Latvijas krimināllietu advokātu biedrības līdzpriekšsēdētājs, zvērināts advokāts, bijušais izmeklētājs un prokurors Saulvedis Vārpiņš intervijā Neatkarīgajai analizē iemeslus, kādēļ Latvijā apsūdzētajiem nav iespējas realizēt tiesības uz aizstāvību, kā tiesībsargi falsificē pierādījumus un kādēļ tiesas neievēro neitralitāti.
- Ko ietver jēdziens „tiesības uz aizstāvību”?
- Tiesības uz aizstāvību būs tikai tajā gadījumā, ja persona, pret kuru ir izvirzīta apsūdzība, varēs izmantot visus legālos līdzekļus, lai sevi aizstāvētu. Likums apsūdzībai un aizstāvībai definē vienādas tiesības, taču praksē apsūdzībai šīs tiesības ir plašākas, tai ļoti bieži tiek dotas iespējas izmantot daudz blakus apstākļus, lai pierādītu pamatfaktu, turpretī aizstāvībai šādu iespēju nav. Tā ir lielākā problēma mūsu tiesu sistēmā. Piemērām, digitālās TV krimināllietā prokurors divas trešdaļas lieciniekus aicina uz tiesu un pratina, lai pierādītu, ka divi cilvēki noteiktā laika posmā viens otru ir pazinuši, un ja jau viņi viens otru ir pazinuši, tad, pēc prokurora loģikas, viņi kaut kādā brīdī varēja vienoties veikt noziedzīgas darbības. Šādu metožu izmantošana aizstāvībai, protams, tiek liegta ar argumentāciju, ka jāievēro saprātīgi termiņi un jāekonomē valsts līdzekļi. Šādi piemēri rodami ne tikai digitālās TV, bet arī citās sarežģītājās krimināllietās.
Krimināllietas kļuvušas apjomīgas un sarežģītas tādēļ, ka tiesībsargājošajās instancēs palikuši ļoti maz speciālistu, kuri spēj ne tikai adekvāti domāt, bet kuriem ir pietiekama profesionālā pieredze. Pieredzes trūkums tiek piesegts ar iespējām, ko dod varas pozīcijas. Izmantojot šīs pozīcijas, tiek vākti pierādījumi ne tādā veidā, kā tos vajadzētu vākt.
- Cik svarīgs ir sacīkstes princips kriminālprocesā?
- Tas ir ļoti svarīgs, bet pie mums tas nav attīstīts tādā līmenī, kādā tam vajadzētu būt. Šobrīd notiek tā: prokurors iesniedz tiesā pierādījumu kopumu, kuru aizstāvībai jāpārbauda. Aizstāvība nezin, kurus pierādījumus prokurors vēlāk atmetīs kā nederīgus. Pareizi būtu tā, ka prokurors vispirms pateiktu, ar kuriem pierādījumiem, viņaprāt, ir pierādīta apsūdzētā vaina un pārējos pierādījumus noliktu malā. Tagad aizstāvība spiesta velti tērēt laiku un cīnīties ar pierādījumiem, no kuriem lielākā daļa iztiesāšanas laikā kļūst nederīga. Piemēram, t.s. Rīgas domes amatpersonu krimināllietā prokurors bija sanesis kaudzi ar audio ierakstiem. Sākoties pierādījumu izvērtēšanai – cepuri nost prokuroram – viņš paziņoja, ka šos pierādījumus turpmāk neizmantos.
- Kādēļ prokuroram šie neizmantojamie pierādījumu bija jānes uz tiesu? Vai tikai tādēļ, lai radītu iespaidu par pierādījumu daudzumu?
