Lai arī Latvijā iedzīvotāji kļūst arvien modernāki, izmanto jaunās tehnoloģijas, pārvācas uz dzīvi pilsētā un urbanizētā vidē, mūsu tautai vienmēr bijis svarīgs darbs un saikne ar zemi. Taču esošā lauku attīstības politika to nesekmē un lauksaimniecības zemju platības Latvijā arvien sarūk.
Ja 80-os gados Latvijā bija aptuveni 3 miljoni hektāru lauksaimniecības zemes, tad tagad šīs platības ir nokritušās jau līdz 2 miljoniem. Lauki aizaug ar krūmiem, turklāt daudzas teritorijas netiek apsaimniekotas. Nepieciešams nopietni pārdomāt lauksaimniecības politiku Latvijā.
Vispirms jāsakārto atbalsta programmas, kas mudina iedzīvotājus atgriezties laukos, uzsākt saimniekošanu, apstrādāt laukus. Valsts atbalsts jaunajiem zemniekiem jāpiemēro nevis izvērtējot entuziastu vecumu, bet gan nodarbošanos – jaunais ir tas, kas ar lauksaimniecību uzsācis nodarboties no nulles, nevis tas, kuram ir tikai 20 gadi. Arī 50 un vairāk gados cilvēkam jādod iespēja ar ģimeni pārcelties uz laukiem un kļūt par jauno zemnieku.
Otrkārt, Eiropas fondu vai valsts budžeta līdzekļi jānovirza, lai paplašinātu lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Latvijā ir daudz teritorijas, kuras nevar izmantot lauksaimniecībā un kurās lieli līdzekļi jāiegulda vien, lai tās meliorētu un sakārtotu – lai tās būtu piemērotas lauksaimniecībai. Diemžēl zemniekiem nav šāda kapitāla, ko ieguldīt vēl pirms teritorija ir sniegusi kādu finansiālu atdevi.
Nekavējoties nopietnā līmenī jāpaceļ novārtā atstātā meliorācija, jo pēc desmit gadiem jau būs vajadzīgi miljardi, lai šo zemi atkal pārvērstu lauksaimniecībā izmantojamā. Lauksaimniecība varbūt ir vienīgā nozare, ko Eiropas Savienība (ES) tā pa īstam atbalsta, kur ienāk nauda. Šobrīd vismaz pusmiljonu hektāru vajadzētu atgūt lauksaimniecībai.
Tāpat, nepieciešama pārliecība, ka Briseles ierēdņi piešķirs naudu meliorācijai, kas paredzēta Lauku attīstības plānā. Šobrīd tie norāda, ka mēs nemaz tā visu nedrīkstam meliorēt. Viņi uzskata, ka ja kāda vieta pārpurvojusies un apaugusi ar krūmājiem, tad to vajadzētu saglabāt esošā stāvoklī, savukārt, mums nākas ierēdņiem skaidrot, ka nav runa par jaunu vietu apgūšanu, bet par to, kā atjaunot jau esošo meliorācijas sistēmu, kas darbojās Latvijā pirms 20-30 gadiem.
Treškārt, Latvijas laukos ir nepieciešami speciālisti, kas mācību laikā guvuši ne tikai teorētiskas, bet praktiskas zināšanas. Ražošanai un lauksaimniecībai attīstoties, jauno cilvēku uzmanība jāvērš uz profesionālās izglītības pusi, nodrošinot viņiem prakses iespējas. Jācenšas mainīt sabiedrības uzskatus un jāceļ profesionālās izglītības prestižs, lai jaunieši zina, ka profesija – tā ir vērtība, ko novērtē arī darba devēji. Tas, ka neskaitāmie juristi vai ekonomisti, kas tiek saražoti Latvijā, nereti pēc studijām nezina ko iesākt ar savu diplomu ir jau pierādījies, un būtu laiks valstiskā līmenī domāt ilgtermiņā.
Lai veicinātu Latvijas ekonomikas izaugsmi, jānodrošina vienlīdz stabila visas valsts teritorijas attīstība, tai skaitā pilsētās un lauku teritorijās, novados. Cilvēki un zeme ir Latvijas vērtības, tādēļ lauksaimniecības nozares sakārtošanai jābūt vienai no valsts prioritātēm.
