Grieķija ir ekonomiskā kraha priekšā, Itālija un Spānija jau saož, kā smird pamatīgas ziepes, taču Latvijas valstsvīri uzskata, ka 2014. gadā jāpievienojas Eiropas Savienības (ES) vienotās valūtas telpai. Kādi pārsteigumi tajā sagaidīs Latviju? Bet varbūt eirozona tad jau būs drupās? Daļēji par to jau varēsim spriest pēc 17. jūnija, kad savu nākotni parlamenta vēlēšanās lems Eiropas sāpju bērns – Grieķija. Par to visu sarunā ar Baltijas Starptautiskās akadēmijas Eiropas studiju programmas direktori, asociēto profesori Ilzi Ostrovsku, bijušo Latvijas ārlietu ministru Jāni Jurkānu, kā arī ekonomikas doktoru, Latvijas Universitātes profesoru Andri Deniņu.
– Ja abstrahētos no šī brīža realitātes, kādi būtu argumenti par labu eiro ieviešanai, profesor?
A. Deniņš: – Absolūts pluss būtu finansiālā disciplīna. Tā prasītu ievērot Māstrihtas kritērijus. Proti, regulētu inflācijas līmeni, budžeta deficītu, valsts kopējā parāda apjomu no IKP, nodrošinātu valūtas kursa stabilitāti attiecībā pret eiro. Vienas kopīgas valūtas esamība samazinātu arī esošo parādu apkalpošanas izmaksas, paaugstinātu banku un kopīgo kredītreitingu, kā arī atvieglotu norēķinus. Šie kritēriji uzlabotu valsts ekonomiku un stimulētu tās attīstību.
J. Jurkāns: – Mēs varam pildīt kritērijus, būt baigie teicamnieki, taču ir daudzi nopietni jautājumi, uz kuriem jārod atbildes. Piemēram, kāda šodien ir Eiropas Savienības politiskā vide; kas to sagaida, ja grieķi izkrīt ārā no eiro sistēmas? Un vispār – vai eiro būs dzīvotspējīgs? Cik ilgi Vācija un Francija glābs valstis, kuras netiek līdzi un nepilda kritērijus, kurus minēja profesors Deniņš?
I. Ostrovska: – Es negribētu Latvijas perspektīvas saistīt ar eiro esamību vai neesamību. Tā dziesma jau patiesībā nav par eiro, bet gan par ekonomiku kopumā. Ja Latvijas tautsaimniecība būtu integrēta kādā citā stabilā ekonomikā, piemēram, Austrijas vai Vācijas, tad, protams, eiro būtu milzīgs pluss. Ja šādas pietuvināšanās nav, tad cerēt uz eiro kā lokomotīvi, kas mūs ievilks un integrēs t.s. pirmā ātruma Eiropā, manuprāt, ir naivums. Šīs ir spekulācijas, kas nebalstās konkrētos aprēķinos.
J. J.: – Vai Latvija vispār kaut ko lemj? Atceros, kādi bija kritēriji, lai iestātos ES un NATO. Patiesībā jau Latvija tiem neatbilda. Tāpēc esmu pārliecināts, ka pievienošanās eirozonai, ir nevis ekonomisks, bet politisks jautājums. Proti, vai Eiropa būs integrēta, vai būs Eiropas Savienotās Valstis ar vienotu ārpolitiku, drošības politiku, vienotu valūtu jebšu Eiropa sabruks, jo šis process jau ir iesācies. Tas, par ko runāja profesors Deniņš, ir svarīgi iekšpolitikas kontekstā, lai mēs čakli strādātu un nedzīvotu uz parāda. Tas viss, protams, ir pozitīvi. Latvija var darīties un ņemties, bet tik un tā lietas lems Brisele.
– Par spīti draudīgajām zemestrīcēm starptautiskajos finanšu tirgos, valsts uzstājīgi tiek dzīta uz seismiski nestabilo eirozonu. Dzirdēts, ka Latvijas ievilkšana tajā, esot saistīta ar vietējo un starptautisko lobistu interesēm.