- Tas ir raksturīgi. Bieži krimināllietās tiek iekļauti dažādi materiāli, kuri kā pierādījumi nav izmantojami, taču rada ārēju iespaidu par krimināllietas nopietnumu un milzīgo paveikto prokurora darbu valsts labā. Īpaši jau sarežģītājās krimināllietās prokuroram jāprot nodalīt būtisko, par ko personu var notiesāt, no pārējiem nebūtiskajiem materiāliem. Prokuroriem jāmaina domāšana. Nevajag censties personu notiesāt par visu, par ko tā varētu vai nevarētu būt vainīga. Šie centieni notiesāt par vienalga ko – galvenais notiesāt -, rada milzīgos krimināllietu materiālu apjomus, kas līdzinās Ziemassvētku eglītei, kuras daiļumu raksturo tur sakārto mantiņu daudzums. Jo lielāka un apjomīgāka krimināllieta, jo skaistāka tā izskatās – tas ir bērnudārza domāšanas līmenis. Redzot, ka lietā ir pārliecinoši pierādījumi, arī advokāts bieži vien klientam saka, ka te nav ko cīnīties – kaisi sev pelnus uz galvas un cīnies par mazāku sodu. No valstiskā viedokļa svarīgi, lai personas vaina pēc iespējas ātrāk tiktu konstatēta, lai pēc iespējas ātrāk persona tiktu notiesāta vai attaisnota, nevis, lai tā desmit gadus pavadītu mokošos tiesas procesos, kuros valsts mēģina personu notiesāt vienalga par ko, bet galvenais notiesāt. Svarīgi, lai procesa virzītājs – izmeklētājs vai prokurors – jau savlaicīgi izdalītu lietā svarīgāko. Nākamā būtiskā problēma – ļoti nokrities vainas pierādīšanas standarts. Šī latiņa ir nolaista ļoti zemu. Pierādījumu ieguves jomā valda nesodāmība. Uz tiesu tiek sūtītas lietas pat ar falsificētiem pierādījumiem.
- Prokurori falsificē pierādījumus?
- Nevis prokurori falsificē pierādījumus, bet izmeklēšanas laikā krimināllietā tika iekļauti falsificēti pierādījumi. Kādā krimināllietā par auto zādzību atklājās, ka liecības sniedzis aculiecinieks, kurš par aculiecinieku, ja tā var teikt, piestrādājis arī daudzās citās krimināllietās. Kur bija nepieciešams aculiecinieks, tā tur parādījās šī persona. Šī informācija publiski nekur neizskanēja, toties plaši izskanēja vēsts par informācijas noplūdi KNAB, kur iespējams kāds bija ieinteresēts konkrētās krimināllietas popularizēšanā un tās tālākā virzīšanā. Pierādījumu falsificēšanā skaidri pierādīts, ka vainīgi konkrēti policijas darbinieki. Viņi bija atraduši tā saucamo bomžu, kurš sniedza vajadzīgās liecības par noteiktu atlīdzību.
- Vai tad uzraugošie prokurori šādus pārkāpumus nepamana?
- Jautājums ir par atbildību. Vienīgā institūcija, kura spēj cīnīties ar šādiem pārkāpumiem, ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa, taču tā ir pārpildīta ar sūdzībām. Acīmredzot mūsu amatpersonu viedoklis ir tāds: pirms sūdzība aizceļos līdz Eiropai, kur konstatēs, ka krimināllietā viss salaists grīstē, manis amatā vairs nebūs un man neviens neko nepadarīs. Tāpēc amatpersonām izveidojusies šī pārliecība par nesodāmību. Nupat izskanēja informācija, ka ir attaisnotas personas apsūdzībās par slepkavību. Attaisnotie cilvēki kādu laiku bija pat sēdējuši cietumā, viņu un viņu tuvinieku biogrāfijas sabojātas, jo viņiem ir slepkavas zīmogs. Joprojām neesmu dzirdējis, ka būtu uzsākta kaut vai dienesta izmeklēšana. Viss klusu un mierīgi. Nekādas reakcijas!
- Tad jau sanāk, ka mums šajā jomā ir sliktāk nekā padomju laikos?
