Lai samazinātu barības elementu izskalošanos un veicinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanos, lauksaimnieciskajā ražošanā arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta vidi saudzējošai saimniekošanai. Lauksaimniecībā lietoto barības vielu pārpalikums ieplūst apkārtējā vidē un tālāk arī Baltijas jūrā. Tas ir viens no faktoriem, kas veicina Baltijas jūras eitrofikāciju – apstākļus, kad ūdenstilpē biogēno elementu (slāpekļa, fosfora un silīcija savienojumi) satura pieauguma deļ, ievērojami palielinās bioloģisko procesu intensitāte, kas vispirms novērojama kā aļģu attīstība, organiskās vielas uzkrāšanās un kopumā noved pie ievērojamas ūdens kvalitātes pasliktināšanās.
Tieši slāpekļa un fosfora piesārņojuma samazināšana ir viens no prioritārajiem uzdevumiem Eiropas Komisijas un ANO Vides Programmā (2010). Pēdējo 100 gadu laikā Baltija jūras unikālā ekosistēma kļuvusi par barības vielām pārsātinātu vidi, jo katru gadu tajā nonāk aptuveni miljons tonnu slāpekļa un 35 tūkstoši tonnu fosfora. Redzamākā izpausme ir zilaļģu ziedēšana, tām pārklājot lielas ūdens platības ar zaļganām, toksiskām gļotām, kuru dēļ daudzās vietās nav iespējams peldēties. Tā ir redzamā daļa, bet zem aļģu virskārtas notiek intensīva skābekļa patērēšana, tā sāk pietrūkt ūdenī dzīvojošiem dzīvniekiem, zivīm. Lieli Baltijas jūras apgabali ir miruši, skābekļa bada dēļ tajos vairs nav dzīvības.
Tur vainojamas pūstošās aļģes, kas sadaloties patērē skābekli. Slāpekļa un fosfora koncentrācijas pieaugumu ūdenī jeb eitrofikāciju ( no grieķu valodas eitrofs – „labi barots") lielā mērā veicina lauksaimnieciskā darbība, tā ir cieši saistīta ar apkārtējo vidi, visvairāk ar ekoloģiskajām sistēmām. Jebkurai darbībai ir sekas – gan acīm redzamas, gan pēc zināma laika visiem jūtamas. Mums ir noteiktas vides jutīgās teritorijas, pašiem cilvēkiem jākļūst jutīgākiem pret dabas procesiem. Vērtējot dažādas lauksaimniecības sistēmas, dabai draudzīgas ir integrētā un bioloģiskā sistēma. Visvairāk iejūtības pret dabu prasa konvencionālā lauksaimniecības sistēma, jo augstāku ražu iegūšanai tiek lietoti minerālmēsli un pesticīdi. Nokļūstot ūdens ekosistēmā, pesticīdi sagrauj dzīvību uzturošos mehānismus, ir daudz bīstamāki, nekā nokļūstot augsnē. Piemēram, raundapa degradācijas laiks ūdenī var ilgt no 1 līdz 3 mēnešiem, bet taifūna – pat līdz 6 mēnešiem.
Lai ierobežotu šo procesu attīstību, lauksaimniekiem jārod risinājums, kā sabalansēt vides prasības ar sistēmu, kas tiem liek palielināt ražu, tā nodrošinot konkurētspēju. Kopsavilkumā varam runāt par galveno pētāmo problēmu, un tā ir vides aizsardzība, rūpes par dabiskās vides saglabāšanu un saudzēšanu, jo aizvien intensīvāk lauksaimniecības kultūraugu audzēšanā tiek izmantoti minerālmēsli, pesticīdi un citas ķīmiskas, dabai svešas vielas.