J. J.: – Tie ir priekšraksti, kurus saņemam no ES. Šos mājasdarbus diktē ne tikai Brisele, bet arī tie, kuri Latvijai aizdevuši naudu. Neaizmirstiet, ka esam valsts, kas dzīvo šausmīgos parādos. Jūs domājat, ka Vilks, Dombrovskis vai Rimšēvičs kaut ko no pirksta izzīž? Nē. Viņi kā skolaspuikas punkts pa punktam pilda to, kas uzrakstīts priekšā.
– Respektīvi, šie cilvēki nav ne lobisti, ne idioti, bet gan disciplinēti un uzcītīgi Briseles skolnieki.
A. D.: – Esam spiesti pakļauties nosacījumiem, kurus prasa starptautiskie aizdevēji un spēcīgi ietekmē banku sektors. Tieši no banku sektora nāk arī lobisms.
– Ilmārs Rimšēvičs visaktīvāk proponē eiro ieviešanu. Kāda interese ir Latvijas Bankas (LB) prezidentam?
I. O.: – LB prezidenta alga! Starp citu, to nenosaka Latvijas valsts. Viņa algas priekšā valsts ir bezspēcīga.
A. D.: – Neaizmirsīsim, no kurienes nāk mūsu premjers! Neizslēdzu, ka viņam joprojām pastāv korporatīvās saites ar Briseli (negribu tās dēvēt par lobismu). Kā lai citādi izskaidro tendenciozo tautas dzīšanu uz eirozonu?
I. O.: – Bet jūs taču nevarat noliegt, ka tobrīd, kad tukšajā valsts kasē tikai peles skraidīja, starptautisko aizdevēju nosacījumi izglāba valsti no bankrota. Par kādu cenu, cits jautājums, bet fakts, ka krīzes situācijā Dombrovskis tomēr spēja sakārtot valsti un panākt, ka tauta neiziet ielās. Lai gan no otras puses – kas gan ietu... Skolēni un pensionāri?
A. D.: – Nepiekrītu, ka jau varētu runāt par sakārtotu valsti un pārvarētu krīzi. Mums joprojām ir augsts privāto parādu līmenis. Valdība atrodas aizdevēju interešu zonā, ko ietekmē skandināvu banku lobijs. Kamēr valstī ir milzīgs neefektīvu parādu slogs, kas slāpē iekšējo patēriņu, jaunie cilvēki labākas dzīves meklējumos emigrē uz citām valstīm. Latvija kļūst par veco ļaužu pansionātu.
J. J.: – Justu, ka dzīvoju sakārtotā valstī, ja saprastu, kā turpmāk Latvija pelnīs naudu, lai atdotu parādus. Ja es būtu jauns cilvēks, tad gribētu zināt, kurā augstskolā studēt, kura ir tā perspektīvā nozare, kas pēc beigšanas nodrošinās man darbu. Šodien valsts attīstības programmas nav. Kurš zina, kas būs tās prioritārās nozares, kuras valsts attīstīs?
– Ar eksportu, Jurkāna kungs! Valdība lepni raportēja, ka Latvijai esot trešais straujākais eksporta pieaugums visā ES.
J. J.: – Lai eksportētu, kaut kas jāražo.
I. O.: – Latvijai jau iedalīta sava eksporta niša Eiropā – baltais darbaspēks. No citām valstīm, piemēram, no Āzijas, atbraukušie emigranti galvenokārt nodarbojas ar tirdzniecību un apkalpo savus etniskos anklāvus. Šis darbaspēks lielākoties izvairās apkalpot Eiropas valstu vidusšķiru – tātad sniedz relatīvi mazu ieguldījumu pievienotās vērtības radīšanā Eiropā.
