Latvijas pilsoņi 2003. gada 20. septembra referendumā nav balsojuši par eiro ieviešanu Latvijā.
Viņu vietā jau 16. aprīlī to bija izdarījuši toreizējie valsts vadītāji šādā sastāvā: Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, premjerministrs Einars Repše, ārlietu ministre Sandra Kalniete un iestāšanās sarunu vadītājs Andris Ķesteris. Proti, viņi parakstīja līgumu par pievienošanos Eiropas Savienībai (ES), bet pēc tam atsevišķs referendums par eiro ieviešanu vairs nebija iespējams, jo Satversmes 73. pants aizliedz tautas nobalsošanai nodot līgumus ar ārvalstīm. Tas ir galvenais eiroieviesēju arguments.
50:50
Valdošā koalīcija savās aģitācijas runās regulāri apgalvo, ka Latvijas tauta attiecībā uz eiro jau ir izdarījusi savu izvēli, tomēr nopietnas šaubas šai jautājumā ir arī akadēmiskajās aprindās juristu vidē. Apmēram 50:50, tā lēš profesors Ringolds Balodis, Latvijas Universitātes (LU) Valststiesību zinātņu katedras vadītājs. Viņš ir viens no atzinuma sniedzējiem Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK). Vislatvijas Sociāldemokrātu kustība «Par Neatkarīgu Latviju» iesniegusi CVK atbilstības izvērtēšanai vēlētāju likumdošanas iniciatīvu: likumprojekts Par tautas līdzdalību eiro ieviešanas termiņa izlemšanā. Iesniedzējs šķiet nenopietns, atvasināts no kādreiz skandalozās, bet neietekmīgās Dzimtenes. Likumprojekts sagatavots pavirši, piemēram, Saeima tajā nosaukta par Saimi. Apskatāmais jautājums ir visai nopietns. CVK saņēmusi septiņu institūciju ekspertu atzinumus, un zīmīgi, ka neviens no viņiem nefokusējas uz faktu, ka tauta jau it kā būtu balsojusi par eiro ieviešanu un tāpēc otra nebūtu jārīko.
Ko mums īsti pavaicāja?
Jāatgādina, ka referendumā par iestāšanos ES vienīgais jautājums bija: Vai Jūs esat par Latvijas dalību Eiropas Savienībā? Referenduma rezultāti bija apstiprinoši, kaut gan izraisīja arī skeptisku vērtējumu. Procentuāli viss izskatās pārliecinoši: par iestāšanos nobalsoja 66,97%, pret – 32,26%. Taču absolūtos skaitļos eirooptimistu uzvara izskatās pieticīgāka. Pēc Iedzīvotāju reģistra datiem, Latvijai ir 1 548 873 balsstiesīgi pilsoņi. Bet toreiz par iestāšanos nobalsoja tikai 676 700 (pret bija 325 980). Uzvaru faktiski nodrošināja uz referendumu neatnākušie. Ja rēķina uz kopējo iedzīvotāju skaitu 2 283 312, Ārlietu ministrijas mājas lapā reklamētais apgalvojums, ka iestāšanos ES atbalstīja «Latvijas tauta», šķiet vēl jo pārspīlētāks. Un arī tas, vai iedzīvotāji saprata, ka, atbildot uz referenduma jautājumu, viņi vienlaikus piekrīt eiro ieviešanai, ir diskutabli. Pērn kompānijas Goldinvest Asset Management aptaujā 72% respondentu šāda tēze šķita kategoriski nepieņemama.
