Latvijas Banka cēlusi gaismā Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinus, ka vidējā alga Latvijā pēc latu nomināla pārsniegusi pirmskrīzes līmeni.
Nostāsts par labklājības pieaugumu Latvijā nācis no iestādes, kurai ar Latviju tik vien sakara kā vārds nosaukumā. Rēķinot pēc algu līmeņa, LB ir novietojama kaut kur starp Vāciju un Luksemburgu. LB internetā ir publiskojusi algas 21 darbiniekam ar «valsts amatpersonas» statusu. Šo sarakstu, protams, atklāj LB prezidents ar jūnijā saņemtiem 4569 latiem, kas nav augstākā alga LB. Tā nav pirmā reize (ne pirmais mēnesis, ne pirmais gads), kad par bankas vērtīgāko darbinieku atzīts vērtspapīru tirgotājs Raivo Vanags ar 6396 latiem.
Valsts amatpersonas statuss negarantē augstākās algas bankā. Pāris gadījumos tās zemākas pat par tūkstoti, bet pārskats par citu darbinieku atalgojumiem amatu, nevis uzvārdu sadalījumā liek domāt, ka vidējā alga LB ir krietni virs tūkstoša. Strādnieks par labu darbu var cerēt uz 970 latiem mēnesī, sētnieks – uz 325 latiem.
LB publiskais iznāciens būtu bijis vērtīgāks, ja LB dalītos salīdzinājumā ar pašas bankas darbinieku algām un bankas pieredzi, piemēram, darba ražīguma paaugstināšanā, ko banka tik sirsnīgi novēl valstij. Grūti noticēt, ka tūkstošiem latu mēnesī saņemošie LB darbinieki patiešām saprot, ko reālajā dzīvē nozīmē ja ne desmit, tad piecas reizes zemākas algas un to izmaiņas par dažiem latiem mēnesī. Var, protams, norādīt, ka makroekonomikai nav nekāda sakara ar mikroekomiku gan uzņēmumu, gan mājsaimniecību budžetu griezumos. Kaut kādu saistību starp šīm savstarpēji nošķirtajām ekonomikām iezīmē tikai tas, ka vēlēšanās spriedelēt par makroekonomiku pieaug proporcionāli spriedelētāja algai, kas tomēr paliek mikroekonomikas sastāvdaļa. Tikpat neapstrīdami šī likumsakarība darbojas arī pretējā virzienā. Jo cilvēkiem zemāka alga, jo ciešāka pārliecība, ka īstenībā nekādas makroekonomikas nemaz nav, jo tā ir tikai lielo algu saņēmēju izgudrojums, lai attaisnotu to, ka viņu milzīgās algas nemaz neesot tik milzīgas attiecībā pret viņu uzrādītajiem makroekonomiskajiem rādītājiem. Uzkrītoši arī tas, ka caurmērā daudz pieticīgāk atalgotajiem Centrālās statistikas pārvaldes darbiniekiem piemīt atbilstoši mazāka vēlme izpausties par Latvijas tagadējo uzplaukumu. To, manipulējot ar CSP savāktajiem skaitļiem, dara LB, Finanšu ministrijas un vēl dažu iestāžu pārtūkstošlatnieki, kad iedomājas uzmundrināt visus pārējos Latvijā nodarbinātos cilvēkus – caurmērā pārsimtlatniekus. Prieka saucienu vietā gan viņi izdzird vai interneta komentāros izlasa tikai nievas, tajā skaitā arī nepelnītus apvainojumus. Latvijas valsts taču pastāv un nodrošina jebkura šīs valsts iedzīvotāja ietilpšanu zelta miljardā, t.i., starp to vienu miljardu zemeslodes iedzīvotāju, kuri dzīvo daudz pārticīgāk nekā seši atlikušie miljardi.
LB cenšas uzmundrināt Latvijas sabiedrību ar neapstrīdamu faktu, ka 357 > 350. Proti, ka šā gada martā, līdz kuram sniedzas CSP aprēķini par vidējo algu Latvijā, vidējā alga bijusi par septiņiem latiem augstāka nekā vidēji 2008. gadā jeb pirmskrīzes spicē. Jau šā gada janvāra rādītājs ir bijis 351 lats, bet pareizi vien bija ar šāda fakta izziņošanu nesteigties un sagaidīt apstiprinājumu, ka algu pārsniegums ir ekonomiska tendence, nevis mērījumu neprecizitāšu summa.