- Padomju laikā izmeklētāji un prokurori arī baidījās, ka apsūdzēto var attaisnot. Bet par nepamatotu apsūdzību iestājās atbildība. Šādos gadījumos ir jānoskaidro, vai tā bijusi juridiska kļūda, vai vienkārši nolaidība, vai bijuši falsificēti pierādījumi. Jāatzīst – cilvēks kā vērtība mūsu laikos tiek vērtēts daudz zemāk. Tiek radīts iespaids, ka tie, kuri piesavinājušies kaut kādu naudu,vai kaut ko ne tā izdarījuši ekonomiskajā sfērā, ir ārkārtīgi lieli noziedznieki un uz šī fona šķiet, ka slepkavības un bērnu seksuālā izmantošana bīstamības ziņā atrodas pāris pakāpes zemāk. Piemēram, veicot ekonomisko noziegumu izmeklēšanu, tiek veidotas izmeklēšanas grupas, vākti papīru kalni un taisītas visdīvainākās ekspertīzes, turpretim lietas par bērnu seksuālo izmantošanu tiek atdotas izmeklēšanai absolūtiem neprofesionāļiem. Ja cilvēks kļūdījies un nav nomaksājis kādu nodokli, valsts ņemas no visa spēka, lai viņu notiesātu un iztērē daudz vairāk līdzekļu, nekā viņš nebija nomaksājis nodokļos. Taču, ja nogalināts cilvēks vai sakropļota viņa dvēsele bērnu seksuālās izmantošanas gadījumos, lietas atdod izmeklēt amatieriem. Tas ir absurds!
- Kādas šobrīd apsūdzētajam ir reālās iespējas sevi aizstāvēt?
- Pārbaudot pierādījumus tādā veidā, kādā tiem būtu jābūt pārbaudītiem.
- Kā tam būtu jānotiek?
- Piemēram, ja kādam dokumentam ekspertīzi nozīmējis procesa virzītājs, tad arī apsūdzētajam jādod iespējas nozīmēt savu ekspertīzi, pieaicināt speciālistus ne tikai vietējos, bet arī no ārzemēm. Jāļauj apsūdzētajam iepazīties ar visiem krimināllietā esošajiem datu nesējiem video audio ierakstiem. Jāļauj tos pārbaudīt, nododot tos apsūdzētā rīcībā. Runa taču ir par cilvēka likteni! Bieži vien tiesā kaut ko ātri parāda un saka – nu jūs taču esat iepazinies. Bet tik īsā laikā tas nav iespējams! Ļoti svarīgi ir pārbaudīt liecinieku liecības. Notiek pilnīgs absurds – tiek uzskatīts, ka liecinieka liecība ir pārbaudīta, to tiesas zālē nolasot. Kas tad tā par pārbaudi? Izmeklētājs vai prokurors liecinieku kā vēlas, tā pratina un uzdot tikai tos jautājumus, kas viņam interesē, un piefiksē tikai to, kas viņam svarīgs, bet ne to, kas var būt svarīgs aizstāvībai. Pārbaudot liecības, ir atklājies, ka liecinieks nemaz tik gramatiski pareizi nav spējis runāt, ka viņš vispār nespēj veidot teikumus. Tas nozīmē, ka liecības liecinieka vietā kāds cits ir uzrakstījis. Liecinieku liecības var pārbaudīt tikai vienā ceļā – liecinieku nopratinot, kā to paredz Eiropas Cilvēktiesību konvencija. Apsūdzētajam jādod iespēja liecinieku pratināt, uzdot viņam jautājumus par to, ko viņš ir liecinājis, un pārliecināties, vai viņš patiešām tā ir liecinājis. Liecību nolasīšana nav pārbaude. Tas ir izsmiekls par jēdzienu „pierādījumu pārbaude”. Ja apsūdzība ir atradusi liecinieku un to nopratinājusi, tad tās pienākums ir gādāt, lai šis liecinieks ierodas tiesā un liecina, nevis aizmūk kaut kur uz Īriju. Apsūdzība taču var atļauties liecinieku pratināt visādos šķūnīšos un citur.
- Arī restorānos!
- Jā, arī restorānos. Atbilstoši izpratnei par taisnīgu tiesu un tiesībām uz aizstāvību, to liecinieku liecības, kurus nav iespējams nopratināt, jāmet no lietas ārā, jo šīs liecības nav iespējams pārbaudīt.
- Mēs esam redzējuši, ka pat tad, ja apsūdzības liecinieks ir ieradies tiesā, aizstāvībai tiek liegts viņu pratināt. Vai tas ir likumīgi?
