Atskatoties uz Eirovīzijas nacionālās atlases pusfinālu norisi – kas izdevās, kas neizdevās? Ja būtu iespēja pagriezt laiku atpakaļ, vai kaut ko mainītu šo koncertu organizācijā? Par to sarunā ar Eirovīzijas projekta vadītāju Zitu Kaminsku.
– Šos Eirovīzijas pusfinālus es varētu sadalīt četros lielos komponentos: lielākā daļa, protams, ir konkursa dziesmas, tad vēl dalībnieku vizītkartes, vadītāji un viesmākslinieku numuri. Uzskatu, ka mums bija ļoti labi viesu priekšnesumi, arī vizītkartes bija diezgan labi izdevušās. Izdevās piesaistīt skatītāju interesi un radīt uzmanību par konkursu – arī tas ir daudz. Par to, kas neizdevās... Nu, tās bija dažas konkrētas lietas, ko mēs savā starpā esam pārrunājuši un gribam mainīt uz finālu, taču tās ir ļoti atsevišķas, profesionālas un konkrēti specifiskas lietas.
– Vai attaisnojās pusfinālu rīkošana sestdienā/svētdienā, nevis, kā tas bija pagājušajā gadā, piektdienā/sestdienā? Salīdzinot ar pagājušo gadu, reitingi esot auguši par 12% – vai tas ir pieaugušās intereses par šādu Eirovīzijas formātu vai tieši svētdienas dēļ?
– Jā, piektdienās reitings tomēr ir mazāks. Taču jāprasa pašiem skatītājiem, kāpēc viņi šogad [konkursu] skatījās vairāk, jo aktivitāte patiešām bija liela – to mēs redzējām kaut vai pēc komentāriem internetā. Reiz mēs jau rīkojām pusfinālu koncertus piektdienā, un pierādījās, ka tā nav tā labākā diena. Jā, sestdiena un svētdiena viennozīmīgi ir labākas dienas no televīzijas reitingu viedokļa.
– Pēc pusfināliem organizatoriem tika adresēta pamatīga krava kritikas. Varbūt tu varētu pakomentēt dažus no izskanējušajiem pārmetumiem? Piemēram, kāpēc tieši koncertzāle Palladium? Vai TV tehniskais personāls spēja šajā zālē nodrošināt pietiekami labu kameru darbību?
– Par kritiku – man ir bijušas arī diskusijas ar kolēģiem, kuri ļoti profesionālā līmenī izanalizējuši visu mūsu konkursa norisi, un viņi ir teikuši, ka šis nebūt nav bijis pats sliktākais pasākums uz pasaules, kā to varētu noprast pēc mūsu interneta komentāriem. Starp citu, ļoti daudziem cilvēkiem viss patika, tikai viņi nerunā tik skaļi kā tie, kuriem nekas un nekad nepatīk. Palasīju komentārus, un procentuāli lielākais negatīvais to skaits bija par dziesmām vai to dziedāšanas kvalitāti. Par Palladium kā pasākuma norises vietu – bija opcija to rīkot Zaķusalā, taču baidījāmies, ka nesabrauks tik daudz cilvēku, cik vajadzētu, tā tomēr nav tik centrāla vieta. Skatuves, žūrijas telpu, green room izvietojums – arī tas būtu stipri problemātisks. Palladium bija brīnišķīga atmosfēra, visi dejoja dīdžejam līdzi, skaisti! Par kamerām – te es vispār biju izcili pārsteigta, jo man šķiet, ka kaut kādi pārmetumi šajā sakarā ir lieki. No konkursantu puses vienmēr izskanējusi kritika, jo viņi paši vienmēr savu priekšnesumu iztēlojas citādāk, nekā to spēj parādīt un kā to redz režisors. Taču šāda veida komentāri nenormāli skaļi ir arī starptautiskajā konkursā, arī tur konkursantiem un režisoram vienmēr ir savs viedoklis – vienmēr ir vainīgs kāds operators vai cits TV darbinieks. Es uzskatu, ka tiešraidei viss bija noorganizēts labā līmenī, neesmu dzirdējusi smagu kritiku. Ja gribētu vēl labāk, tad vaina nav telpās vai cilvēkos, tad mēģinājumu skaitam ir jābūt lielākam, lai panāktu perfekciju. Tā nav mūzikas video uzņemšana, tā ir tiešraide. Starptautiskajā Eirovīzijā režisors kādus divus mēnešus nodarbojas tikai ar šo projektu, vai tad mēs to varam atļauties?! Tās ir nenormālas izmaksas!
