No 2014. gada 11. septembra līdz 2015. gada 15. janvārim Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā būs skatāma izstāde „No Breigela līdz Rembrantam”, kas atklāj pasaules vecmeistaru radošā mantojuma iespaidus latviešu mākslinieku Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas daiļradē.
Meklējot jaunas tēlainības iespējas, mākslinieki nereti atskatās pagātnē un pievēršas vecmeistaru daiļrades studijām. Šajā retrospekcijā katram parasti ir savi „favorīti” un iecienīti šedevri. Arī Romans Suta un Aleksandra Beļcova, spriežot pēc dažām rakstiskām atziņām, izcēla atsevišķus Rietumeiropas glezniecības klasiķus kā sev īpaši tuvus, tiešā vai netiešā veidā apliecinot individuālās „simpātijas” konkrētajos darbos.
Jau radošā ceļa sākumā, Penzas mākslas studiju laikā Romans Suta, līdzīgi citiem jaunajiem latviešu gleznotājiem – Jēkabam Kazakam, Valdemāram Tonem un Konrādam Ubānam, interesējās par vecmeistaru mākslu. Latviešu draugu ietekmē Aleksandra Beļcova arī mēģināja veidot darbus šādā stilistikā. Kā piemēru tam var minēt viņas 1917. gada pašportretu.
Interese par klasisko mantojumu Romanam Sutam un Aleksandrai Beļcovai, tāpat kā citiem Rīgas grupas māksliniekiem, neizzuda arī 1920. gados, modernisma eksperimentu laikā. Tomēr būtiskāku, skaidrāku izpausmi šī tieksme ieguva Sutas un Beļcovas 1930. gadu daiļradē, kas saskanēja ar neoklasicisma tendences popularitātes pieaugumu visās Eiropas zemēs.
1937. gadā Aleksandra Beļcova apmeklēja Parīzi, kur redzēja lielu El Greko personālizstādi un Rembranta grafikas darbu izstādi. Savus iespaidus viņa fiksēja skicēs un zīmējumos. Dažos no tiem ir saskatāmas brīvas kopijas no El Greko slavenajiem darbiem („Augšāmcelšanās”, „Apustulis Jēkabs”). Savukārt Rembranta mākslas ietekmi var atzīmēt atsevišķos Beļcovas 1930. gadu beigu – 1940. gadu sākuma darbos. No ceļojuma viņa atveda izstāžu katalogus un pastkartes ar mākslas darbu reprodukcijām.
Romans Suta 1930. gados vairākas reizes apmeklēja Parīzi, ceļoja pa Itāliju. Sava sarakstē, stāstot par muzejos un galerijās gūtajiem iespaidiem, viņš izcēla tieši vecmeistaru mākslu pretstatā modernistu darbiem, kuri viņam tajā laikā „sagādā vilšanās”. Īpaši augsti Suta vērtēja spāņu gleznotājus, to apstiprina gan laikabiedru stāsti, gan pašportrets ar nosaukumu „a la Velaskēzs”. Ir zināmi arī citu pasaules klasiķu vārdi, kuru mantojumu Romans Suta ieteica cītīgi studēt savas mākslas studijas audzēkņiem. Izteikta interese par sadzīves žanra tematiku (krogu apmeklētāji, kāršu spēlmaņi, zemnieku ikdienas un svētku ainas) tuvina viņu holandiešu vecmeistariem un sadzīves žanra tradīcijai kopumā. Šī saikne nekad nav bijusi tieša, bet Sutas darbi, interpretēti šīs tradīcijas kontekstā, iegūst jaunu skanējumu.
Izstādē eksponēti darbi no Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja krājuma, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja glezniecības un grafikas kolekcijām, materiāli no abu mākslinieku privātā arhīva un personīgās bibliotēkas.