- Mēs bieži sastopamies ar to, ka tiesa atļauj prokuroriem uzdot visus viņus interesējošos jautājumus un aizstāvībai neļauj pat iebilst pret šiem jautājumiem. Kad mēģinu celties kājās un kaut ko teikt, man tiek pārmesta procesa novilcināšana. Jebkurā gadījumā tiesai būtu vismaz jāfiksē aizstāvības jautājumi. Pēc tam tiesa tos var noņemt, ja uzskata tos par nepamatotiem. Tiesa grēko ar to, ka, noņemot aizstāvības jautājumus, tā ne vienmēr zina, uz ko šie jautājumi ir virzīti. Prokuroriem un advokātiem pratinot ir sava taktika, kā uzdodot vienu jautājumu mēģināt dabūt ārā atbildi uz citu jautājumu. Uzdodot jautājumus noteiktā secībā un formā, var panākt noteiktu rezultātu. Reizēm uzdodot pirmo jautājumu var nebūt skaidrs, uz ko tas tiek virzīts, un kādu rezultātu iecerēts panākt. Ja jau advokāts to visu atklās, uzreiz tad zudīs jēga pratināšanai. Tad zūd jēga grāmatām par pratināšanas taktiku. Tā ir īpaša mācība, kuru mūsdienās vairs īpaši nemāca. Liedzot iespējas uzdot jautājumus, advokāta profesionalitāte tiek nonivelēta līdz nullei.
- Ko darīt apsūdzētajam, ja tiesa viņam liedz īstenot būtiskāko savas aizstāvības iespēju – liecinieku pratināšanu? Varbūt viņam teikt: godājamā tiesa, piekrītu, jāekonomē tiesas laiks un valsts nauda, lasiet spriedumu?
- Konkrētā gadījumā tiesa lēmumu – liegt uzdot jautājumus – ir pieņēmusi. Bija tam pamats vai nebija – to var vērtēt tikai nākamajā instancē.
- Bet tikmēr pirmajā instancē apsūdzētais tiks notiesāts un viņam var mainīt drošības līdzekli uz apcietinājumu. Kādas ir viņa iespējas sevi aizstāvēt?
- Jā. Drošības līdzeklis var tikt mainīts, bet nākamās instances pienākums ir konstatēt trūkumus, kurus pieļāvusi zemākā instance – tā saka Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Pie mums tas nenotiek. Nākamā instance tikai konstatē, pareizi vai nepareizi persona notiesāta, bet nepasaka, vai zemākās instances tienesis ir kaut ko pārkāpis, un vai šis pārkāpums radies nejaušības dēļ, vai izdarīts tīši. Ir vairākas ābečnieku gudrības, kuras zina katrs tienesis, un ja atklājas, ka tās pārkāptas, tad būtu jāiestājas atbildībai. Bet pie mums tā nav un tādēļ zemākās instances tiesa tiesā pēc principa – lai tikai lieta tiktu iztiesāta, pēc mums kaut vai ūdensplūdi, lai nākamā instance tiek ar visu galā.
- Bet ko šajā situācijā darīt apsūdzētajam, kā viņam realizēt tiesības uz aizstāvību – doties uz baznīcu un aizlūgt par sevi?
- Es kā advokāts varu ieteikt rīkoties tikai procesuāli – spriedumu pārsūdzēt nākamā instancē. Ja neviens no šiem „sietiem” nenostrādā, tad jāsūdzas Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kur varbūt vēl ir cerības. Kamēr lietu izskatīs Eiropas tiesa, cilvēks uzliktos sodus būs jau izcietis. Tad viņam pateiks – piedod, kļūdījāmies. Valsts kļūdoties sabojā cilvēkam dzīvi un pēc tam pasaka – piedodiet, kļūdījāmies. Tas ir vislielākais absurds.
- Parasti jau pat nepasaka nedz „piedodiet”, nedz „kļūdījāmies”.