SIA „Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra" speciālisti vairākos Baltijas jūras reģiona programmas 2007-2013 projektos risina šos aktuālos jautājumus. Sadarbībā ar partneriem no deviņām valstīm tiek īstenots starptautisks projekts „Ekoloģiski sabalansēta lauksaimniecība Baltijas jūru saudzējošā sabiedrībā" (BERAS implementation – Baltic Ecological Recycling Agriculture and Society), kura mērķis ir veicināt ekoloģiski sabalansētas lauksaimniecības prakses ieviešanu, samazinot Baltijas jūras piesārņojumu no lauksaimnieciskas izcelsmes piesārņojuma. Savukārt projekta „Baltic Deal – Labas lauksaimniecības prakses pielietošana" (Putting best agricultural practises into work) galvenais mērķis ir uzlabot Baltijas jūras vidi, veicinot lauksaimniecības attīstību tā, lai netiktu vājināta konkurence vai lauksaimniecības produktu kvalitāte. Projektu ietvaros ir izveidotas demonstrējumu saimniecības, kurās šie jautājumi tiek risināti.
Sadarbībā ar LR Zemkopības ministriju un Gulbenes novada Litenes pagasta kooperatīvo sabiedrību „Klēts" 2011. gadā tika ierīkots demonstrējums, lai pētītu dažādu agrovides pasākumu ieviešanas lietderību intensīvi ražojošā saimniecībā. Demonstrējuma mērķis bija jaunu Labas lauksaimniecības prakses pasākumu ieviešana saimniecībā, lai sabalansētu vides un lauksaimnieciskās ražošanas prasības un samazinātu intensīvas lauksaimniecības radīto noslodzi uz vidi. Lauku attīstības programmas 2007. – 2013. gadam pasākuma „Agrovides maksājumi" ietvaros lauksaimniekiem tiek piedāvāts atbalsts, ievērojot noteiktas saistības. Demonstrējumā tika pētīta pasākuma „Agrovides maksājumi" ieviešanas efektivitāte saimniecībā, ierīkojot rugāju lauku ziemas periodā, ierīkojot buferjoslu 10 m platumā starp rapša lauku un ūdensteci, kā arī pētot palieņu pļavas ekosistēmu.
Ieviešot pasākumu „Rugāju lauks ziemas periodā", samazinās augsnes erozijas risks un barības elementu izskalošanās no augsnes. Šajā laikā nelieto arī augu aizsardzības līdzekļus un minerālmēslus. Latvijā ir iespējama ūdens un vēja radīta augsnes erozija. Ūdens radītā erozija ir atkarīga no lauka slīpuma un augsnes granulometriskā sastāva. Vēja radītā erozija ir atkarīga no augsnes apstākļiem, vēja ātruma, sezonalitātes, lauka lieluma, šķēršļotības un augu segas (A. Kārkliņš, 2008), tāpēc ir svarīgi salīdzināt dažādus augsnes apstrādes veidus. Rugāju atstāšana uz lauka rudenī un ziemā samazina ūdens un vēja eroziju šajā periodā.
Pasākuma „Agrovides maksājumi" apakšpasākums „Buferjoslu ierīkošana" Latvijas Lauku attīstības programmas 2007.–2013. gadam ietvaros tiek īstenots īpaši jutīgajās teritorijās, kas noteiktas saskaņā ar normatīvajiem aktiem par ūdens un augsnes aizsardzību no lauksaimnieciskās darbības izraisītā piesārņojuma ar nitrātiem. Šis pasākums pašreiz netiek atbalstīts visā Latvijas teritorijā. Šobrīd maksājumus par buferjoslu ierīkošanu saņem tikai vides jutīgajās teritorijās saimniekojošie lauksaimnieki, tomēr aktuāli tas ir visā Latvijas teritorijā.