LB neizlaiž no redzesloka to, ka ar latu daudzuma nosaukšanu nepietiek. Ir jāņem vērā arī latu pirktspēja jeb tās kritums inflācijas rezultātā. Kā jau Neatkarīgā informēja
10. jūlijā, pēdējo 12 mēnešu inflācija, pēc oficiālās versijas, esot bijusi 0,2%, bet tas jau ir zem ikdienas cenu izmaiņu uztveramības sliekšņa. Jaunākais algu salīdzinājums, kā jau teikts, attiecas uz martu un esot bijis no 340 latiem pēc nodokļu nomaksas 2012. gada martā līdz 357 latiem šogad. Šie +17 lati atbilst +5%. Tālāk atliek salīdzināt +0,2% cenām ar +5% algām un doties pasaulē ar šķietami matemātiski pamatotu saukli par divdesmitpieckārtēju (!) labklājības pieaugumu, jo 5 : 0,2 (tātad – cik reižu algas augušas straujāk nekā cenas) patiešām ir 25. Tāds, lūk, veiksmes stāsts, par ko Latvija ir atalgota ar solījumu tikt uzņemtai
eirozonā.
LB tūkstošlatnieki nav pievērsuši pietiekamu uzmanību tam, ka tagadējie 357 lati pēc savas pirktspējas zaudē 350 latiem 2008. gadā. Pēc CSP aprēķiniem, laikā no 2005. līdz 2008. gadam vidējā patēriņa cena pieaugusi par 35,4%, bet algas ar +98,8% paspējušas gandrīz dubultoties. Tagad 2008. gada līmenī atgriežas tikai algas, bet 2012. gada cenas jau sen bija šim līmenim pāri ar +48,3 pret to pašu 2005. gadu. Tātad tuvāk patiesībai ir izjūta par iedzīvotāju pirktspējas pazemināšanos par 48,3 – 35,4 = 12,9 procentpunktiem, kuru izteikšanai reālās dzīves terminos Neatkarīgā lūdza šeit aptaujāto cilvēku palīdzību. Vienā virzienā ar šiem –12,9 procentpunktiem darbojas vēl vismaz trīs citi faktori: banku aizdevumu pieejamības samazināšanās, nodarbināto skaita un kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita sarukums. Tas liek nebūt ne trūcīgākajam Latvijas iedzīvotāju slānim piederošajiem cilvēkiem izteikties visai pieticīgi un piesardzīgi.
***
PIEREDZE:
Aivars MACKEVIČS, BalticTravelnews.com direktors:
– Bezdarba līmenis joprojām ir augsts, taču uzņēmumiem lielas grūtības sagādā atrast kvalificētu darbaspēku. Tie uzņēmumi, kas tikuši pāri krīzei, daudz rūpīgāk atlasa sava darba profilam atbilstošus speciālistus pēc principa, ka labāk lai ir viens un augsti kvalificēts darbinieks, nevis desmit strādnieku, kuru pienākumi pārklājas. Ar algām uzņēmumi nav tikuši līdz trekno gadu līmenim. Šobrīd atsākas sarunas par bonusiem, kādus uzņēmumi varētu piedāvāt saviem darbiniekiem vēl bez naudas. Tā varētu būt apdrošināšana, varbūt brīvpusdienas.
Lolita NEIMANE, dietoloģe:
– Man ir palaimējies tādā ziņā, ka man ir stabils darbs, kurš ir bijis pietiekami atalgots kā agrāk, krīzes laikā, tā arī tagad. Medicīnas nozarē ir diez gan grūti salīdzināt mediķu atalgojumus, jo tie ļoti svārstās un ir atkarīgi no dažādiem faktoriem. Ar uztura speciālistu pieprasījumu darba tirgū viss ir kārtībā, tas aug. Lai gan šīs profesijas atpazīstamība nav pagaidām liela, tas nav pamats, lai runātu par tās nelietderību. Ja runā par cenu līmeni valstī, tad ir jāskatās dažādas nozares. Personīgi man acīs krīt degvielas cenas uzpildes stacijās.
Andris LASMANIS, Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas prezidents:
– Nejūtu nekādu algas kāpumu. Kāda darba samaksa bijusi pirms krīzes un krīzes laikā, tāda tā ir palikusi arī šodien. Savukārt visas darbam nepieciešamās lietas, visi pirkumi, kas jāveic medicīniskajai aprūpei, ir palikuši ievērojami dārgāki. Respektīvi – cenas ir augušas, taču samaksa par darbu palikusi līdzšinējā. Lai gan tolaik bija lielais aizņēmumu un kredītu bums un pakalpojumus varēja pārdot dārgāk. Tagad es pērku to, ko man patiešām vajag, nevis to, ko vēlos. Taču man gribas ticēt, ka no lielā kritiena esam atguvušies.
Avots: nra.lv / Arnis Kluinis