– Man joprojām neliek mieru pasākuma vadītāju izvēle – vai nebija doma tomēr veikt kādas izmaiņas šajā «personālsastāvā»? Nudien neesmu dzirdējis nevienu sajūsminātu atsauksmi par šī tandēma darbību!
– Nu... Viņi ar saviem pienākumiem tik galā tiešraidei atbilstoši, turklāt otrajā pusfināla koncertā bija krietni labāki nekā pirmajā, un finālā būs vēl klāt trešais tēva dēls, būs arī kāds pārsteiguma moments. Ja tu mani tagad mēģini provocēt, lai es viņus kritizētu, – tas nenotiks, tā nebūs (smejas). Interesanti, ka esmu dzirdējusi dažādus komentārus arī par šo tēmu: ir tādi, ka šie [vadītāji] esot patikuši labāk par pagājušā gada vadītājiem, ir tādi, kuriem labāk paticis Ēriks [Loks], ir tādi, kuriem savukārt paticis Nauris [Brikmanis], daži teica, ka abi vadītāji bijuši lieliski, tikai varēja ar viņiem vairāk pastrādāt režisors utt. – cik cilvēku, tik viedokļu! Es uz to visu, protams, skatos no savas perspektīvas, bet, ja es mēģinātu izdabāt visiem šiem viedokļiem, tad pat nezinu, kas man būtu jādara. Jāatzīst, ka pagājušajā gadā par vadītājiem bija proporcionāli mazāk kritikas, taču vienalga bija arī tādi, kuriem šāds vadīšanas stils nepatika.
– Vai tev nešķita, ka vidējais konkursantu līmenis tomēr ir krities? Runāju ar kādu žūrijas pārstāvi, kurš izteica aizdomas, ka daži no dalībniekiem nezina, kas ir internets, ja jau nav spējīgi papētīt to, kā priekšnesumus mēdz veidot Rietumos...
– Šajā lietā man nāksies daļu vainas uzņemties uz sevi: pērn es ļoti, ļoti stingri norādīju konkursantiem, ka pasākums notiek Palladium, ka klāt būs dzīvā publika, tāpēc nav nepieciešams uz skatuves taisīt kaut kādus cirkus. Galvenais – dziesma, izpildītājs, klausītājs, lai būtu šīs trīs ļoti būtiskās vienības. Tiklīdz taisa šovu, tā riskē ar to, ka tas var sanākt arī bezgaumīgs – vienam patiks, bet otram ne. Pusfinālā tas absolūti nemaz nav svarīgi. Pērn man izdevās noturēt šo vidējo līmeni – tikai vieniem bija kaut kāds maz saprotams šovs, bet viņi arī nemaz netika tālāk. Bet šogad kaut kā... Laikam nebiju tik stingra. Tiem, kuriem es pateicu, lai nedara muļķības, viņi tiešām arī paklausīja, un, cita starpā, viņi ir tikuši finālā. Iespējams, neesmu tik barga vai kategoriska, taču ieteikumu formā pie konkursantiem vēršos. Tie, kas man paklausīja un [no priekšnesuma] noņēma nost pilnīgākās muļķības, tomēr ir tikuši tālāk. Taču skaidrs, ka konkursam ir nevienmērīgs līmenis – ir profesionāļi, ir pilnīgi negatavie. Ir ne tikai atšķirīgs profesionālais, bet arī finansiālais līmenis – ir cilvēki, kas var savā dziesmā ieguldīt vairāk, atļauties dejotājus, kvalitatīvākus tērpus, pirotehniku. Arī tam ir nozīme. Ja mēs izpildītājiem dotu naudu konkrētā priekšnesuma sagatavošanā, tad varētu arī prasīt atpakaļ konkrētu atdevi, bet tagad... Ja viņi to dara par saviem līdzekļiem, tad būtu neētiski pieiet šim jautājumam ļoti kritiski, vai ne? Es varu tikai palūgt vai ieteikt, bet gala lēmums tomēr ir jāpieņem pašiem.
– Uzstāšanās secības numuru izlozes pasākumā tu teici, ka esot pēc pusfināliem kādā portālā godprātīgi izlasījusi visas aptuveni 700 šim konkursam veltītās atsauksmes un dažus ierosinājumus ņēmusi vērā priekšdienām. Piemēram? Kas no šiem ierosinājumiem varētu derēt konkursa Dziesma 2015 rīkošanā?
