Neilgi pēc Latvijas Pensionāru federācijas (LPF) vadības pārņemšanas no demisionējušās Ainas Verzes LPF publiskajā telpā bija pamanāma ar virkni aktivitāšu pieteikumu, valdības kritiku un prasību kategoriskumu. Vai tas bija noplokošs jaunā vadītāja pieteikums vai organizācijas jaunas, paliekošas kapacitātes priekšvēstnesis? Saruna par pensionāru prasībām varai, pensiju sistēmas uzlabošanas iespējām, organizācijas mērķiem un to sasniegšanas ceļiem ar LPF vadītāju Andri Siliņu.
– A. Verze izteicās, ka LPF darbība pēdējā laikā asi ignorēta, kas varētu būt saistīts ar viņas atrašanos federācijas vadībā, jo viņa savulaik kandidējusi vēlēšanās no LPP/LC. Domājat, nevērīga attieksme pret jūsu organizāciju ir kaut kas personisks vai šīs valdības tradicionālā attieksme pret nevalstiskajām organizācijām?
– Domāju, drīzāk vaina meklējama mūsu valsts vadītāju 2011. gada decembrī parakstītajā protokolā ar Starptautisko Valūtas fondu, kurā SVF apsolīta virkne jautājumu, pret ko šobrīd esam spiesti cīnīties – piemaksu atcelšana par darbu līdz 1996. gadam, pensiju indeksācijas atlikšana un virkne citu jautājumu, par kuriem šobrīd satraukta sabiedrība, bet ko valdība pilda. Objektīvi vērtējot, tiešām – kopš 2009. gada nav panākta neviena jautājuma pozitīva atrisināšana pensionāriem, kas ir ļoti bēdīgi.
– Tur vainojama arī federācijas vadības mazspēja?
– Nekādā gadījumā nedomāju apvainot federācijas vadību, jo vairāk, ja pats tur pēdējos gadus biju valdē. Tā bija valdības nostāja, pret kuru ar zināmu izpratni izturējās federācijas vadība. Iespējams, Verzes kundze pieļāva lielu kļūdu, kas sašķobīja viņas kā federācijas vadītājas autoritāti, 2009. gadā piekrītot vadības lēmumam, ar kura palīdzību tika ieviesti šādi pensiju ierobežojumi. Pensionāri gan šos četrus gadus ļoti toleranti izturējās pret krīzes risinājumiem, tāpēc tā neprotestēja kā pašreiz, kad diendienā dzirdam par veiksmes stāstu, par to, kā ekonomika iet augšup. Es gan kā ekonomists ne visai ticu procentiem, man labāk patīk absolūtie skaitļi, kurus par ekonomikas izaugsmi ir grūti atrast. Procentus pēc tik smaga krituma ir ļoti viegli pieaudzēt, ko nevar izdarīt ar absolūtiem skaitļiem. Tāpēc mēs, rūpīgi izpētot sociālās apdrošināšanas sistēmas iespējas, esam secinājuši, ka jāsāk kaut kas darīt, lai uzlabotu pensionāru situāciju. Esam izpētījuši, ka pensiju pirktspēja pēdējo 15 gadu laikā ir kritusies par apmēram 30%. Tāpēc arī LPF bez resursiem mēneša laikā izdevās savākt vairāk par 100 000 parakstu par pensiju indeksāciju; šobrīd pensijas zem iztikas minimuma saņem ap 95% pensionāru. Lielai daļai ūdens jau ir iesmēlies mutē.
Nereti tiek jaukti divi jēdzieni – valsts sociālā apdrošināšana un tās budžets, kas tiek veidots no darba devēju un darba ņēmēju apdrošināšanas iemaksām, un valsts budžets, kas veidojas no dažādiem nodokļu maksājumiem. Satversmes tiesa norādījusi, ka apdrošināšanas iemaksas ir to veicēju īpašums un ir pilnīgi nekorekti runāt par sociālā budžeta deficītu – praktiski no šī budžeta vēl līdz šim gadam veikti valsts budžetam piekritīgi izdevumi, piemēram, piemaksas pie pensijām, pirms kāda laika arī māmiņu algas, kas netika iekļautas sociālās apdrošināšanas likumdošanā.
– Jūsuprāt, uz pensionāru rēķina tiek dotētas citas valsts vajadzības?
