Francijas galvaspilsētā Parīzē notikušais bruņotais uzbrukums franču satīras žurnālam “Charlie Hebdo” raisījis pārdomas visā pasaulē, tai skaitā arī Latvijā. Aktuāls kļuvis jautājums par to, cik tālu sniedzas cilvēku tiesības uz vārda brīvību un kur nospraužamas robežas?
Vakar visu pasauli šokēja bruņots uzbrukums franču satīras žurnālam “Charlie Hebdo”, kurā dzīvību zaudēja 12 cilvēki, tai skaitā divi policisti un kāds notikušā aculiecinieks. Nav noslēpums, ka žurnāls “Charlie Hebdo” ir plaši atpazīstams savu skandalozo un izaicinošo ziņu dēļ, kuras lielākoties sastāv no karikatūrām. Pēdējais ieraksts sociālajā tīklā “Twitter” “Charlie Hebdo” bija karikatūra ar grupējuma “Īslama valsts” līderi Abu Bakru al Bagdadi, kas, acīmredzot kļuva par iemeslu nežēlīgajam uzbrukumam pret žurnālistiem.
Šokējošie notikumi raisījušas pārdomas arī Latvijas sabiedrībā, liekot padomāt par to, cik tālu sniedzas žurnālistu tiesības un kur nospraužamas katra cilvēka tiesības uz vārda brīvību?Nenoliedzami, mūsdienās bez žurnālistikas un medijiem nebūtu iedomājams ne kino, teātris, politika, sports un nedz arvien pieaugošais zvaigžņu un slavenību kults. Mediji uzskatāmi par sabiedriskās dzīves un kultūraprites skatuvi. Vēsturiski attīstoties un pieaugot preses izdevumiem, pieaudzis arī žurnālistikas spēks. Prese kļuvusi par cilvēka „balsi” – tie veido un atspoguļo sabiedrības domas un šis uzskats saglabājies pat līdz mūsdienām.
Sabiedrībai ir tiesības zināt to, kas notiek pasaulē un paust savu viedokli, tā ir vārda brīvība. Parīzē notikušajā nežēlībā viedokļi lielākoties sakrīt un uzbrukumu vērtē kā vēršanos pret runas brīvību,lai gan pastāv arī atsevišķi izņēmumi, kas uzskata, ka, piemēram, cilvēku reliģija ir neaizskarama. Bet šeit jāatgādina, ka runas brīvība ir katra cilvēka tiesības un mediji par to, ko publicē, katrā ziņā nes atbildību un kāda nepatika nav iemesls asinspirts sarīkošanai.
Šokējošie notikumi daudzās valstīs ir izraisījušas šaubas, ka neskatoties uz dažādiem viedokļiem un nepatiku, mediji nekad nav tikuši tik nopietni apdraudēti kā šobrīd. Vēlme ierobežot vārdu brīvību un ne tikai mediju, bet arī sabiedrības, atsevišķās valstis kļūst arvien spēcīgā un nereti kļūstot par pamatu terorisma draudiem. Pie varas esošie līderi vēlas noteikt savu kārtību, ko pierāda dažādas propagandas un savu uzskatu uzspiešana. Vārda brīvība bieži vien tiek uztverta kā naida kurināšana un visatļautība, no kā arī rodas situācijas, kurās mediju demokrātiju vēlas iznīdēt.
Atšķirīgi viedokļi vienmēr pastāvēs un vienmēr būs kāds, kas vēlēsies pateikt vairāk nekā kāds gribēs dzirdēt, šajā situācijā galvenais ir padomāt, kā visgudrāk izmantot savas tiesības uz vārda brīvību un kā padarīt mediju balsi par spēku, vienlaikus respektējot citu cilvēku tiesības.