- Ir, kad to nepasaka. Piemēram, pieminēšu digitālās TV krimināllietu, bet varam vilkt paralēles arī ar citām lietām. Process ir garš tādēļ, ka izmeklēšana savā laikā nav nodalījusi būtisko no nebūtiskā. Vajadzēja nodot tiesai tikai tos materiālus, ar kuriem šo apsūdzību var pierādīt, nevis nodot tiesai visu, cerībā, ka arī par vis kaut ko citu varēs apsūdzēt, pēc principa – „lai tiesa tiek ar visu skaidrībā. Mūsu uzdevums jau ir tikai uzaudzēt eglīti un to nokārt ar daudzām skaistām mantiņām.” Digitālā TV lieta sākās 2003. gadā. Procesa dalībnieki jau ceturto gadu sēž tiesas zālē. Nesamērīgi ilgais kriminālprocess jau pats par sevi ir sods. Kopš procesa uzsākšanas cilvēks normālā režīmā pārtraucis dzīvot. Viņam noteiktos laikos jāierodas reģistrēties, viņa reputācija ir sagrauta, virs viņa karājas Damokla zobens – draudi nonākt cietumā. Savu sodu šis cilvēks jau ir izcietis pat ja pēc 12 gadiem tiesa viņu pilnībā attaisnos.
- Vai tā no valsts puses nav ņirgāšanās par cilvēku?
- Cilvēks pie mums netiek uztverts kā vērtība. Līdz ko cilvēks tiek iekļauts aizdomās turamo sarakstā, viņš tiek pārvērsts par lietu, kura var tikt mērīta, apskatīta, ar kuru strādā procesa virzītājs. Cilvēks tiek pārvērsts par lietu – tādu pašu, kā krimināllietas sējums. Netiek domāts, ko no konkrētā kriminālprocesa iegūst sabiedrība. Ir pieņēmums, ka cilvēks ir vainīgs un viņš ir jāsoda, neraugoties uz to, kāds ir viņa devums sabiedrībai. Atminos, kad tika tiesāts Vaivaru rehabilitācijas centra vadītājs. Vienā epizodē viņš tika attaisnots, otrā epizodē bija iespējas visus zaudējumus segt, bija izlīgums ar cietušo. Lietu varēja izbeigt. Viņš bija cilvēks ar kolosālu reputāciju. Viņš uzstājās dažādos starptautiskos simpozijos un nesa pasaulē Latvijas vārdu. Tiesā teicu – vai Latvijai ir vajadzīgs tiesāts profesors, kurš pasaulē daudzina Latvijas vārdu? Tas nevienu neinteresēja. Interesēja tikai viens – lai viņš tiktu sodīts. Viņam piesprieda pašu minimālāko sodu, nosacītu ieslodzījumu. Neviens pat necentās analizēt, kāds valstij būs ieguvums no šī soda. Es nezinu, kurš no tā ieguva.
- Iespējams, ka vairums tiesnešu domā tāpat kā Saulvedis Vārpiņš, bet kā izskaidrot, kādēļ tiesneši, lemjot cilvēku likteņus, rīkojas pretēji jūsu paustajai loģikai? Vai tiesnešus kāds sodīs, ja viņi attaisnos apsūdzēto?
- Tiesnešu vidū valda nedrošība.
- Gļēvums?
- Nē, tā ir nedrošība. Jābūt gan arī ļoti drosmīgam, lai notiesātu nevainīgu cilvēku, jo, ja ticam dabas likumiem, tas kaut kad atnāk atpakaļ. Nedomāju, ka pareizi bija atteikties no tiesas tiesībām nosūtīt krimināllietu atpakaļ papildus izmeklēšanai. Nav noslēpums, ka tas bija kluss variants, kā bezcerīgas lietas piebeigt. Tiesai nebija jāmokās. Tagad tiesa lavierē, lai ievērotu kaut kādus saprātīgus termiņus un vienlaikus tiktu galā ar milzīgo krimināllietu materiālu kaudzi. Mazajās krimināllietās parādījusies tiesas tendence – sauciet nopratināt, ko jūs tur gribiet, bet tiesai jau ir viedoklis un tā lems, neraugoties nez uz kādām liecībām. Advokāts vēl runā, bet tiesnesis jau raksta spriedumu, neklausoties līdz galam aizstāvības argumentos.
- Intervijā Neatkarīgajai bijušais tiesnesis Ralfs Beitiņš teica, ka pastāv konflikts starp to, ka tiesu sistēmai sevi ir jāatražo un jātiesā taisnīgi. Vai tā ir?
