Tikties ar svešzemnieku ir sarežģīti daudzu iemeslu dēļ, taču tas nenozīmē, ka ar citas nacionālās piederības pārstāvi nav iespējams izveidot laimīgas attiecības.
Noslēpumainība, ko sevī ietver cittautieši, ir vilinoša un aizvien vairāk valdzina cilvēkus visā pasaulē, liekot par saviem dzīves partneriem izvēlēties tieši ārzemniekus.
Kā saka psihoterapeite Solvita Vektere, tie ir ļoti personiski motīvi, kas veicina uzsākt romānu ar citas etniskās piederības cilvēkiem, un vispārināti būtu grūti definēt, kādēļ tas notiek, lai gan tendence ir acīmredzama.
Vilkme
Psiholoģe Ilva Dandzberga uzskata, ka ikviens meklē otru cilvēku, kurš spētu apmierināt kādas viņu vajadzības: nepieciešamību pēc saskarsmes, uzmanības un varbūt apbrīna, sava statusa paaugstināšanas, seksuālās vajadzības, prasību pēc drošības, vajadzību nebūt vientuļam, nepieciešamību būt materiāli nodrošinātam, būt pieņemtam un mīlētam. Tādas arī ir, viņasprāt, galvenās lietas, kas vilina uzsākt attiecības ar svešzemnieku, jo, kā viņa saka: «Ja nav iespēju šīs vajadzības apmierināt savā ierastajā sociālajā vidē, kam noteikti ir savi gan ārējie, gan iekšējie apstākļi, tad, visticamāk, cilvēki izmēģinās savu laimi ārpus savas ierastās vides, un kāpēc lai tas nebūtu ārzemnieks?»
Lai gan iemesli uzsākt attiecības ar cittautieti ir dažādi, Solvita Vektere izkristalizē vienu konkrētu psiholoģisku motivāciju šādai parādībai – tā ir vēlme būt tur, kur mūsu nav. Dzīvojot ilūzijā un priekšstatos par to, ka labāk ir citviet un ka tieši tur, aiz trejdeviņiem kalniem, ir laimīgāka zeme, var pastiprināti vilināt iepazīt svešādo, eksotiskāko. «Tas saucas Sprīdīša sindroms,» saka Solvita Vektere. «Ir idealizētais priekšstats par to, kur būsim laimīgāki, un tas parasti tiek sasaistīts ar cilvēku, kas mums to var atnest un dot. Tādā veidā ir tieksme uz laimi un labāku dzīvi – tā ir motivācija, kas attiecas uz cilvēkiem, kam šeit klājas slikti un kuri ir bēdīgi, jo viņiem neveidojas attiecības. Arī cilvēki, kas nāk pie manis, stāsta, ka nemāk nodibināt saistības šeit, Latvijā, bet ar ārzemniekiem viņiem tas izdodas vieglāk, un tam ir daudz individuālo faktoru, kas izskaidro to, kādēļ tā notiek. Šeit viņš jūtas sasaistīts, nespēj atbrīvoties un neuzsāk sarunas, bet ārzemēs to var izdarīt.»
Vēlme pēc citiem plašumiem un mīlestība pret svešzemnieku, pēc psiholoģes Solvitas Vekteres domām, lielākoties ir ilgas pēc labākas dzīves, kas tiek sasaistīts nevis ar vietu, kur pats to nevar izlabot, bet ilūziju, ka citviet tas izdosies labāk un vieglāk, jo «cilvēki tiešām idealizē ārzemes un ārzemnieku, tāpēc viņiem šķiet, ka tie būs tie īstie cilvēki».
Savukārt psihoterapeite Inese Putniece uzsver, ka cilvēks ir kopā ar indivīdu, nevis viņa pārstāvēto valsti. «Tas, kā veidosies un attīstīsies personība, lielā mērā ir atkarīga no tā, kādā sociālā vidē viņš aug, jo būšana citā kulturālā vidē katram atstāj savu nospiedumu, bet tāpēc uzskatīt, ka tie cilvēki ir labāki vai veiksmīgāki, manuprāt, būtu triviāli, jo visu nosaka tas, kāds cilvēks ir kā subjekts,» viņa ir prliecināta.