Demonstrējuma ietvaros starp rapša lauku un tam blakus tekošo Apkārtupīti tika ierīkota buferjosla 10 m platumā – iesēta pļavas auzene un airene. Buferjoslas ierīkošanas mērķis – ūdensteces aizsardzība pret piesārņojumu, kāds var rasties intensīvas lauksaimnieciskās darbības rezultātā. Te paveras plašas iespējas pētījumiem gan par buferjoslas optimālo platumu, gan par tās labvēlīgo ietekmi uz vidi – šī vieta ir piemērota dzīvotne kukaiņiem, zirnekļveidīgajiem un citai dzīvajai radībai, tā kalpo augu sugu dažādības saglabāšanai. Svarīgi būtu analizēt ūdens paraugus no drenu notecēm, pētīt barības elementu noplūdi ūdenstecē. Buferjoslas ierīkošana un barības elementus piesaistošo augu (uztvērējaugu) audzēšana var ievērojami samazināt nitrātu, fosfātu un citu barības vielu elementu zudumus. Vislielākie šie zudumi ir ziemas un agra pavasara periodā, it īpaši no rudenī uzartajām platībām. Lai mazinātu šos nelabvēlīgos procesus, vairākās valstīs zemnieki līdz ar graudaugiem sēj barības vielas piesaistošos augus, par to saņemot papildu subsīdijas. Šie augi turpina augt rudenī pēc virsauga novākšanas, tā mazinot minerālvielu izskalošanos, saglabājot un uzlabojot organisko vielu saturu augsnē. Stendē un Priekuļos veikto pētījumu rezultāti par uztvērējaugu efektivitāti tīrumu augsekās liecina, ka šie augi mazina minerālvielu izskalošanos no augsnes, kā arī samazina augsnes eroziju un tos var iestrādāt augsnē kā zaļmēslojumu. Latvijas klimatiskajos apstākļos par labākajiem barības elementus uztverošajiem augiem pēc līdz šim veiktajiem pētījumiem atzīti ganību airene (Lolium perenne) un bargāku ziemu apstākļos – āboliņš (Trifolium), bet var izmantot arī kamolzāli, timotiņu un pļavas auzeni. Labāki ir tie augi, kuri minimāli konkurē ar virsaugu un pēc tā novākšanas rudenī turpina spēcīgi augt.
Demonstrējuma ietvaros kā trešais pasākuma „Agrovides maksājumi" apakšpasākums tika pētīts bioloģiski vērtīgais zālājs, konkrēti – Pededzes upes palieņu pļava, kas atrodas dabas liegumā „Mugurves pļavas" un arī Natura 2000 teritorijā. Šādas platības ir svarīgi novērtēt no dabas aizsardzības skatupunkta, jo tām ir liela nozīme gan tradicionālās lauku ainavas, gan dabisko dzīvotņu saglabāšanā. Galvenā teritorijas vērtība ir dabiskais, maz pārveidotais Pededzes palienes posms ar regulāri applūstošām un ozolu parkveida pļavām. Liegumā konstatēts liels griežu blīvums, ligzdo ormanītis, ķikuts un citas aizsargājamo putnu sugas. Te sastopama arī reta un aizsargājama vaboļu suga – lapukoku praulgrauzis. Demonstrējuma platībā vairākas reizes sezonā tika veikta pļavas apsekošana, atzīmējot tajā augošās augu sugas – Eiropas saulpureni, parasto vīgriezi, purva skalbi, parasto ciņusmilgu, pļavas biteni, purva gandreni, ziemeļu madaru, parasto miežabrāli, pļavas vizuli, vanagvīķi, kā arī vairākas grīšļu sugas. Pļavas un ganības vēsturiski ir izveidojušās cilvēka darbības rezultātā, tāpēc svarīgi vismaz reizi sezonā tās nopļaut, lai nesāktu aizaugt ar krūmiem. Svarīgi apsaimniekot arī šādas teritorijas, kas nav ekonomiski izdevīgas saimniecībai, jo raža netiks iegūta, tomēr nenovērtējama loma ir palieņu pļavu uzturēšanai. Pēc Latvijas Dabas fonda datiem, mūsu valstī bioloģiski vērtīgo zālāju platības ir aptuveni 100 000 ha, bet atbalsta maksājumiem tiek pieteikti tikai aptuveni 28% no vēlamā, tāpēc dabas aizsardzības jomā mums vēl ir daudz darāmā.
Avots: www.laukutikls.lv