– Tu nevari pat iedomāties, cik es būtu laimīga, ja būtu [šādi ierosinājumi]! Es tiešām meklēju konstruktīvu kritiku un ierosinājumus, tādus, kur cilvēki no sirds būtu mēģinājuši kaut ko izdomāt, lai konkurss notiktu labāk. Taču labākie priekšlikumi bijuši tādi, ko mēs paši vai arī citas valstis jau ir izmēģinājuši un sapratuši, ka tas neder. Piemēram, no [Raimonda] Paula kunga vairākkārt izskanējis ierosinājums, ka vajadzētu rīkot vokālistu konkursus, kam uzticēt izpildīt Eirovīzijas dziesmu, lai jau iepriekš atlasītu tos, kas var dziedāt. Labi. Bet tādā gadījumā – vai Dons, vai Olga, vai Rolands Ūdris, vai Ralfs Eilands – vai kaut viens no viņiem piedalītos šādā vokālistu konkursā?! Bet, protams, ka nē! Un kur tad šāds vokālistu konkurss novedīs? Mēs taču šos dziedātājus tāpat zinām! Labi, atlasīsim, un kas tālāk? Kāds viņiem speciāli rakstīs dziesmu? Un, ja tā dziesma ir nekāda, ko tad? Primārais – šis ir dziesmu konkurss, mēs meklējam labāko dziesmu. Jebkādu! Nes labas un sliktas dziesmas, visādi autori, bet mēs atlasām dziesmas. Protams, pastāv iespēja, ka jau tālākajā atlases procesā varētu dažiem aizdomīgajiem vokālistiem liegt izpildīt šo dziesmu, bet nu... Baidos, ka tas nav risinājums. Atcerēsimies, ka pirms pāris gadiem, kad [Eirovīzijas projekta] producents bija Aigars Dinsbergs, tika pat izveidota speciālā Mākslinieciskā padome, kas konsultēja un arī mēģināja koriģēt gan tērpu izvēli, gan dziedājumu, gan sazin ko vēl ne, – un ar ko tas beidzās? Ar to pašu neko. Pēc manām domām, arī šis variants tomēr nenostrādāja.
– Cik nopratu, tu esi kontaktējusies ar Eirovīzijas speciālistiem citās valstīs, un tie, kas dzirdējuši mūsu dziesmas, nesaprotot, par ko pie mums tāda cepšanās. Viņiem šķiet, ka mūsu dziesmas ir perspektīvas un labas, ja?
– Britu salu pārstāvis Adams Kleins bija žūrijā, kas klausījās visas 73 nacionālajai atlasei iesniegtās dziesmas – viņš žūrijā ir jau trešo gadu, tātad viņam ir iespējas salīdzināt. Un viņa vērtējums bija tāds, ka šīs dziesmas ir ļoti labas. Viedokļi gan vispār ir ļoti dažādi, man arī žūrijā tie dalījās uz pusēm. Daļa teica: ak, nabadziņi, kā jums šogad nav galīgi veicies!
Daļa, tostarp Adams Kleins – ka mums šogad ir ārkārtīgi labas dziesmas, ka tās ir labākās, ko viņš šajos pēdējos trīs gados no mums ir dzirdējis. Līdzīgs viedoklis bija arī Latvijas puses žūrijai. Starp citu, arī Igaunijas pārstāvis paklausījās mūsu dziesmas un bēdīgi atzina, ka viņiem uz šī fona šogad neesot veiksmīgas dziesmas. Komentāros lasīju, kā gan esot jutušies šveiciešu brāļi, kuriem nācies sēdēt žūrijā un klausīties visas šīs šausmas – beidziet, viņi bija ļoti priecīgi par dzirdēto! Viņiem tiešām ļoti daudz kas patika. Tā ka varbūt tas tiešām ir kaut kāds mūsu – ai, ai, ai, mums viss ir slikti! Varbūt vajadzētu tomēr saredzēt potenciālu, varbūt kaut kas ir jāuzlabo, bet tik traki jau nav! Pamats ir labs!
– Par finālu. Paver nedaudz priekškaru, kas skatītājus tajā sagaida! Vai būs kādi jauni tehniski risinājumi, novitātes scenogrāfijā vai šova veidošanā?
– Ideja tāda: mēs it kā turpinām šo latvisko tēmu, taču no pagātnes jau esam mazliet atkāpušies un tālāk apskatām tēmu, kā Latvijas vārds izskan pasaulē. Ja Palladium koncertzālē tas izskanēja vienkāršāk, tad Ventspilī, protams, būs svinīgāk – gan kostīmu ziņā, gan skatuves dekorācijās, gan citos aspektos. Arī dalībnieku vizītkartes būs citas – jau ar domu, ka Latvijas vārds tiek nests pasaulē. Protams, būs arī viesi – mēs cenšamies saglabāt starptautisku elpu, interesants būs PeR kopprojekts ar lietuvieti Jurgu. Būs arī interesanta grupa no Igaunijas. Būs daudz interesanta!