J. J.: – Jūs gribat teikt, ka par mūsu nodokļu naudu izglītotie cilvēki brauc projām, lai celtu labklājību citās valstīs...
I. O.: – Piesaukšu kādu vēsturisku salīdzinājumu. Arī Romas impērija sevi ekonomiski uzturēja uz paplašināšanās rēķina. Atsevišķām valstīm, kuras tā pakļāva, impērija ļāva paturēt savu valodu, parlamentu un politisko sistēmu. Galvenais, lai tiktu maksāti nodokļi un būtu lojalitāte sistēmai. Kad Romas impērijā saņēma gūstā vergus, iekarotāji gādāja, lai tie nonāktu attiecīgajā galapunktā. Mūsējie par pēdējiem latiem paši pērk iespēju strādāt citā valstī un biļetes uz turieni.
J. J.: – Bet es tomēr gribētu zināt, kā Latvija pelnīs naudu... Profesor, pieņemsim, ka esmu jūsu students un gribu dzirdēt atbildi uz šo jautājumu.
A. D.: – Ir tikai viens risinājums: inovatīva uzņēmējdarbība, kas ļaus dubultot vai pat trīskāršot nacionālo kopproduktu. Pie tā es ļoti intensīvi strādāju.
J. J.: – Es prasu, kā valsts pelnīs naudu, nevis jūs.
A. D.: – Valsts pelnīs ar nodokļiem.
J. J.: – Piedodiet, jūs runājat par kādu valsts programmu?
A. D.: – Es šo programmu esmu nodevis personīgi Eiropas Komisijas prezidentam Barrozu, ES attīstības komisāram Piebalgam un arī Valdim Dombrovskim. Programma saucas Alternatīvā enerģija un gāzes pārstrāde. Pie tās strādā 3800 zinātnieku. To realizē septiņās valstīs – Šveicē, Čehijā, Francijā, Vācijā, Dānijā, Krievijā un Latvijā. Projekti ir apjomīgi, tostarp arī metanola rūpnīcas būve. Desmit gados Latvijas IKP trīskāršosies – nu, tad rēķiniet! Šī programma ir tik aktuāla, kāda vien var būt. Šodien ir 7 miljardi, vēl būs pieejami 10 miljardi. Šī nauda nāk no privāto riska kapitālu fondiem. Pašreiz pieejamā summa Cīrihes bankā veido 100 miljardus eiro. Tiek risināts jautājums par programmas finansēšanas, tajā skaitā par Latvijas projektu uzsākšanu.
– Pērn, 9. decembrī eirozonas valstu vadītāji lēma, ka nepieciešams starpvaldību līgums par fiskālo disciplīnu. Tā mērķis ir atturēt dalībvalstis no pārmērīga budžeta deficīta un valsts parāda veidošanas. Skeptiķi brīdināja, ka nevajag pievienoties, jo tas apdraudēšot Latvijas suverenitāti. Saeima 31. maijā šo fiskālās disciplīnas līgumu akceptēja. Ir iemesls bažām?
I. O.: – Var bažīties no rīta līdz vakaram. Notika, un viss. Pilnībā piekrītu Jurkāna kungam, kurš minēja, ka Eiropai ir jāizšķiras: vai nu tālāka centralizācija, vai eventuāls sabrukums. Peripetijas, kas notikušas ar finanšu sektoru, skaidri un gaiši pierāda, ka kopīgā sistēmā jābūt vienotiem pārvaldes instrumentiem. Tas notiek. Soli pa solim. Ja ES grib konkurēt ar BRICS* vai citiem lielajiem politiski ekonomiskajiem blokiem pasaulē, citas izejas nav – tikai federāla Eiropa, patīk tas kādam vai nepatīk.
