Sāras Peinas vecāki panāca, ka 2011. gadā Lielbritānijā tika pieņemts tā dēvētais Sāras likums.
Tas nozīmē, ka ikviens iedzīvotājs var aiziet uz jebkuru policijas iecirkni un saņemt informāciju par seksuālus noziegumus izdarījušu cilvēku. Pēc tam, kad viņu mazo meitiņu bija izvarojis un nogalinājis tādu pašu noziegumu jau iepriekš pastrādājis pedofils, Sāras vecāki par šāda likuma ieviešanu aģitēja divus gadus. ASV ir līdzīgs – Meganas – likums. Latvijā pedofilu reģistra iecere nākamgad varēs svinēt savas neieviešanas desmitgadi.
Veronika [vārds mainīts] ir gatava runāt gan televīzijas kameru priekšā, gan ar savu īsto vārdu un uzvārdu. Tikai jāpagaida, kamēr uzsāktais kriminālprocess pret viņas meitas (šobrīd jāraksta – iespējamo) seksuālo izmantotāju sasniegs tādu stadiju, kad drīkstēs par to stāstīt. Viņa ir gatava doties uz Saeimu un pārstāvēt tos vecākus, lielākoties jau mātes, kuru bērni arī ir cietuši no seksuālas vardarbības. Veronika uzskata, ka Latvijā nepieciešamas izmaiņas likumos par labu seksuālās vardarbības upuriem.
«Mani vairākas reizes brīdināja izmeklētāja, ka šādas lietas – netiklas darbības ar nepilngadīgo – ir grūti pierādāmas. Ka līdz tiesai lietas nonāk reti. Ka tādu lietu ir daudz. Un ka šādi cilvēki, uzzinot par ierosinātajiem kriminālprocesiem, vienmēr draud cietušajam. Kad to noklausījos, mani pārņēma bezspēcība – tātad neko nav vērts darīt? Lai viņš turpina izmantot citus bērnus? Es negribu dzīvot tādā valstī, kas aizstāv pedofilus!» sieviete to pasaka gandrīz vienā elpas vilcienā.
Nākamajā dienā pēc meitas stāsta Veronika aizgāja uz policiju un uzrakstīja iesniegumu. Un kopš tā laika viņa klausās atgādinājumus par to, cik šādas apsūdzības ir grūti pierādāmas.
Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze!
Veronika uzskata, ka likumos ir ko mainīt. Piemēram, varmākam nav noteikts tuvošanās aizliegums, kaut arī policijā ir iesniegums par fizisku vardarbību pret Veroniku. Tuvošanās aizliegumam neesot pamata, jo tas noticis pirms krimināllietas ierosināšanas. «Man tagad jāsēž un jāgaida, kad viņš nāks un vēlreiz draudēs? Vai sitīs? Un ja nepaspēšu piezvanīt policijai, pirms mani nosit?» viņa jautā. Arī psihologa ekspertīze, kurā atzīts, ka meita ir pārcietusi seksuālo vardarbību, tiek atzīta par netiešu pierādījumu. Policijā Veronikai prasa – kur ir pierādījumi? Viņa ir neizpratnē – kuram jāpanāk, lai tiek veikta tāda ekspertīze, ko tiesā uzskatīs par īstu pierādījumu?
Sievietei ir aizdomas, ka bijušais dzīvesbiedrs varētu līdzīgā veidā izmantot citus bērnus un, iespējams, dzīvo kopā ar sievieti, kam ir vairāki mazgadīgi bērni. Taču Veronika nedrīkst izpaust ne šā vīrieša vārdu, ne mašīnas numuru, ne darbavietu, nemaz nerunājot par to, ka viņai būtu tiesības brīdināt to otru sievieti. Ak, jā, viņai ieteikts pašai savākt pierādījumus, ka notiek citu bērnu seksuāla izmantošana, un iesniegt tos policijā. Starp citu, bija ierosinātas (bet netika pieņemtas) izmaiņas Bāriņtiesu likumā, kas atļautu informēt kaimiņus par sodu izcietuša dzimumnoziedznieka apmešanos tuvumā.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Millere piekrīt: «Diez ko viegli nerisinās šādi gadījumi.» Kad Neatkarīgā vēlāk vaicā, vai likumos ir kādas nepilnības un vai nevajadzētu tos pārskatīt, lai nepilngadīgo seksuālās izmantošanas lietas netiktu dēvētas par grūti pierādāmām, šā departamenta galvenais inspektors Sindijs Logins nenoguris atkārto, kas ir VBTAI un kas – policijas un Ģenerālprokuratūras kompetence. Atliek secināt, ka inspekcija likumdošanu neiniciēs, jo būtiskus trūkumus pašreiz spēkā esošajos normatīvajos aktos nesaskata. Toties Neatkarīgās žurnāliste saņem ieteikumu ar savu likuma grozījumu piedāvājumu vērsties Ģenerālprokuratūrā.
