Tīras zivis tīrā ūdenī
Zināms, ka baltās ūdensrozes aug tikai tīrā ūdenī. Zivju audzētavas Nagļi dīķos baltās ūdensrozes tiek uzskatītas gluži vai par nezāli un ik vasaru tiek izpļautas, kas liek secināt, ka šeit audzētajās zivīs nav iespējama nelabvēlīgu vielu klātbūtne. Akciju sabiedrības Nagļi direktore Ginta Kalvāne apstiprina: «Mūsu dīķos ūdens kvalitātes uzlabošanai netiek izmantotas nekādas ķīmiskas vielas, jo tam gluži vienkārši nav nepieciešamības - visu darbu izdara unikālās gultnes īpašības - kūdra uzsūc visu slikto un dabiskā ceļā attīra ūdeni.
Tāpēc arī nav vajadzības dot zivīm nedz antibiotikas, nedz citas zāles. Kā dabiskos sanitārus izmantojam līdakas, kuras izēd vārgākos karpu eksemplārus un cīnās ar karūsu populāciju.» Tikko ir notikusi kārtējā Pārtikas un veterinārā dienesta pārbaude, kas apliecina, ka nedz zivīs, nedz dīķu ūdenī nav konstatēta nevēlamu vielu klātbūtne.
Iespējams, ka visā pasaulē nav citas līdzvērtīgas vides, kas nodrošina zivju audzēšanu pilnīgi dabiskos apstākļos.
Arī zivju barošanai tiek izmantoti tikai ekoloģiski produkti. Pēc izšķilšanās inkubatorā mazuļi tiek pabaroti ar olu pulveri, tad pārvesti uz mazuļu dīķiem, kur dažus mēnešus tiem pietiek ar dīķa dabiskajā vidē atrodamajām barības vielām. Vēlāk mazuļus sāk piebarot ar kompleksu barību, kas sastāv no graudaugiem, dažādiem mikroelementiem un vitamīniem. Otrās un trešās vasaras zivis tiek barotas tikai un vienīgi ar kviešu un miežu graudiem, ko zivsaimniecība iepērk no apkārtnes zemniekiem.
Tirgus īpatnības Latvijā ir iemesls tam, ka, piemēram, Rīgas Centrāltirgū ir nopērkamas praktiski tikai un vienīgi Lietuvā audzētās zivis, savukārt Nagļu dīķos audzētās nonāk pie patērētājiem caur SIA Lenoka veikalu, piemēram, Mego, tīkliem un citām mazākām tirdzniecības vietām. Jāatzīmē, ka Nagļu audzētavas zivis garšo mazliet atšķirīgi no citās zivju audzētavās iegūtajām - tās ir ļoti gardas un aromātiskas gan ceptas, gan galertā savārītas, gan citādi pagatavotas.
Garais ceļš līdz patērētāja galdam
Zivju ceļš līdz galdam ir ļoti sarežģīts - ar zivju audzēšanu nesaistītie maldīgi domā, ka zivis vienreiz dīķi ielaiž un vēlāk nozvejo. Zivju audzēšana sākas ar vaislas eksemplāru selekciju. Tiem iekārtoti atsevišķi dīķi, no kuriem tos uz pavasara nārsta laiku pārved uz inkubācijas cehu. Kad karpas iznārstojušas, tās tiek atkal pārvestas uz ganību dīķiem. Pēc izšķilšanās mazuļi piecas dienas dzīvo inkubatorā, tad tos pārved uz speciāliem mazuļu dīķiem. Rudenī mazās zivtiņas atkal nozvejo un pārved uz ziemošanas dīķiem, kas ir dziļāki un ziemas salā neaizsalst. Nākamajā pavasarī atkal zivis pārved uz tā sauktajiem otrās vasaras jeb nestandarta dīķiem. Rudenī atkal nozvejo un pārved uz ziemas dīķiem, bet pavasarī atkal pārceļ uz ganību dīķiem, kuros vasaras laikā tās pieaug līdz tirgus precei - tādējādi trīs vasaru laikā karpas sasniedz pusotra līdz 2 kg svara un ir gatavas doties pie pircējiem. Lielā nozveja sākas septembra otrajā pusē un ilgst līdz novembra sākumam. Trīsvasaru karpas tiek aizvestas uz šķirošanas dīķiem, kur tiek sašķirotas atbilstoši svaram un vestas uz tirdzniecības vietām. Tās zivis, ko nepaspēj pārdot līdz salam, pārvieto uz ziemas māju - baseiniem zem jumta, kas neaizsalst. Līdz ar to zivis var pārdot neierobežotu laiku, kamēr vien viss nav izpārdots - arī tagad Nagļu ziemas mājā var iegādāties dzīvas karpas. Ginta teic: «Tādējādi mēs varam nodrošināt nepārtrauktas piegādes atbilstoši pieprasījumam. Nozvejot zivis no dīķa, kad vien ienāk prātā, nav iespējams, jo dīķu nolaišana ir ilgstošs process, piemēram, lielā zivju dīķa, kura platība ir no 80 līdz 120 ha, nosusināšana ilgst apmēram mēnesi, jo ūdens līmeņa pazemināšana notiek pakāpeniski, sekojot tam, lai zivis nepaliktu sausumā, bet gan kopā ar ūdeni nonāktu līdz nozvejas vietai. Sausumā palikušās zivis mūsu dīķos ir praktiski neiespējami savākt, jo gultne ir slīkšņaina - tajā nav iespējams ieiet kājām vai iebraukt ar tehniku arī tad, ja lielais ūdens ir nolaists. Protams, izmaksas šādos dīķos ir lielākas nekā citās audzētavās, bet to atsver īpaši augstā zivju kvalitāte.»