- Jā. Tiesa kopš padomju laikiem vēl jūtas sasaistīta. Tā kā valsts varas pārstāve jūt sevi tuvāk prokuroriem, nekā aizstāvībai. Tiesai jārod sevī drosme justies neatkarīgai. Ja tiesa ir neatkarīga, prokurors nedrīkst iet pie tiesneša un kaut ko tur runāt, kā, piemēram, bieži iet pie izmeklēšanas tiesneša. Vēl tur piestaigā arī pārstāvji no specdienestiem un arī kaut ko runā. Tas ir absurds.
- Bet ja tienesis nerunās ar specdienestu pārstāvi, viņš riskēs zaudēt pielaidi valsts noslēpumam, līdz ar ko viņa karjera būs vējā.
- Šeit jau parādās šī tieneša nedrošība. Kaut kas šajos regulējumos nav kārtībā. Tieslietu ministrs jau paziņoja, ka tienešiem jāsarīko pārattestācija.
- Runas pār pārattestāciju parādījās saistībā ar Latvijas zaudējumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
- Pāratestācija nebūtu tik svarīga, cik svarīgi, lai tiesas nolēmumos parādītos, ko nepareizu darījis pirmās instances tiesnesis, prokurors, izmeklētājs. Tad varētu pieprasīt atbildību. Nedrīkst būt tā, kā tagad – personu attaisno apsūdzībās par slepkavību, bet neviens nav vainīgs pie tā, ka cilvēks bez vainas nosēdējis cietumā. Atkārtoju – tiesības nosūtīt krimināllietu papildus izmeklēšanai bija veids, kā norādīt uz kļūdām un kļūdaino lietu izbeigt.
- Ja šīs tiesības no likuma nebūtu izņemtas, tad savlaicīgi būtu iespējams konstatēt prokuroru vai izmeklētāju brāķi?
- Jā un tad cilvēkiem gadiem nebūtu jāsēž tiesas zālēs. Tad prokuroram būtu lielāka atbildība un viņš vēlreiz visu labi pārdomātu pirms lietu sūtīt uz tiesu.
- Agrāk arī iztiesāšanas laikā, ja tiesa redzēja, ka apsūdzība nepamatota vai nekvalitatīva, varēja krimināllietu nosūtīt atpakaļ prokuroram kļūdu novēršanai?
- Tā bija. Ja kaut vai iztiesāšanas vidū kļuva redzams, ka apsūdzība nepamatota, lietu varēja sūtīt atpakaļ. Bet tagad tiesai jāiet cauri pilnīgi visai lietai un apsūdzēto vai nu jānotiesā, vai jāattaisno. Līdz ar to iztiesāšanas process ir daudz garāks.
- Vai varam secināt, ka tiesību uz aizstāvību pamatprincips – nevainīguma prezumpcija – ir fikcija?
- Tā pārvēršas par fikciju dēļ tā, ka pierādīšanas standarts ir nolaists pavisam zemu. Formāli reizēm pat likums tiek ievērots un aizstāvībai ļauj pratināt lieciniekus, pieaicināt ekspertus un tā tālāk, taču pierādījumi netiek vērtēti tā, kā tos vajadzētu vērtēt – jebkuras šaubas tulkot par labu apsūdzētajam. Nevainīguma prezumpcijas princips tiek pārkāpts tādējādi, ka jebkuras saprātīgas šaubas netiek tulkotas par labu apsūdzētajam.
- Ģenerālprokurors gada atsaitē no vienas puses kritizēja izmeklēšanas kvalitāti, bet no otras puses lepojās, ka uz 100 apsūdzētajiem mazāk par vienu ir attaisnotie, kas uz Eiropas valstu fona esot labs rādītājs. Vai arī šis fakts neliecina par nevainīguma prezumpcijas neesamību?