Saprašana un izjušana
Ilva Dandzberga ir pārliecināta, ka iemīlēties cittautietī – tas ir noslēpumaini un romantiski, jo viņš ir citāds un labāks. Psiholoģe uzskata, ka šajā gadījumā nostrādā virkne stereotipu par to, ka ārzemnieki ir uzmanīgāki, maigāki, romantiskāki, atvērtāki, drošāki, jautrāki, dāsnāki, labāk materiāli nodrošināti, labāki mīļākie un tā tālāk. Bet jāņem vērā, ka šie stereotipi strādā no abām pusēm, jo arī ārzemniekam iemīlēties latvietī varētu nozīmēt atrast partneri, kurš, salīdzinot ar saviem tautiešiem, ir vizuāli pievilcīgāks, jo, nav noslēpums, daudzi iebraucēji par mūsu sieviešu skaistumu izteikušies īpaši atzinīgi.
«Iemīlēšanās ir ātra un strauja, taču tā vēl nav mīlestība. Tai ir vajadzīgs laiks, tā veidojas lēnām, un tai ir vajadzīgi mēneši un gadi. Iemīlēšanās laikā mēs redzam cilvēka masku, tādu, kāds viņš vēlas būt un parādīt sevi – labas manieres, pieklājīgs, dāvanas un uzmanības apliecinājumi. Taču, lai viņu iepazītu, ir vajadzīga cita vide un apstākļi. Iemīlēšanās laikā mēs ignorējam un it kā neredzam otra netikumus, mīlestībā – tos ņemam vērā. Tieši tāpēc bieži ir nācies dzirdēt stāstus, kuros tiek idealizētas attiecības ar ārzemniekiem,» saka Ilva Dandzberga un piebilst, ka ir jāņem vērā tas, ka šis konkrētais svešzemnieks nav atradis (vai nav spējis to izdarīt) sev piemērotu partneri savā vidē. Kaut kas ir traucējis viņam veidot un uzturēt attiecības. «Tāpēc arī šeit parādīsies zemūdens akmeņi jeb slēptie iekšējie motīvi, kas viņu mudina meklēt sev citu partneri – ārzemnieku,» brīdina psiholoģe.
Viens no lielākajiem šķēršļiem jebkurās attiecībās ir valodas barjera, jo pat spēcīgākā fiziskā pievilcība nespēs aizstāt sarunas, kurās ļauties izpratnei par to, kas notiek otra cilvēka dzīvē. Solvita Vektere uzsver, ka ir divi līmeņi šādās attiecībās – valodas un ķermeņa.
«Cilvēku var uztvert un saprast arī ar maz vārdiem, un tas šķiet interesanti un pievilcīgi. Tas ir kosmopolītiskais priekšstats, ka visi esam vienādi, vienas zemes pilsoņi, kurā nepastāv tautību un valodu atšķirības,» paskaidro psihoterapeite. Viņa piebilst, ka šādos pāros ir lieliska kopības izjūta un saskaņa, taču tā nav koncentrēta uz faktu un lietu izpratni, bet izjušanu. «Tas ir intuitīvais, jūtīgais līmenis, kas ir saistīts nevis ar saprašanu, bet sirds siltumu.»
Otra ābola pusīte
«Kad patiesi mīlam, mēs mīlam konkrētu cilvēku, un etniskā piederība šeit spēlē mazāku lomu, jo svarīga ir pati personība, kopīgās intereses un vērtību sistēma. Tikai tad, kad sākas pelēkā ikdiena, var parādīties virkne grūtību, kas būs saistītas ar konkrētu sociālo vidi. Neizbēgami saskarsies divas pasaules, divas kultūras, divas valodas. Ļoti sarežģīts kļūst jautājums par dzīvesvietas izvēli; jebkurā gadījumā tā būs emigrācija vienam vai abiem partneriem, ja būs izvēlēta kāda trešā valsts,» saka Ilva Dandzberga. «Skaistas vietas, labas sociālās garantijas un darba iespējas, labs klimats, bet tomēr tā būs vieta, kur būs jādzen savas aprautās saknes no jauna, jo emigrācija vienmēr būs saistīta ar zaudējumu – vienam vai otram. Tās ceļš nav viegls, bet pa to ir gājuši, iet un ies vēl daudzi. Tāpēc ir jābūt stingrai iekšējai pārliecībai, ka tieši šis cilvēks ir tas, kuru mīlu un kurš mīl mani, ka šis cilvēks ir tā otra mana ābola pusīte, jo tikai tad abiem būs pa spēkam veidot savu dzīvi tādu, kādu abi vēlas, un etniskās atšķirības nešķitīs biedējošas un svešas, viss būs pārvarams.»