Pēdējos gados arvien lielākas dīķu platības paliek neizmantotas - tas saistīts ar Vecmaltas upes stāvokli - upe arvien vairāk aizaug un rudeņos vairs neņem pretim nolaižamo dīķu ūdeņus. Ja situāciju steidzami nerisinās, neatradīs līdzekļus upes gultnes tīrīšanai, tad atkal par purvu var pārvērsties simtiem hektāru šodien zivsaimniecībā izmantojamās teritorijas. Šobrīd piespiedu kārtā neapsaimniekoti paliek jau 240 ha dīķu, taču ar katru gadu šī platība palielinās.
Ienaidnieki - putni un karūsas
Sākumā šķiet dīvaini, ka karūsu klātbūtne un straujā vairošanās varētu nebūt pa prātam karpu audzētājiem. Taču realitāte ir cita - karūsa tiek uzskatīta gluži kā par nezāli piemājas kultūraugu dārzā - siltās vasarās karūsas nārsto pat trīs četras reizes gadā un strauji vairojas. Mazās zivtiņas ir nadzīgākas par laiskajām karpām un pirmās notiesā barību. Lai cīnīties ar straujo karūsu skaita pieaugumu, Nagļos tiek inkubētas un audzētas arī līdakas. Ginta zina teikt: «Ja mēs dīķos neielaistu līdakas, tad drīz vien te būtu tikai karūsas. Viengadīgās līdakas caur zivju fondu piedāvājam arī pašvaldību un valsts pārziņā esošo ezeru zivju skaita palielināšanai.»
Kormorāni jeb jūras kraukļi ir otra lielākā sodība zivju dīķiem. Viņi ir vienmēr izsalkuši un gadā notiesā tonnām zivju, turklāt raksturs tiem viltīgs - viņi zina, cik lielā attālumā no krasta jāsēž, lai tos neaizsniegtu šāviens, zina, kurā dīķī ir viņiem piemērotākā izmēra zivis - ar mazuļiem neķēpājas, bet ar trešās vasaras zivīm grūti tikt galā, tāpēc izvēlas otrās vasaras zivju dīķus. Savukārt gulbji ir naski uz barības noēšanu - pēc gulbju atrašanās vietas var redzēt, kur braukusi laiva ar barību. Ginta atzīmē: «Dabas aizsardzības fonds ik gadu mums piešķir licenci 50 kormorānu atšaušanai, taču realitātē mēs šo daudzumu nenošaujam - tas ir ļoti viltīgs putns un grūti nomedījams. Putni nodara lielus zaudējumus zivju audzētājiem, taču saka, ka šogad mēs saņemsim valsts kompensāciju.»
Lai vismaz daļēji pasargātu zivis, pie dīķiem ir uzstādīti gāzes lielgabali, kuri automātiskajā režīmā izšauj ik pēc 20 minūtēm.
Kormorāniem tas liek drusku sabaidīties - vismaz tik daudz, lai šajos dīķos nevītu ligzdas un pārāk labi neiejustos. Savukārt gulbji no šāvieniem nebaidās vispār - tie vij ligzdas un audzina mazuļus.