– Jā! To varu droši apgalvot! Turklāt sarunā ar Finanšu ministrijas pārstāvi noskaidroju, ka tas nav noformēts kā aizdevums, un ir pilnīgi pamatotas bažas, ka valdība mēģinās aizmirst šos aizdevumus valsts budžetam no sociālās apdrošināšanas sistēmas, kas ir simtiem miljonu latu ik gadu!
– Aprīļa sākumā runājāt par pensionāru protesta akcijām, ja nenotiks pensiju indeksēšana. Valdība sola pensijas indeksēt, bet tikai simboliski, kas nozīmētu pārdesmit santīmu taustāmā veidā. Kā rīkosieties?
– Protesta akcijas LPF nav organizējusi un tuvākajā laikā mēģinās neorganizēt – ar nosacījumu, ka panāksim praktisku risinājumu kādam no mūsu valsts līmenī aktualizētajiem jautājumiem.
– Ir efektīvāki prasību izpildes panākšanas veidi?
– Par pensiju indeksāciju vēl šogad, par ko ir savākti 106 tūkstoši parakstu, esam saņēmuši solījumu gan no Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas, gan premjera Valda Dombrovska, gan labklājības ministres Ilzes Viņķeles par to, ka šāda indeksācija ir iespējama. Ar Labklājības ministrijas (LM) speciālistiem esam apsprieduši tās tehniskos risinājumus un secinājuši, ka sociāli vistaisnīgāk būtu par konkrētu summu palielināt visas pensijas. Ja indeksāciju veic procentos, tad tie, kam pensija ir lielāka, saņems klāt lielāku summu, kam maza, saņems santīmus. LPF nekādā gadījumā nepiekritīs santīmu vai pat lata indeksācijai, un, ja tik tiešām valdība neizšķirsies par nopietnu šā jautājuma risinājumu, tad gan varētu organizēt kādas protesta akcijas.
– Kādas?
Piemēram, ka, uzsākot apkures sezonu, pensionāri komunālos maksājumus padara par pēdējās kārtas maksājumiem, atšķirībā no šodienas, kad lielākā daļa pensionāru vispirms nokārto maksājumus par mājokli, siltumu un tad no tā, kas paliek pāri, pērk pārtiku, zāles.
– Bet cietīs tie paši pensionāri, kuriem varbūt noslēgs apkuri, elektrību, uzrēķinās soda procentus. Vai cerat, ka, ja ne paši, tad šie pakalpojumu sniedzēji izdarīs lielāku spiedienu uz valdību?
Es to vienkārši minu kā piemēru, bet pagaidām šādas akcijas neplānojam. Saeimas komisijā, klāt esot Saeimas spīkerei un labklājības ministrei, nolemts, ka LM līdz 1. augustam sniegs priekšlikumus par pensiju indeksācijas variantiem šajā gadā. Valdība vēl grib redzēt, kā pildās sociālais budžets uz 1. jūliju.
Vai Viņķeles izteikumi par iespējamu pensiju neindeksēšanu Liepājas Metalurga kraha dēļ jums arī neliks sarosīties protesta akcijām, vai mierīgi līdz augustam gaidīsiet ministrijas priekšlikumus?
Nākamajā dienā pēc ministres izteikumiem LPF telefons pārkarsa, saņemot sašutušo pensionāru zvanus. Pensionāri to uztvēruši kā ākrtējo mēģinājumu nojaukt pensiju indeksāciju, par ko solīta visos iepsējamo līmeņos. Tas ir ļoti nesolīdi, un šādi satricinājumi nenāk par labu ne Viņķeles kundzei kā politiķei, ne pensionāriem, kuriem tāpat pietiek rūpju. Bet pašlaik vēl esam noskaņoti praktiskai darbībai, lai kopā ar LM atrastu veidu, kā izpildīt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas lēmumu līdz 1. augustam rast risinājumu pensiju indeksēšanai jau šogad. Indeksācija ir apsolīta, par tās atcelšanu nevar būt pat runa, jautājums vienīgi ir par konkrētām summām, mehānismu.
– Kādu pensiju palielinājumu lēšat, un cik miljonus tas prasītu no budžeta?
– Esam aprēķinājuši, ka indeksācija varētu būt 7–12 lati katrai pensijai, kas mēnesī prasītu 4–5 miljonus latu, gadā aptuveni 15 miljonus – sociālā budžeta iespējas pilnīgi pieļauj šādu indeksāciju. Pat šobrīd tajā ir atlikums vairāk nekā 200 miljoni latu, un paredzams, ka tuvākajā perspektīvā šis atlikums pieaugs, jo drīz uzsākam pensijas vecuma palielināšanu, un cerēsim, ka pieaugs arī sociālās apdrošināšanas iemaksu summas sakarā ar algu pieaugumu tautsaimniecībā.