Var šķist, ka ne visas tautas savā starpā spēj sadzīvot un ne katrs svešinieks spēj būt iecietīgs pret otru, taču, kā liecina Solvitas Vekteres pieredze, latvieši ir nācija, kas spēj sadzīvot ar jebkuras valsts pilsoni. Viņa uzskata, ka stereotipi ir tie, kas liedz uzsākt attiecības vai izvairīties pat no domas par tām. «Kad satiekas divi indivīdi, rodas ķīmija, kurai var nebūt nekāda sakara ar to, kādu tautību abi pārstāv,» viņa ir pārliecināta.
Savukārt Ilva Dandzberga uzsver, ka par eiropieti mums ir vairāk nojausmas un mēs zinām, ko no viņa gaidīt, jo ir priekšzināšanas par vienas vai otras valsts tradīcijām, reliģiju un kultūru. Atšķirīgāk būs, ja partneris nāk no tālākām zemēm, piemēram, Dienvidamerikas, Āzijas vai Āfrikas, jo tur ir attālināta izpratne par sievietes lomu un vietu ģimenē un sabiedrībā, par sadzīvi un laulību kā tādu.
«Visa pamatā ir kultūrvēsturiskas īpatnības, kas ir katrai tautai, tai skaitā arī reliģiskās. Tur, kur ir konfrontējoši un atšķirīgi uzskatu viedokļi, būs grūtāk saderēt kopā, bet tikpat labi zinu stāstus, kuros cilvēki spēj pielāgoties, jo ir iespējas panākt otram pretī, iekšēji nepārkāpjot savas vērtību barjeras un neignorējot to, kas ir mācīts bērnībā,» spriež psihoterapeite Inese Putniece. «Manuprāt, tradicionālais dalījums austrumi-rietumi šajā jautājumā ieskanas, taču bez šabloniem un vispārinājumiem.» Viņa norāda, ka tāda tipa attiecībās nav runa par tradīcijām un svētkiem, bet gan dziļāku būtību – vērtībām, kas pašos pamatos tiek ieaudzinātas bērnam. Ja vērtības ir krasi atšķirīgas un partneri nav elastīgi, ilgtermiņa saistībām tā var būt problēma.
Ja jūtas ir īstas un vilkme ir spēcīgāka nekā ar jebkuru citu savas valsts vīrieti, tad šķēršļi visbiežāk ir pārvarami un paveras jaunas, piepildāmas iespējas. Kā akcentē Solvita Vektere, jautājums ir nevis par to, vai partneri ir atšķirīgas tautības, bet gan tas, kā viņi spēj adaptēties viens otra kultūrā. «Dažādība mūs saista, un kopā ir interesanti, kamēr atšķirības sāk nomākt. Ja otram ir jāpielāgojas un jāatliek savas vērtības malā, saskaņas nebūs. Tā ir bumba ar laika degli,» viņa saka.
Kopsaucējs dažādībā
Psiholoģes uzsver, ka ikviens ir atšķirīgs un katram ir sava personība, kas, lai gan veidojas uz kultūras bāzes, ir unikāla un neatkārtojama, tomēr pašmāju sievietes, kas dzīvo kopā ar svešzemniekiem, ir spējušas novērot kopsakarības, kas vieno veselas nācijas vīriešus.
Kristīne, kuras darbības sfēra ir saistīta ar starpkultūras saskarsmi, ar savu vīru angli iepazinās internetā, jo abi bija vecumā, kad «jaunas iepazīšanās iespējas ir ierobežotas vai to praktiski nav, jo ir stabils draugu un paziņu loks, darbs un citi pienākumi». Pēc astoņu mēnešu ilgas sarakstes viņi pirmo reizi tikās un izveidoja attiecības, kas pirms pāris gadiem tika nostiprinātas laulības saitēm.
