Labklājības ministre Ilze Viņķele paliek pie sava skaļus iebildumus izsaukušā viedokļa, ka cilvēku pārcelšanās no laukiem uz pilsētām ir vienīgais reālais bezdarba mazināšanas veids.
I. Viņķelei vārdiski uzbruka gan opozīcijas, gan arī valdošās koalīcijas dalībnieki, bet izpalīdzēja Eiropas Komisijas Latvijas pārstāvniecības vadītāja Inna Šteinbuka. Viņa nebūt neizteicās par vai pret cilvēku pārcelšanos, t.i., pārcelšanu uz valsts rēķina, jo tā būtu iejaukšanās Latvijas valsts iekšējās lietās. Pietika ar viņas publisko izbrīnu par to, kā gan Latvijā iespējams gan augsts bezdarba rādītājs, gan arī daudz brīvu darba vietu, kuras jau aizpildot viesstrādnieki. Neko nepasakot skaidri un gaiši, viņa lika manīt, ka Latvijā dzīvo pārāk daudz sliņķu un slaistu. Cilvēku sašutums pārplūdināja internetu un padarīja I. Šteinbuku par karikatūras varoni vismaz vienā avīzē. Tas arī bija jāpanāk: ja publika uzbrūk diviem mērķiem uzreiz, tad nekas nopietns nedraud nevienam. Ekonomikas zinātnēs augsti mācītā I. Šteinbuka panāca to, kas bija jāpanāk, demonstratīvi ignorējot visiem zināmo, ka brīvas ir tās darba vietas, kurās uzņēmēju maksātā alga nesedz strādājoša cilvēka izdevumus. Jautājums tikai, kāpēc viņai tas bija vajadzīgs.
Neatkarīgās sarakste ar I. Šteinbuku deva iemeslu domāt, ka viņas izlēciens patiešām bija atbalsts I. Viņķelei, līdz kurai ar Ministru prezidenta Valda Dombrovska starpniecību nonācis Eiropas Komisijas prezidenta Žozē Manuela Barrozu uzdevums samazināt bezdarbu un tieši jauniešu bezdarbu. Uzdevuma kodolu, atmetot birokrātu valodā nepieciešamās atsauces uz dažādām normām, lēmumiem u.tml., pati I. Šteinbuka formulēja tā: «Pievērsties augstajam nabadzības un sociālās atstumtības līmenim, reformējot sociālās palīdzības sistēmu, lai tā kļūtu efektīvāka un vienlaikus labāk aizsargātu trūcīgos iedzīvotājus. Mērķtiecīgāk organizēt un palielināt motivāciju strādāt.» Vai patiešām Latvijai 2004. gadā vajadzēja stāties ES un gaidīt astoņus gadus, līdz šā gada martā Ž. M. Barrozu atrakstīja V. Dombrovskim, kas Latvijai jādara? Vai tiešām neviens tepat Latvijā to nebija iedomājies agrāk? Neatkarīgā aptaujāja divus I. Viņķeles priekštečus un ieguva dažus orientierus, kāpēc Latvijas valdības kopš valsts neatkarības atjaunošanas patiešām nav darījušas to, kas tām bija jādara.
Visi iepriekšējie ministri un ministriju ierēdņi gan ir apgalvojuši, ka viņi pildīja uzdevumus, kas palikuši neizpildīti. Nekas netraucē I. Viņķeli rīkoties tieši tāpat un sacerēt projektu atskaitei, kas Latvijai jāsniedz EK nākamā gada 30. maijā. EK taču nevarētu sodīt Latviju, ja saņemtu atskaiti tikai par to, ka bezdarba samazināšanai izveidotas vairākas darba grupas un komisijas.
I. Viņķele, šķiet, izlēmusi, ka cilvēku dzīvesvietas maiņa ir vienīgais iespējamais veids, kā motivēt cilvēkus sākt jaunu dzīvi, kurā sava vieta ir arī algotam darbam un – galvenais – algai, kas pārsniedz cilvēku izdzīvošanai nepieciešamo minimumu. «Nevajag sevi mānīt, domājot, ka investori varētu no reģionu centriem sākt skatīties lauku virzienā, kur daudzviet nav ne atbilstošas infrastruktūras, ne darbaspēka,» atbildēja I. Viņķele uz Neatkarīgās jautājumu, kā viņa tieši patlaban pilda uzdevumu «pievērsties augstajam nabadzības un sociālās atstumtības līmenim, reformējot sociālās palīdzības sistēmu».
Avots: nra.lv /Arnis Kluinis