– Viens otrs finansists, ekonomists izteicies, ka ar šādu demogrāfijas līkni, esošo pensionāru skaitu uz vienu strādājošo, emigrāciju mūsu paaudze pensijas nemaz nesaņems, ja nu vienīgi nabadzības pabalstus. Vai šādi sociālo budžetu ātri neiztērēsim?
– Ja sociālās apdrošināšanas budžeta iemaksas tērēsim valsts budžetam piekrītošu jautājumu risināšanai, tad neviens ne uz ko nevar cerēt.
Mūs ļoti nopietni uztrauc tas, ka no valsts ir aizbraukuši aptuveni pusmiljons darbaspējīgāko iedzīvotāju, kas nodokļu maksātājiem un sociālās apdrošināšanas iemaksām ir ļoti liels zaudējums. Šobrīd neredzu, ka kaut kas nopietni tiktu darīts, lai aizbraukušos atgrieztu Latvijā, un publiskotais reemigrācijas plāns absolūti nav spējīgs risināt šo problēmu.
No otras puses, neraugoties pat uz to, ka pensijas periodiski tiek indeksētas, pensionāru dzīves līmenis arvien vairāk atpaliek no vidējā dzīves līmeņa valstī. Tāpēc arī esam uztraukušies par eiro. Kaimiņvalstu pieredze rāda, ka eiro ieviešana tomēr ir devusi nopietnu triecienu pa cenām, kas, piemēram, Igaunijā kāpa pat par 20%.
– Joprojām prasāt indeksēt pensijas par visiem krīzes gadiem, vai arī esat atkāpušies no šīs prasības?
– Neesam atkāpušies, arī pensionāru paraksti ir savākti par pensiju indeksēšanu par visiem krīzes gadiem. Šobrīd tiek meklēti mehānismi, kā šo indeksāciju veikt maksimāli sociāli taisnīgi un pieņemami arī budžetam. Ja izdomātu kādu ļoti sarežģītu mehānismu, to būtu ļoti grūti administrēt. Kopā ar LM speciālistiem esam secinājuši, ka indeksācija vienādā apjomā visām pensijām varētu būt viens no pieņemamākajiem variantiem gan tehnisko risinājumu, gan sociālā taisnīguma ziņā.
– Piedāvājums indeksēt tikai mazās pensijas arī nav pieņemams?
– Šo jautājumu apspriedām LM. Te rodas jautājums – kas ir mazā pensija? Vai apstāsimies pie 200 latiem, kam pieliksim 15 latus klāt, un 201 latam nepieliksim neko? Skaidrs, ka tā radīsim uzreiz dažus desmitus tūkstošu neapmierināto. LPF jau dažkārt saņem vēstules ar pārmetumiem, ka it kā esam piekrituši tikai mazo pensiju indeksācijai – par to nevar būt ne runas!
– Jūsu lielākās bažas saistītas ar to, ka būs daudz protestētāju, vai domājat arī par nodokļu sistēmu, motivāciju maksāt nodokļus?
– Pensionāriem motivācija maksāt nodokļus jau sen ir zudusi, viņi drīzāk varētu prasīt nemaksāt IIN par sevis nopelnīto pensiju.
– Domāju par šodienas strādājošo motivāciju maksāt vairāk nodokļus, lai saņemtu lielāku pensiju, tostarp indeksāciju.
– Esmu pārliecināts, ka absolūti lielākā daļa strādājošo saprot, ko nozīmē Latvijā eksistējošā solidārā pensiju sistēma, kaut arī neizslēdzu, ka ir cilvēki, kas uzskata, ka viņiem vecāku nav un nekad nav bijuši, un par viņiem nav jārūpējas. Bet lielākā daļa strādājošo tomēr ir ieinteresēti, lai tas, ko viņi šodien samaksā, tiktu izmantots maksimāli efektīvi gan viņu pašu, gan viņu vecāku interesēs.
– Vai šodienas 30–40 gadus vecie strādājošie var paļauties, ka viņiem pensija būs tāda, par kuru varēs daudzmaz normāli dzīvot, vai viņiem ieteiktu domāt par kādiem citiem risinājumiem, privātajiem pensiju fondiem, ieguldījumiem, ko pārdot vecumdienās?