Kristīne, kas pašlaik dzīvo Anglijā, vērtējot angļu vīriešus, saka: «Viņi ir ģimeniski, prot gatavot ēst, var darīt un labprāt dara mājas darbus, pavada laiku ar bērniem, īpaši nešķirojot sieviešu/vīriešu darbus. Plāno un cenšas atrast laiku atpūtai, hobijiem. Viņi neskopojas ar labu vārdu, komplimentiem, prot novērtēt un ir līdzatbildīgi gan attiecību uzturēšanā, gan dažādu ģimenes lietu risināšanā. Viņiem raksturīgi piektdienas vai sestdienas vakarā tikties ar draugiem pie alus kausa, kur vasarā ir skaļi un jautri, taču tas notiek bez piedzeršanās; vai atpūsties mājās pēc sava komforta un vēlmju iespējām.» Viņa pastāsta, ka viss, ko viņi kā pāris dara, balstās uz to, kas viņiem ir svarīgs, kādas ir viņu vērtības, vajadzības un iespējas. «Tātad angļu vīrietis nestrādās tik daudz un tik garas stundas, lai nopelnītu ikdienas iztiku vai nomaksātu kredītu, nekam citam neatlicinot spēku. Iespējams, izvēlēsies dzīvot vienkāršākos un pieticīgākos apstākļos, bet nekalpos darbam, lai pelnītu lielāku algu, lai būtu labāka māja, lielāka mašīna vai modernākas drēbes. Ārišķīgajam vai tam, ko redz citi, nav noteicošas nozīmes. Svarīgāk ir tas, kā pats jūtas un ka dara to, ko uzskata par sev būtisku. Angļu vīrieši arī taupa un skaita daudz vairāk, jo kā nekā kapitālisms to ir ieaudzinājis.»
Dejotāja un horeogrāfe Liene Stepena, kura pašlaik dzīvo Tallinā ar krievu izcelsmes vīru, teic, ka šai tautībai ir raksturīga impulsivitāte un greizsirdība, taču cieņā ir taisnīgums un savas sievietes lutināšana. Arī burvju māksliniece Dace Pecolli, dzīvojot civillaulībā ar itāli, atzīst, ka dienvidniekiem ir svarīgs sieviešu komforts un viņi nebaidās no uzmanības apliecinājumiem, ir romantiski un uzmanīgi.
***
Liene STEPENA, TV raidījumu vadītāja, dejotāja un horeogrāfe, precējusies ar krievu izcelsmes gaismu mākslinieku no Igaunijas Igoru Kapustinu:
– Ar Igoru iepazināmies, veidojot kopīgu dejas izrādi, kurā es dejoju, bet viņš bija gaismu mākslinieks. Pirmizrāde bija Rīgā, bet tur mūsu ceļi tā arī nekrustojās, jo es biju uz skatuves, bet viņš – pie gaismas pults. Satikāmies atkal Rīgas lidostā, kad braucām viesizrādēs uz Dortmundi. Tajā laikā biju aviokompānijas airBaltic reklāmas seja un mans foto bija uzlīmēts uz tās lidmašīnas astes, ar kuru lidojām. Lidmašīnā sēdējām viens otram blakus un visu lidojuma laiku nopļāpājām. Var teikt, ka mēs satikāmies debesīs!
Pirmais, ko es viņā novērtēju – lielisko humora izjūtu un pozitīvismu. Man bija sajūta, ka viņš nav no šīs planētas. Līdz tam nekad nevienu līdzīgu viņam nebiju satikusi.
Krievu tautības vīrietis ir impulsīvs, emocionāls, greizsirdīgs, bet taisnīgs. Viņš nekad neliekuļos un neslēpsies. Viņam pirmajā vietā ir sieviete!
Viņam ir svarīgi, kā viņa jūtas un ko vēlas.
Viņš ir gatavs par jebkuru cenu panākt vēlamo, jo ir cīnītājs. Līdzās tādam vīrietim sieviete jūtas kā karaliene.
Mūsu ģimenē nekad nebūs situācija, kad es, piemēram, uzkopju māju, bet mans vīrs sēž uz dīvāna un skatās televizoru. Mēs vai nu visi strādājam, vai visi atpūšamies.
Mūsu mājās nav tā, ka pavards ir tikai uz maniem pleciem. Ja nepieciešams, mans vīrs var izcept kūku, gludināt veļu, samainīt bērnam pamperus, izremontēt dzīvokli un pat stundām staigāt ar mani pa veikaliem.