- tieši tā, tas liecina par nevainības prezumpcijas neesamību. No Latvijas Eiropas tiesā nonāk lietas, kuras no citu Eiropas valstu advokātu viedokļa ir pilnīgi absurdas. Runa ir tieši par nevainīguma prezumpcijas pārkāpšanu. Kādreiz uz Eiropas tiesu ceļoja sūdzības par neasprātīgiem termiņiem, apstākļiem apcietinājumā. Šobrīd jau sūdzas par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumiem. Piedalījos lietas iztiesāšanā, kur apsūdzētais Augstākajā tiesā iesniedza alibi. Kā zināms, Augstākajā tiesā pierādījumus vairs nevar iesniegt. Taču apsūdzētajam bija skaidrs alibi, ka viņš noziegumu nav izdarījis. Zemākajām instancēm taču bija jāpārbauda visi pierādījumi! Tas bija kliedzošs gadījums, kā netiek ievērota nevainīguma prezumpcija. Tādēļ jau mums ir tik maz attaisnoto. Likums ir pietiekoši labs un, ja tiesa, pārbaudot pierādījumus, ievērotu likumu, šaubas tulkotu par labu apsūdzētajam, ievērotu nevainīguma prezumpciju, tad viss būtu kārtībā. Nevainīguma prezumpcija netiek ievērota un tie, kuri to neievēro, netiek sodīti. Tā ir problēma. Runājot par attaisnoto skaitu, grēks atsaukties uz citām valstīm. Ja mūsu lietas skatītu citās valstīs, tad tā aina būtu pavisam savādāka. Šobrīd vienu no maniem klientiem Anglija neizdod soda izciešanai Latvijā. Viņš šeit ir notiesāts un viņam šeit būtu jāizcieš sods, taču Anglija savu pilsoni neizdod, jo uzskata, ka šeit ir bijusi netaisnīga tiesa, nav ievērots šis nevainīguma prezumpcijas princips. Anglija uzskata, ka tās pilsonis ir nepatiesi notiesāts, nav ievērotas viņa tiesības uz taisnīgu tiesu.
- Venēcijas komisijas ziņojumā teikts, ka prokurora pienākums nav darīt visu iespējamo, lai panāktu notiesāšanu. Prokuroram ir jāiesniedz tiesai visi pieejamie ticamie pierādījumi. Viņš nevar izvēlēties un iesniegt tikai tos, kas ir vispiemērotākie apsūdzēšanai. Kādēļ šo principu neievēro?
- Šis princips likumā ir piefiksēts. Prokurori šo principu neievēro. Grūti pateikt, kāpēc. Varbūt tas ir saistīts ar prēmijām vai vēl ar kaut ko. Viņu galvenais mērķis – par katru cenu panākt notiesāšanu. Šis jautājums uzdodams prokuratūras vadībai. Es esmu dzirdējis, ka par katru attaisnoto apsūdzību prokuroriem ir jāatskaitās un šī atskaitīšanās ir diezgan smaga. Ja pirmā instancē apsūdzētais attaisnots, prokurors raksta protestu pat tad, ja ir skaidrs, ka prāva tiks zaudēta. Varbūt vainojama prokuratūras neticība saviem darbiniekiem? Lai arī likumā teikts, ka prokurors ir patstāvīgs, viņš vienalga ir spiests uzklausīt to, ko viņam saka no augšas. Un tas, kas tiek teikts no augšas, ir atkarīgs no tā, vai augšas izjūt politisko ietekmi.
- Vai apsūdzētajam ir pamats pieprasīt noraidījumu tiesai, ja viņš redz tiesas nevienlīdzīgu attieksmi pret apsūdzību un aizstāvību– prokuroriem tiek ļauta pilna vaļa, bet aizstāvība likta pie vietas laikā un nelaikā?
- Kriminālprocesā šeit ir trūkums, kurš iestrādāts varbūt pat speciāli. Tas ir absurdi, ka ne prokuroram, ne tiesai nevar pieteikt noraidījumu par darbībām, kas tiek veiktas konkrētajā procesā. Prokurors var uzvesties, kā vien vēlas, un viņam noraidījumu nevar pieteikt. Nākamajā instancē jau to noraidījumu vairs nevajadzēs. Tā ir bezjēdzība. Pieļauju, ka likumdošana speciāli izveidota tā, lai šīs tiesības ierobežotu.
- Kā vērtēt to, ka prokurori iet pie tiesnešiem kārtot savas lietas?