– Kamēr vien pastāv Latvijas valsts, nevienam nevajadzētu uztraukties par to, ka pārstās eksistēt pensiju sistēma. Esmu pārliecināts, ka šī pensiju sistēma ar gadiem kļūst arvien spējīgāka. Ne velti bez lieliem protestiem notika pensijas vecuma palielināšana, un tas dod jūtamu atbalstu. Jā, ir jāsalabo pensiju likumdošana, kurā iestrādāti ielāpi, kas ir padarījuši šo sistēmu stipri neobjektīvu, piemēram, koeficienti, kā rezultātā, piemēram, tiem, kas aiziet pensijā pēc 2010. gada, pensija būs apmēram par 20–25% mazāka nekā tiem, kas aizgāja pensijā pirms šā gada. Tāpat jārisina ar darbaspēka aizbraukšanu saistītās problēmas.
– Nereti notiek pensionāru un jauno cilvēku pretnostatīšana, sakot, ka jādod jaunajiem darbs šodien, lai viņi neaizbrauc, nevis jāpalielina pensijas, jo, ja aizbrauks jaunie, nebūs arī kas maksā pensijas pensionāriem.
– Bet tas ir valsts budžeta jautājums. Un labi saprotams ir pensionāru sašutums, dzirdot, kā valsts sektorā tiek palielinātas algas, desmiti miljoni latu ieguldīti uzņēmumos, airBaltic vai Liepājas metalurgā, kas zināmā mērā notiek uz pensionāru rēķina. Esam arī vērušies Eiropas Komisijā (EK) ar lūgumu ļoti rūpīgi pārbaudīt, kā Latvijā tiek izpildīti Māstrihtas kritēriji, jo mums ir pilnīgs pamats domāt, ka tas tiek darīts arī uz pensionāru rēķina. Viens no mūsu augstiem ierēdņiem pamanījies izteikties, ka mūsu pensionāriem naudu nevar dot, jo viņi tūlīt skries uz veikalu, to tērēs un vairos inflāciju. Tā ir cinisma galējā izpausme.
– Jā, EK prezidentam Žozē Manuelam Barrozu sūdzējāties, ka «tiek darīts viss, lai izpildītu Māstrihtas kritērijus par katru cenu, atsakoties risināt pensionāru materiālā stāvokļa uzlabošanas jautājumus, tādējādi vēl vairāk pasliktinot nabadzīgākās daļas iedzīvotāju stāvokli». Kā Māstrihtas kritēriju pildīšana kaitē pensionāriem?
– Inflācija šobrīd ir tuvu nullei – šis kritērijs tiek mākslīgi uzturēts. Ja pensionāram palielinās pensiju par 7 vai 9 latiem, protams, ka viņš naudu iztērēs. Pēc pievienošanās eiro noteikti būs cenu sprādziens.
Vēl – līdz ar iestāšanos eirozonā mēs pilnībā iekļaujamies ES, un iekļaujamies kā galīgi autsaideri. Mūsu dzīves līmenis ir absolūti neatbilstošs ES iedzīvotāju vairākumam, mēs ar savām pensijām netuvojamies pat zemākajam vecās Eiropas līmenim.
– Jūsuprāt, eiro ieviešana kā īpaši kaitēs tieši pensionāriem?
– Nē, kāpēc? Galvenās bažas saistītas ar cenu kāpumu, kam netiks līdzi ne algu, ne pensiju kāpums. Eiro ieviešana prasa arī tīri administratīvus izdevumus, kurus agri vai vēlu samaksās pircējs. Par laimi, pašlaik naftas cenas pasaulē nokritušās no 120 ASV dolāriem par barelu uz 70–80 dolāriem, arī pie mums par gandrīz 10% samazinājušās degvielas cenas. Tas ir viens no faktoriem, kas arī uztur šo zemo inflāciju, bet, tikko naftas cenas kāps, kāps visas pārējās cenas.
– Pensionāriem vismaz indeksēs pensijas par šo inflācijas līmeni, bet vai, piemēram, valsts sektorā strādājošajiem attiecīgi pieliks pie algas, nav zināms.