J. J.: – Amerikā gaidāmas vēlēšanas. Kāda būs ASV ārpolitika iepretim Eiropai? To jautāju tāpēc, ka šodien ASV lielākā problēma ir nevis Krievija, bet Ķīna. Ja amerikāņi izdomās, ka vajag Eiropas Savienotās Valstis, tad tās arī būs. Tāpēc, ka Eiropa pati sevi nespēj aizsargāt, tā nespēj sevi paglābt no Ķīnas. Eiropa ļoti lielā mērā būs atkarīga no ASV un tās ārpolitikas. Ja amerikāņi vairāk skatīsies uz to, kas notiek iekšienē, tai būs lielākas intereses Vidējos Austrumos, mēs paliksim novārtā. Tad stingri šaubos, vai ES ievilks mūs tādā formātā, kādā tā ir šodien.
A. D.: – Ja braucam pa lielceļu automašīnā, varam ar to manevrēt. Iekāpjot vilcienā, jābrauc pa sliedēm, kas jau ir ieliktas. Stūres manevrs ir totāli ierobežots. Ja tiek pieņemti lēmumi par vienotu fiskālo disciplīnu (lai stūrētu vienā virzienā), tas liecina, ka pastāv lieli riski un nenoteiktība. Tomēr ar šādām spēka pozīcijām vien šajā gadījumā nepietiek. Šodien riska zonā, neskaitot Grieķiju un Spāniju, ir iegājusi vēl viena valsts – Kipra. Paskatieties kartē, kur tās atrodas! Eiropas dienvidu daļā.
J. J.: – Secinājums?
A. D.: – Daudz kas atkarīgs ne tikai no ekonomiskiem motīviem, bet arī no valstu kultūras un mentalitātes īpatnībām. Šie faktori neļauj stingri saturēt kopā eirozonu.
– Šobrīd vislabilākā ES dalībvalsts ir Grieķija. Eksperti aprēķinājuši, ka naudas tai pietiks līdz 20. jūlijam. Kāds var būt Grieķijas bankrota efekts?
I. O.: – Spriežot pēc noskaņojuma dažādās Eiropas institūcijās, vērojams pamatīgs apjukums. Eksperti prognozē dažādus attīstības variantus, kuri ir ļoti nopietni saistīti ar visiem procesiem Eiropā. Domāju, ka šodien mūsu saruna ir mazliet priekšlaicīga, jo visu izšķirs 17. jūnijs. Pēc tam lavīnveidīgi attīstīsies tālākie notikumi.
– Šosvētdien, 17. jūnijā, Grieķijā notiks parlamenta ārkārtas vēlēšanas, jo pēc 6. maija vēlēšanām partijas nespēja panākt vienošanos par valdības izveidi.
I. O.: – Mazliet jāzina Grieķijas specifika un vēlēšanu likums. Īpatnība ir tā, ka viņiem ir 300 deputātu vietas. Partija, kura iegūs visvairāk balsu, automātiski saņem klāt vēl 50 vietas parlamentā. Pārējie sadala atlikušās 250 vietas. Reitingi liecina, ka izredzes ir jestrajiem kreisajiem demokrātiem, kas patiesībā nav viena partija [SYRIZA, kreiso radikāļu koalīcija]. Tajā apvienotas veselas astoņas, ieskaitot bakuņiniešus**. Nu, tad stādieties priekšā, kas tur varētu būt! Ja tiesa viņus tomēr atzīs par vienotu partiju, tad kreisajiem būs pirmā roka valdības sastādīšanā. Negribu izskatīties pēc alarmistes, kas paredz nezin ko... Tomēr pieļauju, ka kreisie, saņēmuši varu, mazliet piebremzēs savas ambīcijas un mēģinās vienoties ar aizdevējiem par citādiem taupības režīma noteikumiem, bet, ja nesekmīgi, tad tas nozīmēs Eiropas finansiālā atbalsta jeb naudas aizdošanas apturēšanu, Grieķijas bankrotu un atgriešanos pie drahmas. Grieķijas izstāšanās vai izmešana no eirozonas Eiropai var izmaksāt aptuveni vienu triljonu. Vai Eiropa to grib? Bez tam oponenti saka, ka kreisie netiks galā, pirmkārt, ar kartelizēto tirgu (kas ietver pārtikas nozari, celtniecību, transportu); otrkārt, ar birokrātiju, kas izsūc no valsts visu, ko vien var izsūkt; treškārt, netiks galā ar netaisnīgo nodokļu sistēmu un vēl daudzām citām lietām, tai skaitā arī ar sabiedrību, kura nebūs mierā jebkura vēlēšanu rezultāta gadījumā. Proti, ja netiks nodrošināta vismaz līdzšinējā ekonomiskā situācija, sabiedrība konfliktēs ar varu, jo neviens jau nevar pilnībā nokontrolēt grieķus. Zīmīgi, ka vairākums analītiķu paredz dažādus scenārijus, bet 90% tik un tā uzskata, ka viss beigsies ar bruņotu konfliktu. Ja var ticēt ekspertiem, valsts iedzīvotāju rīcībā ir vairāk nekā miljons nelegālu ieroču, ieskaitot vismaz 8000 kalašņikovu.