- Tiesai jābūt neatkarīgai, pie kuras abas puses iet ar bijību. Vajadzētu ļaut tienesim tiktiem ar prokuroru un advokātu vienlaicīgi. Ir lietas, kurās, ja klients uzticas advokātam, var panākt vienošanos. Advokāts ar prokuroru iet pie tiesneša un tiesneša klātbūtnē abi vienojas par to, kuras apsūdzības ir patiesas un pierādāmas, un kuras nav. Tā mēs tiktu vaļā no gariem un mokošiem procesiem. Nedrīkst būt tā, kā tagad – viena puse tiesneša durvīm tuvumā nedrīkst rādīties, bet otra puse tomēr kaut kā tur tiek iekšā. Par ko viņi tur runā, nav zināms.
- Vai esat dzirdējis, ka tiesa būtu pieņēmusi blakus lēmumu par prokurora sodīšanu?
- Neesmu dzirdējis. Pats esmu aicinājis tiesu reaģēt uz KNAB darbībām. Bet tiesa neiedrošinās pieņemt atbilstošus lēmumus.
- Baidās no specdienestu provokācijām?
- Acīmredzot ir iemesli, kādēļ tiesa ir tik piesardzīga. Reizēm liekas, ka tiesa nesaprot, ka ir augstākā lēmējinstance, kura cilvēku spēj aizstāvēt.
- Vērojot tiesas procesus, mums izveidojies cits viedoklis – tiesa ļoti labi apzinās, ka tā ir galvenā lēmēja, taču rodas sajūta, ka aiz tās kāds stāv un norāda, kā tai lemt vienā vai otrā situācijā.
- Nesen vērojot televīzijas raidījumu par KNAB skandāliem, radās iespaids, ka par sarežģīto krimināllietu iznākumu tiek lemts nevis tiesā, bet pie kāda apaļā galda, kur arī tiek lemts, kuru tiesnesi vajag vai nevajag noklausīties. Par kādu tiesas neatkarību šeit var būt runa, ja zemāka līmeņa iestādes lemj par to, vai to tiesnesi nevajadzētu noklausīties?
- Pielaides valsts noslēpumam tiesnešiem arī izsniedz par tiesu zemāka līmeņa iestādes.
- Tieši tā! Ja jau nav ticības šiem tienešiem, tad atbrīvojiet viņus no darba. Kaut kas nav kārtībā. Ja runājam par šie garajiem procesiem, tur pašmērķis ir notiesāt. Neviens uz šiem procesiem neraugās no viedokļa, ko no tā iegūst visa sabiedrība. Neviens nedomā par to, kā šo valsti vērtēs apsūdzētā ģimene, bērni. Lielāka jēga valstij no cilvēka ir tad, ja viņš turpina strādāt, turpina darīt sabiedriski derīgu darbu. Cilvēkiem, kuri aktīvi darbojas, gadās kļūdīties. Piemēram, gadījums ar Onkoloģijas centra vadītāju. Visu laiku slimnīcā organizatoriskā sistēma strādāja un tad kādā brīdī kādam kaut kas nepatika. Ierosināja krimināllietu. Šajā gadījumā vainīga bija pati valsts, nevis konkrētās iestādes vadītājs. Valsts kļūdu dēļ ņēma un cilvēkam sabojāja dzīvi.
- Vai esat dzirdējis runas, ka pie tiesneša atnāk specdienesta cilvēki un saka – tev jātiesā tā, jo, re, kur tev skelets skapī?
- Man nav pierādījumu, ka tas notiek tieši tādā veidā, bet tas, ka specdienesti apciemo tiesnešus un ar viņiem runā – tas notiek. Man ir bijuši klienti, kurus kontrolē operatīvie darbinieki, un operatīvie darbinieki viņiem pat izteikuši rekomendācijas strādāt nevis ar to advokātu, bet gan ar citu. Tas ir absurdi, jo operatīvā darbinieka darba pienākums ir kādu izsekot vai noklausīties. Tomēr viņu nez kādēļ interesē arī krimināllietas iznākums. Tas nozīmē, ka kāds operatīvo darbinieku ir pilnvarojis interesēties. Grūti noticēt, ka viņam aiz gara laikā uznākusi vēlme ar manu klientu tikties benzīna tankā un ieteikt mainīt advokātu.
Avots: nra.lv /Uldis Dreiblats, Ritums Rozenbergs
