Lai gan daudzviet Latvijas laukos tā ir labi pazīstama un iecienīta rudens velte, daudziem pilsētu iedzīvotājiem redīsa „radinieks” rutks ir kas pavisam svešs. Līdz ar jaunās rudens ražas ienākšanu lielveikalu plauktos pie pircējiem septembra beigās nonāks arī rutki, bet ko gan mēs zinām par šo visiem dzirdēto, bet tik neiepazīto sakni? Par to, kāpēc ikvienam būtu vērts rutku ieviest savā ēdienkartē un kā to visgaršīgāk pagatavot, stāsta „Maxima Latvija” Pārtikas ražošanas departamenta direktore Sigija Spure-Vavilova.
Rutkus pasaulē pazīst jau tūkstošiem gadu - to izcelsme meklējama Ķīnā, bet nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda „radix”, kas nozīmē sakne (angliski rutks ir „raddish”, turklāt ar šo vārdu apzīmē arī redīsu). Rutkus uzturā lietoja arī Senajā Grieķijā, kā arī Ēģiptē, kur Heopsa piramīdas sienu zīmējumos atrastas liecības par rutku audzēšanu. Interesanti, ka Ēģiptē rutki tika izmantoti kā apmaksa strādniekiem, kuri tika nodarbināti piramīdu celšanā. Savukārt Senajā Grieķijā rutki tika vērtēti tik augstu, ka to zelta replikas tika ziedotas Apolonam.
Kā jau sinepju dzimtas augam rutkam piemīt pikanta garša, un tās dēļ jau Senajā Ēģiptē un Ķīnā no saknes tika spiesta eļļa. Tradicionāli rutki tika ēsti, lai veicinātu apetīti. Ierasti tie tika pasniegti ar sāli un rudzu maizi ar sviestu, kas joprojām tiek uzskatīts par lielisku veidu rutka baudīšanai. Turpretī Senajā Grieķijā rutki tika pasniegti ar medu un etiķi. Savukārt Eiropa rutkus iepazina 16. gadsimtā, kad kā pirmie tos uzturā sāka lietot Anglijas galma augstdzimušie.
Rutks vienmēr ticis atzīts arī tā dziedniecisko īpašību dēļ, un cauri gadsimtiem mediķi to lietojuši dažādu kaišu ārstēšanai, piemēram, klepus mazināšanai, kā arī matu spēcināšanai. Krievijā īpaši populāra bija mikstūra klepus ārstēšanai, kuru gatavoja, rutkam izgrebjot vidu un iepildot tajā medu, kas radīja dziedējošu sulu.
Kā rutkus pagatavot?
Rutkiem raksturīga piparota garša un kraukšķīgums. Latvijā visbiežāk sastopami melnie un baltie rutki. Tie atšķiras ar to, ka balto rutku garšas īpašības ir spēcīgākas nekā melno rutku. Iegādājoties šo dārzeni, jāpievērš uzmanība, lai rutks un tā lapas būtu stingras. Jāpatur prātā, ka lielāks rutka izmērs nozīmē, ka tas būs mazāk kraukšķīgs.
Rutki kopumā pēc savas struktūras ir ļoti stingri, kas sarežģī to izmantošanu silto ēdienu pagatavošanā. Parasti tie tiek ēsti svaigā veidā, par aizdaru izmantojot eļļu vai skābo krējumu. Tomēr sastopamas arī populāras receptes, kurās rutks tiek izmantots cepšanai un vārīšanai. Piemēram, Francijā tiek gatavota zupa no krāsnī ceptiem rutkiem. Lai rutkus padarītu īpaši kraukšķīgus, tos dažas stundas pirms sagriešanas var iemērkt aukstā ūdenī. Rutks noteikti jānomazgā, tam jānogriež lapas un saknes gals. Tad atkarībā no receptes to sagriež, rīvē vai atstāj veselu. Rutki vienmēr jāgriež tieši pirms gatavošanas.
Rutks ir arī ļoti veselīgs. Vidēji 100g rutka satur 1,9 g olbaltumvielu, 0,2 g tauku, 6,5 g ogļhidrātu un 1,5 g šķiedrvielu, 13 mg nātrija, 357 mg kālija, 35 mg kalcija, 25 mg magnija, 26 mg fosfora, 1,2 mg dzelzs, 29 mg C vitamīna, 0,03 mg B1 un 0,03 mg B2 vitamīna, 0,25 g PP vitamīna un 0,02 mg beta karotīna.
Receptes iedvesmai:
Salāti „Vitamīnu bumba”
1) Nepieciešams: 2 rutki, 2 burkāni, 12 valrieksti, ½ tējkarote citrona sulas, augu eļļa, ķiploka daiviņa, sāls pēc garšas.
Pagatavošana: rutkus un burkānus rūpīgi nomazgā, nomizo, sarīvē uz smalkās dārzeņu rīves. Ķiploku un valriekstus sagrūž piestiņā, pievieno citrona sulu un augu eļļu, sāli pēc garšas. Visu samaisa.
Salāti „Rutks zemnieku gaumē”
2) Nepieciešams: 1 rutks, 100 g graudaina biezpiena, 2 ēdamkarotes skāba krējuma, 2 ēdamkarotes lazdu riekstu, cukurs pēc garšas.
Pagatavošana: lazdu riekstus uz sausas pannas apgrauzdē, atdzisušiem noloba miziņu un saberž smalkos gabaliņos. Rutku nomazgā, nomizo un sagriež smalkās skaidiņās. Sajauc ar biezpienu un krējumu, cukuru un pasniedzot pārkaisa ar lazdu riekstu drupačām.