– Atklāšu nelielu noslēpumu, kāpēc tika organizēta šī akcija par pensiju indeksāciju vēl šajā gadā un pilnā apjomā par visiem krīzes gadiem. Kad LM koridoros saņēmām ziņu par to, ka klusībā LM tiek gatavots lēmums par indeksāciju 2014. gadā par 0,2 vai 0,3%, vai varbūt arī vispār par nulli, jo saskaņā ar likumu indeksācija notiek tikai tad, ja inflācija ir lielāka par 1%, tad arī sapratām, ka kaut kas ir jādara, jo 2014. gadā šīs indeksācijas var arī nebūt. 2015. gadā gan, jo, kad beigsies kontrole pār cenām sakarā ar eiro ieviešanu, inflācija kāps, bet 2014. gadā tās var arī nebūt, jo īpaši gada sākumā, pēc kā rēķinās oktobra indeksāciju.
– Pašvaldību vēlēšanu tuvums jums palīdz vieglāk šo jautājumu risināt, atrast dzirdīgākas ausis?
– Ļoti gribu nesaistīt šo jautājumu ar pašvaldību vēlēšanām, lai gan mums ir rūgta pieredze, kad 2009. gadā, faktiski dienu pēc pašvaldību vēlēšanām valsts līmenī tika pieņemti ļoti nopietni lēmumi, kas ļoti nopietni satricināja pensionārus. Pamatā pašvaldības tomēr risina mazliet citus jautājumus, kas nav tieši saistāmi ar partijām, ne velti arvien vairāk parādās reģionālās vai vietējās nozīmes partijas.
– Jūtat, ka šajās vēlēšanās pensionāri tiek uzrunāti kā īpaši, ņemot vērā, ka šī ir lielākā elektorāta grupa?
– Jā, pensionāri tiek īpaši uzrunāti, un uz vietām ir izveidotas pensionāru biedrības, kurās ir 100–400 aktīvistu, kuri lielā mērā nosaka to, kā vēlēšanās uzvedīsies pārējie pensionāri, kuru ir apmēram 10 reizes vairāk nekā šī aktīvā daļa, ar kuru pašvaldības strādā. Man gan ir ļoti žēl, ka mūsu cilvēki nav pietiekami politiski izglītoti, lai tiešām atbildīgi piedalītos Saeimas vēlēšanās. Bieži redzam, ka tantiņa, kas tirgū skaita pēdējos santīmus, lai nopirktu puskilogramu reņģu, balso par labēja tipa partiju.
– Jūsu ideoloģiskā pārliecība ir sociāldemokrātiska?
– Jā, un varu izteikt nožēlu, ka cilvēks, kuru kādreiz labi pazinu – Juris Bojārs, risinot savus personīgos jautājumus, sociāldemokrātiju Latvijā ir nopietni iedragājis varbūt pat uz desmit gadiem.
– Saskaņas centrs šajā sociāldemokrātiskajā nišā nav iegājis?
– Nekādā gadījumā! Tā ir centriska partija ar labēju novirzienu, to finansē uzņēmēji, kas uzskatāmi par labēji noskaņotiem cilvēkiem.
– Viens no neizpildītajiem iepriekšējās LPF vadītājas mērķiem bija vidējās pensijas noteikšana minimālās mēnešalgas apmērā (Ls 200) un minimālo pensiju – ne mazāku par Ls 105, neaplikt pensiju minimālās algas līmenī ar nodokļiem, samazināt PVN likmi pārtikai. Kas ir prioritāri tuvākajā laikā?
– Prioritāte numur viens ir panākt maksimāli augstu pensiju indeksāciju. Numur divi – pensiju likumdošanas sakārtošana, lai izslēgtu neobjektīvus nosacījumus. Šī problēma saasinājusies jau tiktāl, ka vairāki cilvēki Latviju ir iesūdzējuši Eiropas Cilvēktiesību tiesā saistībā ar pensiju aprēķināšanas koeficientiem, kuri darbojas atkarībā no pensijas pieprasīšanas brīža. Tas nu nav uzskatāms par objektīvu faktoru, jo pensiju varam pieprasīt pat gadu, divus, pusgadu pirms pensijas vai tad, kad esmu sasniedzis pensijas vecumu. Vissmagāk cieta tie, kas aizgāja pensijā 2010. gadā, kad bija viszemākais koeficients – 0,79. Tā cilvēki zaudēja ceturto daļu savas pensijas – viņiem faktiski krīze ir pasludināta uz visu atlikušo mūžu. Tas nav objektīvi.
Avots: nra.lv /Baiba Lulle