Ceļu policisti var noskaidrot pedofilus
Gatavojot publikāciju, uzdūros faktam, ka Ceļu policijas patruļu ekipāžu darbinieki šaubu gadījumā jau pusotru gadu drīkst un var pārbaudīt, vai autovadītājs nav sodīts par dzimumnoziegumiem pret nepilngadīgām vai mazgadīgām personām. «Šī bija vismaz viena no sīkām lietiņām, ko varēja izdarīt. Ar savu rīkojumu liku to darīt. Pieņemu, ka policija to ieviesa, lai es nomierinos. Varbūt kāds to izmanto,» tagad sarunā ar Neatkarīgo ironizē bijuši iekšlietu ministre Linda Abu Meri.
Valsts policijā uz laikraksta jautājumu, cik bieži šāda iespēja tikusi izmantota, nevar atbildēt, jo tāda statistika uzreiz neesot pieejama. Policija izmantojot visus iespējamos reģistrus, bet speciālas statistikas sagatavošana prasot daudz darba. Pēc interesēšanās, vai tad policijā nav vēlēšanās noskaidrot, cik lietderīgs ir bijis šāds jauninājums, atskan pārmetums, ka Neatkarīgās žurnāliste neuzticas policijai.
Kad Saeimas deputāti tika informēti par jauno iniciatīvu, Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Ivars Bandonis pērn pamatoja, ka tādējādi daļēji tikšot pildītas slēgtā pedofilu reģistra funkcijas. L. Abu Meri norāda, ka kopš 2003. gada ir cīnījusies arī par pedofilu reģistra ieviešanu. Jau tad Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijā bija sagatavoti likuma grozījumi, kas paredz veidot šādu reģistru. Toreiz Tieslietu ministrijas eksperti esot apelējuši pie noziedznieku cilvēktiesībām, piemirstot par upuru cilvēktiesībām. «Kļuvu par iekšlietu ministri, un pirmais darbs, ko lūdzu uzņemties parlamentārajam sekretāram, bija šis – Dzimumnoziedznieku reģistra ieviešana. Viņš arī apzinīgi pie tā ķērās, bet tad atdūrās pret krīzes sekām un naudas trūkuma piesaukšanu. Un, protams, atkal «sirsnīgie un iejūtīgie» Tieslietu ministrijas eksperti, kas rūpējas par pedofilu drošību, parādījās arī citi cilvēktiesību aizstāvji, kas nez kādēļ vispirms satraucās par dzimumnoziedzniekiem. Tie paši 2003. gadā izstrādātie likuma grozījumi atkal iegūla kādā atvilktnē un joprojām tur guļ,» atgādina L. Abu Meri.
Viņa uzskata, ka jau sen Latvijā bija jāievieš Dzimumnoziedznieku reģistrs, kas ļoti precīzi paredzētu, kā notiek vai nenotiek sabiedrības iesaistīšana cīņā ar pedofilu, piemēram, kā apkārtējie tiek brīdināti, ja viņu tuvumā uz dzīvi apmetas par šādiem noziegumiem iepriekš tiesātais. Vai arī tas, kam ir un kam nav tiesības šo reģistru izmantot. Protams, arī tas, kā tiek pasargāti pedofili, lai cilvēki viņus nenolinčotu. «Līdz šim drosmes valstij nav pieticis. Visi mēģina no tā tikt vaļā,» viņa secina.
Lai panāktu izmaiņas likumos, jāiegulda Sīzifa cienīgs darbs. Tiklīdz kāds uzveļ to klints bluķi līdz kalna virsotnei, cits noripina lejā. L. Abu Meri saka – pagāja pieci gadi, kamēr izdevās Krimināllikumā noteikt, ka par bērna izvarošanu un nogalināšanu pienākas mūža ieslodzījums bez apžēlošanas iespējām.
Pedagogus pārbauda
«Jā, Sodu reģistrā pārbaudām katru. Pilnīgi katru reizi, kad kāds stājas darbā mācību iestādēs,» atbild Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta pārstāve Indra Vilde. Izglītības iestāžu vadītājiem nav iespēju pašiem ielūkoties reģistrā, viņi saņem izziņu, kurā norādītas visu veidu sodāmības, ne tikai par dzimumnoziegumiem. Pat tā dēvētie simtlatnieki tiek pārbaudīti šādā veidā, ja viņi strādā skolu un bērnudārzu teritorijā.