Birkavs: tā bija kļūda
Bijušais Latvijas premjers un ilggadējais Latvijas ārlietu ministrs Valdis Birkavs, kura vadībā Latvija uzsāka ceļu uz ES, atzīst, ka toreiz šis komplekts – ES un eiro – šķita pašsaprotams. «Labi atceros, kā man viena žurnāliste reiz pajautāja, vai tas, ka iestāsimies ES, nozīmēs atteikšanos no lata. Jā, jautājums par eiro arī toreiz bija darba kārtībā, taču tagad tas aktualizējies vienīgi Eiropas finanšu krīzes dēļ, kad katra puse meklē savus argumentus. Bet pirms krīzes par to formāli nekad nav ticis diskutēts – vienmēr ir bijusi pārliecība, ka tas ir pats par sevi saprotams un šis viens teikums pievienošanās līgumā ir pietiekams, lai izteiktu mūsu attieksmi.»
Bet, raugoties no šīsdienas viedokļa, V. Birkavs atzīst, ka tā bija kļūda. Tautai vajadzēja konkrēti pajautāt, vai tā piekrīt eiro ieviešanai: «Tas novērstu šaubas, kas tagad dažiem ir radušās. Arī ja 1940. gadā būtu atskanējis kaut viens šāviens, šodien nebūtu nekādu diskusiju par to, vai Latvija ir tikusi okupēta.» Cita lieta, ka šāda konkrēta pajautāšana par eiro varētu izgāzt iestāšanos ES, jo vēl vairāk audzētu iedzīvotāju eiroskepsi. Tas, jāatgādina, arī ir galvenais iemesls, kādēļ valdošā koalīcija nevēlas pieļaut referendumu šobrīd, jo tikai 10% iedzīvotāju atbalsta iestāšanos eirozonā jau nākamgad. Protams, valdības sāktā propagandas kampaņa šo skaitli var mainīt par labu eiro.
V. Birkava piesaukto teikumu, kas it kā apliecina latviešu tautas piekrišanu eiro ieviešanai, Neatkarīgajai nācās salīdzinoši ilgi meklēt. Paradoksālā kārtā pat eirokampaņas organizētājiem līdz šim nebija ne jausmas, kur tas rakstīts. Eiro komunikācijas projektu vadītāja Māra Šetlere vaļsirdīgi atzinās: «Mums arī būtu vieglāk strādāt, ja to zinātu.» Konkrētu saiti internetā ar norādi atsūtīja Tieslietu ministrija. Līguma par Eiropas Savienību konsolidētajā versijā 3. panta
4. daļā minēta šāda frāze: «Savienība izveido ekonomisko un monetāro savienību, kuras valūta ir euro.» Tas tad arī bija jāzina visiem Latvijas iedzīvotājiem, dodoties uz referendumu par iestāšanos ES, un jāsaprot, ka viņi balso arī par šo tautas nobalsošanas zīmē neuzrakstīto teikumu.
Tieslietu ministrija norāda: «Būtiski ir atzīmēt, ka monetārā savienība vienmēr ir bijis ES mērķis. Euro kā vienotas valūtas ieviešana bija trešais un pēdējais posms ES ekonomiskās un monetārās savienības izveidošanai.
Juridiski šis mērķis ir nostiprināts Līgumā par ES (Māstrihtas līgums) 1992. gadā, ko atklāj šā līguma preambula – «apņēmušies stiprināt un tuvināt valstu tautsaimniecības un nodibināt ekonomisku un monetāru savienību, kas saskaņā ar šo Līgumu paredz arī vienotu un stabilu valūtu».» Uz šo līgumu un aktu par desmit valstu (to vidū arī Latvijas) pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kā arī Līguma par ES darbību 140. pantu un 13. protokolu Par konverģences kritērijiem atsaucas Ārlietu ministrija. Bet morāle tā pati: «Tautas balsojumā paustais atbalsts ES līgumam ļāva Latvijas Bankai – galvenajai monetārās politikas īstenotājai valstī – uzsākt īstenot rīcības plānu eiro ieviešanai.»