– Līdz finālam atlicis pavisam nedaudz, bet gluži vai netipiski latviešiem, proti, līdz šim nav neviena ar Eirovīziju saistīta vērā ņemama skandāla – varbūt viss vēl priekšā? Kā tu vērtē izteiktās aizdomas par dažu dziesmu iespējamo plaģiātu?
– Pērn arī vācietei bija pilnīgs Lorīnas dziesmas atkārtojums – te vairāk ir stāsts par konkrētu mūzikas gramatiku, kurā komponists zina, ka viņš šo robežu nepārkāps. Plaģiātismā kādu vispār var apvainot tikai oriģinālās dziesmas autors – neviens no malas to izvirzīt nav tiesīgs, tas vienkārši nebūtu godīgi, tad jāveic kāda starptautiska izmeklēšana. Taču Eirovīzijas pieredze liecina – ja konkrētās dziesmas autors neceļ pretenzijas, tad šī dziesma var skanēt un šādi apvainojumi ir netaktiski. Starp citu, mēs te varētu vilkt paralēles: arī grāmatās vai kinoindustrijā – visur taču var rast līdzības! Šī nav tik viennozīmīga lieta. Cilvēkiem patīk saklausīt kaut ko līdzīgu, tas tāpēc nenozīmē, ka kāda dziesma uzreiz ir plaģiāts. Savukārt par skandāliem – nu, te trīsreiz jāpiesit pie koka. Parasti skandāli izceļas, nākot tuvāk finālam, bet šogad man izskatās, ka tādu nebūs. Varbūt ir augusi dalībnieku inteliģence. Ja tā paliks līdz pat Eirovīzijas beigām, tad es būšu ļoti priecīga un uzskatīšu, ka man trāpījušies labākie konkursanti kādi vien var būt.
– Šogad skatītājiem gaidāma īpaši grūta izvēle: balsot par dziesmu latviski vai angliski, par pieredzējušiem dziedātājiem vai jaunuļiem, par krāšņiem šoviem vai elegantu vienkāršību un sirsnību utt. Ko tu varētu ieteikt, pēc kādiem kritērijiem vadīties?
– Es būtu laimīga, ja mēs aizbrauktu uz lielo finālu un iegūtu augstu vietu ar dziesmu savā valodā – līdzīgi, kā to jau ir izdarījuši igauņi, kuri finālā ir tikuši sešniekā. Es ļoti šaubos, ka visa Eiropa saprot igauņu valodu, vai ne? Tāpat serbi, kuri atļāvušies uzvarēt, dziedot dzimtajā valodā. Beļģu Rban Trade 2003. gadā Rīgā ieguva otro valodu, dziedot izdomātā valodā. Tas tikai nozīmē to, ka veiksmes atslēga slēpjas pavisam citur. Lielākā nozīme ir melodijai un tam, kā izpildītājs šo konkrēto dziesmu parāda uz skatuves. Savā bērnībā klausījos bītlus un Queen – tolaik, arī nesaprotot angļu valodu, man šīs dziesmas patika, klausījāmies taču arī Džo Dasēnu, nesaprotot franču valodu utt. Kas vēl ir ļoti būtiski – dziesmas valodu drīkst mainīt, tas nenozīmē, ka tā finālā obligāti skanēs latviski, angliski, krieviski vai itāliski. Tāpēc valodai šoreiz nevajadzētu pievērst uzmanību, [Intars] Busulis taču arī uzvarēja dziedot latviski, bet Maskavā dziesmu jau bija pārveidojis krieviski. Līdz ar to pats galvenais – skatītājiem būtu jābalso pēc savas sirdsapziņas, jo profesionālo vērtējumu jau nodrošinās žūrija. Patīk vai nepatīk, dungo līdzi dzirdētajai dziesmai, apstājies un padomā – lūk, tie ir galvenie kritēriji! Es uzskatu, ja konkrētā dziesma patiks latvietim, tad patiks arī somam un serbam. Man nepatīk minēšana, kurš formāts nu būtu derīgs, kura dziesma varētu patikt starptautiskajam skatītājam. Tas ir pats nepareizākais. Laba dziesma patiks visiem!
Avots: nra.lv /Sandris Vanzovičs
Saistītie raksti