Izglītības un zinātnes ministrijā skaidro, ka informācija (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas) no Sodu reģistra ir obligāti pieprasāma ne tikai par to darbinieku, kurš uzsāk darbu izglītības iestādē, bet arī par jebkuru izglītības iestādē jau strādājošu darbinieku.
Veronika pašlaik negrasās atteikties no tiesāšanās: «Mēs izvēlējāmies ceļu, lai viņš tiktu sodīts. Ja ilgus gadus nespēju pasargāt savu bērnu no tāda cilvēka, tad esmu viņai parādā vismaz to, ka nenoklusēju viņas stāstu. Es domāju par to, cik bērnu vēl cietīs. Vai ir taisnīgi, ka viss, ko vien šī valsts var iesākt, ir uzlikt ielāpu bērna psihei? Domāju, ja bērns kaut reizi dzīvē ir piedzīvojis varmācību, daudz drošāk justos tad, ja zinātu, ka mazu bērnu spīdzinātāji saņems sodu par to.»
***
SEKSUĀLA IZMANTOŠANA UN DZIMUMNOZIEDZNIEKI
Nav obligāti veikt dzimumaktu, lai kādu seksuāli izmantotu.
Lielākā daļa cilvēku, kuri seksuāli izmanto bērnus (tieša vai netieša pieskaršanās bērnam ar seksuālu nolūku), dzimumnozieguma veikšanas brīdī ir pie pilna prāta un saprašanas un apzinās, ko dara.
Starp bērnu seksuālajiem izmantotājiem ir visu vecumu, abu dzimumu, dažāda materiālā turīguma un izglītības līmeņa cilvēki, kā arī visu rasu un reliģiju piederīgie. Bērnu seksuālie izmantotāji ir neprecēti un precēti, heteroseksuāli un homoseksuāli.
Lielākā daļa cilvēku, kuri seksuāli izmanto bērnus, ar saviem upuriem ir pazīstami.
Tikai neliela daļa dzimumnoziedznieku tiek notverti, notiesāti un atrodas cietumā.
***
Bērnu seksuāla izmantošana – tieša vai netieša pieskaršanās bērnam ar seksuālu nolūku:
Glāstītāji – seksuāli pieskaras, glāsta un berzējas gar personu, kura nepretojas. Piemēram, berzē savas ģenitālijas gar upura augšstilbiem un sēžamvietu vai glāsta upura ģenitālijas vai krūtis;
Pedofili – raksturīgas periodiskas, intensīvas seksuāli uzbudinošas fantāzijas, seksuālas vēlmes vai uzvedība, kas sevī ietver seksuāla rakstura darbības ar bērnu, kurš ir jaunāks par 13 gadiem;
ekshibicionisti – atkailina savas ģenitālijas svešiniekiem, publiski masturbē;
izvarotāji – pret upura gribu, tīšām (tieši vai netieši) izmantojot vardarbību vai draudot ar tās izmantošanu, veic darbības ar seksuālu raksturu vai nolūku;
tehnofili – izmanto interneta un moderno informācijas tehnoloģiju iespējas, lai seksuāli izmantotu bērnus un gūtu seksuālu apmierinājumu. Piemēram, izmanto bērnu pornogrāfiju vai iesaistās seksuāla rakstura ziņu apmaiņā ar bērnu.
***
Statistika
62% dzimumnoziegumos cietušo ir jaunāki par 18 gadiem;
82% gadījumu dzimumnoziegumi tiek veikti pret sieviešu dzimuma pārstāvēm;
90% gadījumu policija netiek informēta par dzimumnozieguma izdarīšanu.
2011. gadā Valsts probācijas dienests (VPD) uzraudzīja 11 858 personas, no kurām 145 bija sodītas par dzimumnoziegumiem.
No tām specializētajās probācijas programmās dzimumnoziedzniekiem tika iesaistīti 19 probācijas klienti, no kuriem šīs programmas pabeidza 12 klienti.
Papildu specializētās dzimumnoziedznieku probācijas programmas tika radītas personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādēs, un šajās programmās tika iesaistīti 22 notiesātie. Programmas pabeidza 12 cilvēki.
***
Dzimumnoziegumi pret bērniem
Dzimumnoziedznieks Upuris
Meitene Puisis
Ģimenes loceklis: 35% 31%
kāds no vecākiem 15% 13%
cits ģim. loceklis 19% 17%
Draugs vai paziņa 48% 56%
Svešinieks 17% 13%
[Tā kā Latvijā kvantitatīvi pētījumi par dzimumnoziegumu izdarīšanu nav veikti un trūkst arī valstu salīdzinošu pētījumu par šo problemātiku, tiek minēti statistikas dati no 1999. gadā veiktā pētījuma Juristat, kas raksturo situāciju Kanādā.]
Avots: Valsts probācijas dienests
Avots: nra.lv /Antra Gabre