J. J.: – Grieķija ir NATO valsts. Jūs tiešām domājat, ka ASV ļaus, lai kalašņikovi sāk runāt?!
I. O.: – Militārs apvērsums un ārkārtas stāvoklis ir viens no scenārijiem.
J. J.: – Grieķiem ir pieredze, tas jau reiz ir bijis***. Ja patiešām sāksies tas, par ko jūs runājat, viņi atkal pieredzēs militāru režīmu.
– Kas saņemtu vissāpīgāko nokdaunu, ja Grieķija izstātos no eirozonas?
A. D.: – Nokdauns būs aizdevējiem, kas ir ieguldījuši Grieķijā pēdējā gada laikā. Tie ir simtiem miljardi eiro, kas pārsvarā nākuši no Vācijas bankas.
J. J.: – Svarīgākais nav ekonomiskais faktors, jo naudas pasaulē ir gana. To varētu atrast un grieķus izglābt. Galvenais ir politiskais moments. Proti, ļaut vai neļaut drupināt ES, jo šis būs sākums sabrukšanas procesam.
– Daļa ekspertu uzskata: jo ātrāk Grieķiju abortēs no ES, jo mazsāpīgāk tas būs citām dalībvalstīm. Kas ir dārgāk – par katru cenu noturēt Grieķiju Eiropas klēpī vai palaist vienu plašajos pasaules ceļos?
J. J.: – Nu, labi, palaidīs grieķus, bet arī Spānijai (ceturtajai lielākajai ekonomikai Eiropā) ir tādas pašas problēmas.
I. O.: – Ja padomā, ko šādā situācijā piedāvā mūsu valdība, nāk prātā dziesmiņa Tout va tres bien, Madame la Marquise – Viss kārtībā, ak, cienījamā kundze! Šķiet, ka varasvīri ignorē to, par ko šeit spriežam…
J. J.: – Piedodiet, Iveta, bet kāpēc jūs tik ļoti gribat runāt par Grieķiju...? Vai tiešām vienu tanti Bauskā satrauc tas, kas notiek Grieķijā? Vai tiešām latviešu lasītājam tas ir tik svarīgi?
– Ja pievienosimies eirozonai, būs svarīgi. Tad solidāri maksāsim reanimācijas brigādei, kas atkačā Grieķiju un pārējos Vidusjūras baseina valstu mirējus, kas iepriekš dzīvojuši visai lustīgi.
I. O.: – Zināt, kas satrauc tanti Bauskā? Tantiņa labi zina, kāda ir viņas pensija. Kad tā ierauga televīzijā, ka viens satracināts grieķis kliedz, ka viņam pensija visu laiku bijusi 1800, bet tagad samazināta uz 1200 eiro jeb aptuveni 850 latiem, ar kuriem būs jāmirst bada nāvē, tad tante Bauskā sāk uzdot jautājumus par to, kas notiek Grieķijā un kas – Latvijā.