Latvijas Bankas padomes loceklis Edvards Kušners min vēl vienu juridisku niansi: «Saskaņā ar juridisko procedūru, lai nonāktu līdz lēmumam par dalībvalsts uzņemšanu eirozonā, dalībvalstij nacionālā līmenī ir jāpieņem lēmums par dalību valūtas kursa mehānismā II, un līdz ar šo lēmumu tiek uzsākta virzība uz dalību eirozonā. Latvijas valdība šo lēmumu pieņēma jau 2003. gada beigās pirms iestāšanās ES.»
Pat konsultācija nav pieļaujama
No eiro ieviesēju skaidrojumiem izriet, ka tauta piekritusi itin visam, jo sapratusi, ka viņu gaida konverģence, monetārā savienība, valūtas kursa mehānisms II un citi ar eiro saistītie labumi.
Arī visi saistībā ar izvērtēšanai CVK iesniegto likumprojektu Par tautas līdzdalību eiro ieviešanas termiņa izlemšanā sniegtie ekspertu atzinumi ir negatīvi – dažādu iemeslu dēļ tas nav uzskatāms par pilnīgi izstrādātu likumprojektu. Atzinumi arī sēj šaubas, vai sabiedrības vēlēšanās piedalīties jebkādu lēmumu pieņemšanā attiecībā uz eiro tiešām ir tik nepamatota, kā to traktē valdība. Piemēram, Tiesībsarga birojs atzīst: «eiro ieviešanu valstij diktē uzņemtās starptautiskās normas, un šī jautājuma nodošana tautas nobalsošanai nav iespējama. Taču attiecībā uz eiro ieviešanas termiņu tautas nobalsošanai šķēršļi nav saskatāmi.»
Arī LU Juridiskā fakultāte secina, ka starptautiskā līgumā noteiktu spēkā esošu pienākumu nevar nodot tautas nobalsošanai. Taču atzinumā piesauc arī Zviedrijas piemēru: «Nedz Eiropas Komisija, nedz arī citas dalībvalstis nav uzskatījušas Zviedrijas rīcību, rīkojot tautas nobalsošanu un nepievienojoties eiro, par prettiesisku. 1995. gadā Zviedrija, pievienojoties ES, apņēmās piedalīties kopējā monetārajā savienībā. Tomēr 1999. gadā atteicās ieviest eiro un 2003. gadā šo lēmumu apstiprināja tautas nobalsošanā.»
Tātad Latvijas iedzīvotāju rokas sasien ne tas, ka tauta it kā jau būtu nobalsojusi par eiro ieviešanu – turklāt eksperti par to joprojām strīdas, un profesors R. Balodis atzīst: «Viss atkarīgs no interpretācijas. Mēs, zinātnieki, paši par to nespējam vienoties.» Personisko viedokli viņš atturas paust, vien norāda, ka 2003. gadā savu balsojumu referendumā saistīja ar lata nākotni, bet nekonkretizē – par vai pret.
Pašlaik referenduma rīkošanu cenšas organizēt divi sabiedriski/politiski grupējumi. Vislatvijas Sociāldemokrātu kustības «Par Neatkarīgu Latviju» rosinājumu CVK izvērtēs līdz 3. februārim. Visticamāk, to noraidīs, jo ekspertu atzinumi ir negatīvi. Jaundibināmā biedrība Latvija par latu mēģinās apiet Satversmes 73. pantu citādi – nevis ar referendumu par termiņu, bet gan rosinot tautas nobalsošanu par lata saglabāšanu. Redzēs, kā viņiem ies. Taču tiesību zinātņu doktors, LU lektors Jānis Pleps, viesojoties Latvijas Radio, precīzi noformulēja, kādēļ pat konsultatīvs referendums, ja tāds Latvijas likumos tiktu paredzēts, eiro jautājumā nebūtu pieļaujams. Tauta var noraidīt eiro ieviešanu, un, ja tā: «Tiesiskā valstī politiķi nedrīkstētu virzīt šo jautājumu tālāk. Politiķiem būtu saistošs arī šādas tautas aptaujas rezultāts.
Avots: nra.lv /Imants Vīksne
