Tiklīdz sāk ziedēt ievas, tā gaidāms aukstuma vilnis – par tādu novērojumu būs dzirdējuši daudzi, bet ne vienmēr un ne visur Latvijā tāda sakritība ir novērojama. To savos novērojumos varētu respektēt dabas un laika zīmju vērotāji, taču ne sinoptiķi. Ir gadījumi, kad kļūdās abas puses, jo daba izrīkojas pēc sava prāta. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC) nerēķina pieļaujamās kļūdas prognozēs, kļūdas esot atkarīgas «no reizes uz reizi».
Piemēram, 2013. gada decembra sākumā LVĢMC, gaidot ļoti aktīvu ciklonu ar spēcīgām vēja brāzmām, saglabāja divus scenārijus, kā ciklons varētu ietekmēt Latviju: pirmkārt, vētra nav gaidāma, otrkārt, vētra lielākajā valsts daļā būs, turklāt Rīgas līcī var ievērojami paaugstināties ūdens līmenis. Kā var būt tik dažādas prognozes? Arī laika zīmju un dabas vērotāji blogos ir apsprieduši oficiālo prognožu kvalitāti - solītā negaisa nav, par miglu brīdina, kad tā jau parādījusies, u.tml.
Visgrūtāk ir prognozēt mākoņu daudzumu un nokrišņus, jo tas nav tik ļoti detalizēti aprakstīts un izpētīts, bet atmosfēras spiediens un vēja ātrums labi pakļaujas prognozēšanai, saka LVĢMC Hidrometeoroloģijas prognožu nodaļas vadītāja Laura Krūmiņa. Prognozes veidojot, laikapstākļus reģistrē vairākas reizes diennaktī un izmanto datus no visas pasaules meteostacijām. Ja vienā kāda ierīce sabojājas, tas ietekmē datu precizitāti, pasliktina novērošanu un atstāj ietekmi uz ļoti plašu reģionu. L. Krūmiņa skaidro, ka jāņem vērā arī tehniskās iespējas - vai ir iespējams apstrādāt un analizēt procesus katru stundu katrā kilometrā un cik tas izmaksā. Turklāt katram instrumentam ir pieļaujamā kļūda un galu galā tās summējas. Viņa atzīst, ka mēs nedzīvojam tādā reģionā, kur uz ilglaicīgu prognozi varētu absolūti paļauties. Pasaulē - Āfrikā, Amerikā - ir reģioni, kur sezonālās prognozes var izveidot ļoti precīzi, bet ne Latvijā. Visprecīzākā būs tuvākajām stundām, bet, jo ilgākam laikam prognozē, jo prognozes attaisnošanās samazinās, īpaši, ja tas saistīts ar gaisa masām.
L. Krūmiņa atgādina, ka kļūdu iespējamība ir atkarīga no tā, kā esam iepazinuši dabas procesus un spējuši tos aprakstīt ar fizikas un matemātikas vienādojumiem, kas sinoptiķiem ļautu veikt aprēķinus. Ja kaut kas nav detalizēti izpētīts, tātad to grūtāk precīzi prognozēt.
Dabas vērotājs Raitis Sametis ar vairāk nekā 41 gada stāžu piekrīt sinoptiķei - pat izmantojot modernu tehniku, cilvēki ne tuvu nezina visas dabas kopsakarības, jo katrus konkrētos laikapstākļus katrā brīdī un katrā novērojumu vietā nosaka vairāk nekā 100 faktoru kombinācija. Dažas komponentes mainās pa stundām un pat pa minūtēm, piemēram, gaisa mitrums, vēja virziens. Viņš uzskata, ka būtu vērts ieklausīties arī dabas vērotāju prognozēs, jo dažiem laika vērotājiem ir uzkrāta unikāla datu banka, kura gan netiek pētīta un izzināta, kā arī neformālie laika vērotāji daudzreiz zina to, ko neredz citi cilvēki. Arī pats vairākas reizes piedzīvojis negaisu tad, kad tas pēc oficiālajām prognozēm nebija plānots. R. Sametis pērkona negaisu paredzējis pēc mušu uzbrukumiem sutīgā laikā.
Viņš saka: «Kas attiecas uz prognozēm ilgākā laikā - teiksim, nākamo trīs mēnešu garumā, tad neformālie laika vērotāji šeit vinnē. Viņi lasa, ko dzīvā daba ir ieprogrammējusi. Pastāv aizdomas, ka dzīvā daba kopē saules aktivitātes izmaiņas. Centrālais spīdeklis savā spožumā mainās, kaut arī cilvēka acs to nemana. Toties izmaiņām seko visa dzīvā daba. Līdz ar to augi un daži kustoņi iemācījušies sagatavoties uz bargu vai, pretēji, siltu ziemu. Savukārt šīs pazīmes pamanījuši vērīgie dabas vērotāji.» Pēc viņa domām, prognožu metodika nav jāmaina, vien jāpilnveido.
