ģimene atkal bijusi gatava izsūtīšanai, kas nozīmē to, ka ar čaklumu un neatlaidību tā bija uzcēlusi sev labklājību. Tā ir viena no labākajām latviešu tautas īpašībām: prast pacelt sevi no nulles. Mēs taču zinām, ka tie latvieši, kurus izveda uz Sibīriju, arī tur prata iet uz priekšu.
– «Šo gadu Latvijas un Krievijas attiecībās nevar dēvēt kā veiksmīgu – situāciju krietni pabojāja Latvijas politiķu izteikumi par Krieviju kā valodu referenduma rīkotāju un tas, ka manai valstij attiecībā uz Baltiju ir kādi slepeni mērķi,» tā intervijā laikrakstam Čas teica Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs. Kādas jums šķiet Latvijas un Krievijas attiecības aizvadītajā gadā?
– Ja palūkojamies, kas notiek ekonomikā, kopīgais tirdzniecības apjoms ar Krieviju ir audzis. Krievijas ieguldījumi Latvijā ir auguši. Kopumā, es domāju, attiecības ir gājušas pozitīvā virzienā. Bija arī vēstījums no vagonbūves koncerna Uralvagonzavod, ka šis uzņēmums gatavojas ieguldīt krietnu naudas summu Jelgavā, bijušajā rūpnīcā RAF: Uralvagonzavod ir paredzējis iegādāties ražošanas ēkas un nepieciešamās platības RAF teritorijā, par ko arī jau ir noslēgts nodomu protokols ar iesaistītajām pusēm. Rūpnīca Jelgavā varētu sākt darboties jau nākamā gada martā. Vērtējot objektīvi, mūsu attiecības ir gājušas pozitīvā virzienā. Cilvēcisko attiecību jomā, domāju, daudz kas ir uzlabojies, politikā – to grūti izmērīt. Politikā vienmēr ir daudz, ko darīt. Taču nav nepārvaramu šķēršļu, lai apstātos attiecību uzlabošanas jomā. Tiekoties ar cilvēkiem, ar Mazākumtautību komisiju, es neteiktu, ka visi būtu noskaņoti pesimistiski un negatīvi. Protams, tiek pacelti būtiski jautājumi, un mēs tos mēģinām risināt.
– Vai tas, ka Lindermans&Co mūsu valstī nodarbojas ar šķeltniecisku, uz separātismu mudinošu darbību, nav Krievijas interesēs?
– Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs. Es drīzāk teiktu tā: jādara viss pozitīvais, lai dzīve ietu uz priekšu normālā gaitā. Ja gribēsim cīnīties ar katru, kas domā citādi, mēs nekur nenokļūsim, mēs tikai cīnīsimies. Bet nav šaubu, ka atbildīgajām valsts drošības institūcijām ir jādara savs darbs.
– Viņš ne tikai domā citādi, bet arī šķeļ cilvēkus Latvijā. Vai tad tiešām mēs varam viņam ļaut šo darbību turpināt?
– Tas acīmredzot ir mūsu likumdošanas un izvērtēšanas jautājums. Drošības iestādēm ir piešķirti resursi, lai viņi savas kompetences robežās novērtētu situāciju, veicot konkrētas likumā paredzētas darbības. Jautājumi par nepieciešamajām likuma izmaiņām, lai nodrošinātu valsts neatkarību, arī tiek aktualizēti. Ģenerālprokuratūra un Tieslietu ministrija kopīgi strādā pie šiem jautājumiem.
– Iespējams, ka tāda Lindermana partija mēģinās iekļūt, piemēram, Rīgas domē. Bet tur jau tagad priekšā ir vairākas spožas kandidatūras, kas vēlas ieņemt galvaspilsētas mēra krēslu. Vēlēšanu šovs faktiski jau ir sācies. Viena no kandidātēm, Sarmīte Ēlerte, prezentēdama Rīgas vīziju, dzelžaini smaidot, uzbrauca arī Valsts prezidentam. Kā jūs vērtējat kandidātu cīņas paņēmienus?
– Domāju, ka uzvarēs tie, kas runās par saviem iecerētajiem labajiem darbiem, kurus viņi gatavojas veikt vēlētāju labā. Uzvarēs tie, kuri rīkojas loģiski un saprātīgi. Ja kāds domā, ka panākumus var gūt ar citu cilvēku nosodīšanu, tas ir diezgan veltīgi, jo vēlētāji taču nav vientieši, viņi redz patiesību. Paredzu, ka vēlēšanu rezultāti precīzi attēlos vēlētāju kritisko noskaņojumu. Pašvaldību vēlēšanas no Saeimas vēlēšanām atšķiras ar to, ka tās ir tuvāk reālajai dzīvei, un uz tām taisīt lielo politiku – nu, tas nav reāli.
– Par prezidentu privilēģijām. Jūs esat nācis klajā ar iniciatīvu, kas paredzētu mainīt tās privilēģijas, kuras patlaban saskaņā ar likumu pienākas valsts pirmajai personai pēc prezidentūras beigām. Liela daļa tautas ir sašutusi par treknajiem pēcprezidentūras kumosiem, kurus dabon bijušie prezidenti. Vai domājat, ka situācija varētu mainīties?
– Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka prezidenta darbs ir tāds pats kā jebkurš cits darbs. Šā darba veicējam nav vajadzīgas nekādas privilēģijas, šim darbam vajadzīgs tikai nodrošinājums. Un es ceru, ka Saeima akceptēs manas iesniegtās izmaiņas, jo tās pagaidām ir tikai viens solis privilēģiju mazināšanas virzienā, jo uz to jāiet pakāpeniski. Tas ir process, kurā nevar visu uzreiz izmainīt.
– Bet jums jau aizrādīja: jūs jau esat materiāli nodrošināts, jums neko nevajag, sak, tātad jums par to neklātos runāt.
– Vai tad, prezidenta amatu ieņemot, galvenā doma ir par to, ko šajā amatā var nopelnīt? Es tomēr gribētu dzīvot tādā valstī, kur valda saprāts.
Avots: nra.lv /Elita Veidemane