J. J.: – Latvijas vēlētājs par to sāks domāt tikai tad, kad beidzot sapratīs, ka par visu bargi maksā no sava maka. Arī par valsts parādiem un politiķu kļūdām – nav svarīgi, latos vai eiro. Kamēr viņš nedomās šādās kategorijās, nekas nemainīsies. Ostrovskas kundze, jūs strādājat ar studentiem, sakiet, kāds jums radies priekšstats, kāpēc cilvēki klusē? Viņiem kauns par tiem, kurus paši ievēlējuši?
I. O.: – Klusē tāpēc, ka mums ir dalīta nācija. Kauns ir no tās otras puses. Pirms pāris gadiem veicām pētījumu ES stratēģijas Eiropa 2020 kontekstā.
– Ko nacionālās valstis iegūtu, ziedojot savu suverenitāti uz federācijas altāra?
I. O.: – Kārtību. Patlaban daudzi rīkojumi ir neloģiski, birokrātija absurda – bezjēdzīgas kontroles un atskaites, no skolu direktoriem izspiež visvisādus otkatus [atpakaļmaksājumus] un tamlīdzīgi. Rezultātā cilvēki grib kārtību, kas stingri balstītos likumdošanā.
– Rezumēsim: Latvijas pievienošanos eirozonai ...
A. D.: – Patlaban runāt par 2014. gada 1. janvāri ir absolūti bezatbildīgi. Eiro ieviešana vēl vairāk attālinās valstis, kas savā attīstībā jau tagad atpaliek no stabilajām Eiropas ekonomikām. Angliski tas saucas gap – atstarpe, atrāviens. Ieviešot eiro, šī aiza kļūs vēl lielāka. Latvija nespēj starptautiski konkurēt, jo tirdzniecībā ar Eiropu mēs joprojām eksportējam produkciju ar zemāku pievienoto vērtību, nekā no turienes importējam. Kamēr mūsu eksporta grozs nav pietiekami konkurētspējīgā līmenī, aktīvāka tirdzniecība ar eirozonas valstīm mums draud ar negatīvu tirdzniecības bilanci, kas Latviju var novest atkārtotā krīzē. Vienotās valūtas ieviešana palielinās izmaksas, kas attiecas uz kopējās produkcijas sagatavošanu. Taču ir jau vēl vesela virkne riska faktoru. Noteikti jārēķinās ar to, ka pievienošanās eiro uzreiz prasīs lielus izdevumus, jo Latvijai būs jāpiedalās problēmvalstu glābšanas fondos. Manā rīcībā ir pētījumu rezultāti, kuri liecina, ka ieguldījumi kopējā Eiropas Finanšu stabilitātes fondā varētu sasniegt līdz pat 2,5 miljardiem eiro.
I. O.: – Paskatieties pēdējos signālus no Eiropas institucionālās vadības! Tā secina, ka neviena valsts, kas grib pievienoties eirozonai, nav tam gatava. Tā teikt, formālie Māstrihtas kritēriji vēl neko nenozīmē, ja tie mākslīgi uzdzīti. Tāpēc, draugi mīļie, pieturiet to visu eirokaismi... Eiropa ir atklāti definējusi, ka nevēlas ņemt kompānijā tos, kuri nav patiesi stabili.
J. J.: – Vēlreiz: ja vajadzēs, Latviju eirozonai pievienos, nevajadzēs – to nedarīs.
Pilnu tekstu lasiet šīsdienas NRA
* BRICS– augošo lielo ekonomiku valstu grupa (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, Dienvidāfrika). Politiskais bloks tika izveidots, lai mestu izaicinājumu ASV dominancei pasaulē
** Mihails Bakuņins (1814.–1876.) – viens no galvenajiem anarhisma ideologiem
*** Militārā diktatūra Grieķijā (1967.–1974.
Avots: nra.lv /Iveta Mediņa