*
Evija SKULTE, aktrise, nesen uzsākusi attiecības ar seriāla Viņas melo labāk producentu, lietuvieti Rimvīdu Martinašu:
– Es nenodalu – cilvēks ir latvietis vai citas tautības pārstāvis, jo, ja es protu ar viņu komunicēt un, kā šajā gadījumā, nav valodas robežas, tad cilvēks paliek cilvēks, un nav būtiski, kādai nācijai viņš pieder. Mūsu attiecības vēl nav tik ļoti attīstījušās, lai es mācētu pateikt, kā ir dzīvot kopā ar lietuvieti, jo kopā vēl nedzīvojam, bet vai tajā ir kāda atšķirība starp to, kā ir ar latvieti... nezinu. Lietuvieši gan liekas temperamentīgāki un viņi latviešus sauc par lēnajiem – mums viss ir rimtāks, arī vārdos aprautākas frāzes, tomēr domāju, ka lielākoties tas ir individuāli – arī mums ir temperamentīgi cilvēki. Nezinu, vai viņš ir atšķirīgs nācijas dēļ, jo katrs cilvēks jau ir citādāks. Lietuvieši, ar ko strādāju pie seriāla, ir enerģētiskāki, lai gan tajā pašā laikā tā operators pēc dabas ir mierīgs, tāpēc viennozīmīga raksturojuma nav – visus nevar likt vienā plauktā.
Tomēr viens ir jāsaka – mēs ar kaimiņiem neesam krasi atšķirīgi, esam diezgan līdzīgi.
Mani viņā nevaldzināja kādas nebūt nacionālās īpatnības, bet gan tas, kāds viņš ir kā cilvēks.
Un tobrīd es pat neaizdomājos par to, ka viņš ir no citas valsts, un arī šobrīd es nespriedelēju par to, kā veidot attiecības.
Beigsies darbs, viņam noteikti būs jābrauc uz Lietuvu, bet simpātijas radās, un šobrīd nedomāju par to, ko darīsim tālāk.
*
Dace PECOLLI, burvju māksliniece, dzīvo ar itāli Enriko Pecolli:
– Ar Enriko iepazināmies 1996. gadā Vācijā, pilsētā Lingenē, kur biju ieradusies, lai piedalītos apmācības seminārā par cirka un teātra tēmu. Kad iepazināmies, mums nebija nevienas kopīgas sarunvalodas (es runāju latviešu, krievu un angļu valodā, bet Enriko itāļu un franču), taču, neskatoties uz šo faktu, viņš atrada veidu, kā ar mani sazināties un pievērst man savu uzmanību – ar mazas vārdnīciņas palīdzību, piesaistot citus cilvēkus kā tulkus tulkot, skaidrojot ideju ar žestu valodu, ilustrējot savu ideju, dziedot itāļu dziesmas, rādot burvju trikus un skatoties manī ar starojošām acīm un liekot saprast, ka... turpinājums sekos, un es sapratu, ka viņš ir cilvēks, kas, ja ko dzīvē gribēs, tad to arī sasniegs.
Itāļu vīrieši ir ļoti dažādi. Saprotams, kāpēc tā. Itālija ir liela, un kultūras, rakstura un pat valodas atšķirības ir milzīgas, ja salīdzinām tikai ziemeļu, vidus vai dienvidu Itālijas iedzīvotājus, nerunājot par valstij piederošo salu iedzīvotajiem – viņi atšķiras kā diena no nakts daudzējādā ziņā, pat izskatā. Ir neskaitāmas zonas Itālijā, kur dzīvo absolūti zilacaini un blondi itāļi. Tā ka lielākoties mums ir stereotipi par itāļu vienu tipu. Mana pieredze ir tikai par ziemeļu itāļiem, kas, domāju, neatbilst mūsu iedomātajiem priekšstatiem. Ziemeļitālijas vīrieši ir diezgan kautrīgi un introverti, taču daži kopsaucēji visiem itāļiem ir – viņi ir romantiski un uzmanīgi pret savām sievietēm, ciena ģimenes tradīcijas, ir karstasinīgi, runājot žestikulē un mīl ēst labu itāļu ēdienu.
Itālis, iespējams, būs uzmanīgāks un iejūtīgāks pret dāmas vajadzībām. Katrai, protams, šīs vajadzības ir dažādas – kam dārglietas, kam uzmanība, kam romantiski pārsteigumi, kam izrunāšanās, kam vienkārši idejisks akcepts un atbalsts. Latviešu vīrieši šajā jomā šķiet inertāki. Un ir dikti aizņemti ar savām vajadzībām. Taču, ja sieviete dzīvo kopā ar itāli, tad iespējams, ka elektrības lampiņa būs jāieskrūvē pašai, jo viņi parasti ir slinki uz parastajiem darbiem un brīžiem pat elementāras sadzīviskas lietas uztic speciālistiem. Taču, kā teica filmā Valentine – «mīlestība ir tad, kad tu no visas sirds mīli otru cilvēku arī ar visiem viņa mīnusiem».
Avots: nra.lv /Agnese Ģērmane
